Notikums, ar kuru samierināties ir ārkārtīgi grūti – pēkšņs tuvinieka zaudējums. Tā ir sajūta, kas netiek novēlēta pat ļaunākajam ienaidniekam. Kanāla 360TV sarunu raidījumā "Aina studijā!" viesojās dokumentālo filmu režisors Ivars Zviedris, kurš pērnā gada nogalē pēkšņi zaudēja jaunāko meitu Annu Rozi, taču pirms pusgada aizsaulē tika aizsaukta vēl kāda viņam tuvs cilvēks.
“Man pirms pusgada mamma nomira. Ir jātiek ar to galā. Tas ir tikai viens skatupunkts, jo mums jau dzīve turpinās. Tad var vienīgi ņemt striķi un pakārties, vai ne.
To jau es arī labi saprotu - tā ir otra medaļas puse. Starp šīm divām daļām, kur tev metas virsū, ir jāatrod balanss tieši tāpat kā mūsu muļķa prāti nesaprot, ko tā dvēselīte jūt. Tur arī ir tikpat šaura robeža starp lielu vardarbību un to, ko mēs īsti nesaprotam,” studijā ar smaguma sajūtu sirdī atklāja Zviedris.
Raidījumā režisors nebija gatavs runāt par pērn zaudētās meitas nāves detaļām: “Esmu gatavs runāt par nāvi kā tādu. Viņa jau tepat kaut kur ir, taču es nezinu, vai nebūšu muļķis, ja tagad stāstīšu [detaļas], un viņa teiks: “Tēti, kāpēc tu stāstīji?” Nē…”
“Man visu laiku brūcēs sāli kaisa, sākot jau no filmu varoņiem. Jau kādu laiku atpakaļ šī filma bija “Esi uzticīgs līdz nāvei”, iepriekšējā filma man bija par kapračiem, un tad man bija vēl viena filma, kur mans filmas galvenais varonis nomira. Katru reizi šis caurums tiek paurķēts. Tagad nevaru gulēt naktīs, esmu dabūjis ar rungu pa galvu - tas jau nevienam šajā riebīgajā sabiedrībā, kur man jau otrajā diena piezvana, neinteresē," Ainai Pošai sašutumu neslēpa Zviedris.
