Pudāns par iespējamo Krievijas konfrontāciju ar NATO: Mums jau šobrīd ir jābūt gataviem

Krievi arī pamieru karā Ukrainā definēs kā savu uzvaru, un tas rada satraukumu par iespējamu spēku pārgrupēšanos un draudiem reģionā, intervijā aģentūrai LETA atzina Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Kaspars Pudāns. Viņš norādīja, ka Krievijas apdraudējums Baltijas reģionā ir bijis klātesošos jau vairākas desmitgades, taču līdz 2014. gadam netika skaidri demonstrēts nodoms šo spēku izmantot.

Rietumvalstu līderi, tostarp pat augsta ranga NATO militārpersonas, paužot izteikušas prognozes par iespējamu Krievijas uzbrukumu kādai NATO austrumu bloka valstij, piemēram, Baltijai minot laika posmu no trīs līdz desmit gadiem. Arī Satversmes aizsardzības birojs gada pārskatā norādījis, ka, ja karš Ukrainā tiktu "iesaldēts" un Krievijas bruņotie spēki vairs neciestu nozīmīgus militāros zaudējumus aktīvā karadarbībā, tā varētu laika periodā līdz pieciem gadiem īstenot militāro spēku palielināšanas plānus NATO ziemeļaustrumu flanga, tostarp Baltijas, virzienā. Jūs šādām prognozēm piekrītat?

Pirmkārt, ir jāsaprot, kādi ir šādu paziņojumu mērķi.

Kādus mērķus jūs saskatāt? Jūsu priekštecis teicis, ka mērķis ir tikai mobilizēt sabiedrības atbalstu Ukrainai.

Tas šobrīd arī būtu nepieciešams, gan mobilizēt sabiedrību atbalstīt Ukrainu, gan saprast nepieciešamību pēc lielāka ieguldījuma aizsardzības spēju veidošanā un savas gatavības veicināšanu, ko daudzas Eiropas valstis arī beidzot tagad dara. Jebkuras nacionālas valsts aizsardzības stratēģiju veidošana, militāro spēju un plānu veidošana balstās uz vienu un to pašu principu - viss sākas ar to, ka mēs saprotam situāciju, saprotam apdraudējumu un saprotam vidi. Pirmie soļi, kas tiek sperti caur šādiem paziņojumiem, īpaši jau Rietumvalstīs, ir norādīt, ka tas ir mūsu apdraudējums, tāpēc mēs pārskatām savas prioritātes kā valsts, lai vairotu aizsardzības spējas un palielinātu aizsardzības budžetu. Tā ir vajadzība, kas ir balstīta uz eksistenciāli esošu apdraudējumu. Es arī uzskatu, ka šādi paziņojumi, īpaši tie, kas nāk no Rietumvalstu politiķu puses, ir vairāk vērsti uz savas sabiedrības informēšanu un sagatavošanu. Dienesti dara savu darbu un vairāk balstās faktos, kas viņiem ir pieejami.

Mūsu pusē, protams, ir jāsaprot, ka situācija ir mainījusies, lai arī militāro spēju apdraudējums ir bijis un arvien pieaudzis jau no 2013.gada - ir palielinājusies Krievijas bruņoto spēku vienības mūsu pierobežā, notikusi arvien lielāka Krievijas integrācija ar Baltkrieviju, notiek regulāras mācības un atjaunotās "Zapad" mācības, kas notiek katrā no kara apgabaliem Krievijā ik pa četriem gadiem. Krievijas apdraudējums kā militārās spējas ir te bijis klātesošos jau vairākas desmitgades. Tas, kā nebija, - nebija demonstrēta nodoma šādas militārās spējas kaut kur pielietot uzdevumu izpildei. Sākot no 2014.gada, ir redzams, ka šis nodoms arvien vairāk tiek demonstrēts un ir vēlme savus militāros instrumentus izmantot ne tikai aizsardzībai, bet izmantot agresijai savu ārpolitikas mērķu sasniegšanai un pretstāvēšanai. Tas īstenojās ar uzbrukumiem gan Gruzijas virzienā, gan Ukrainā šajos pēdējos trīs gados.

Tas, kas pēdējā laikā ir mainījies, tiek runāts par konflikta izbeigšanu Ukrainā, par pamieru, jo Krievijas sakāve šobrīd ir mazāk ticams scenārijs. Krievi arī pamieru definēs kā savu uzvaru, tas noteikti rada papildu bažas, ka Krievijai tiks dota iespēja atkal pārorganizēties. Redzējām, kas notika pēc Gruzijas kara, kas krieviem nebija tik sekmīgs, viņi veica savas armijas reformu un īstenoja speciālo operāciju Krimā 2014.gadā. Pēc nākamās reorganizācijas un pieņēmumiem, ka viņi atkal būs sekmīgi, redzējām, kas notika 2022.gadā, krievi nesasniedza savus mērķus, kā bija cerējuši. Redzam, ka trīs gados nekur uz priekšu fiziski nav tikuši un joprojām turas pie okupētajām teritorijām, kas noteikti nebija viņu sākotnējais mērķis. Ja šobrīd iestājas pamiers, tad noteikti viņiem tiek dota iespēja reorganizēties, viņiem noteikti ir daudz atziņu, no kurām mācīties. Esot karā, ir daudz lielākas iespējas attīstīt savas procedūras, spējas, kara apstākļos viņi ir ļoti mobilizējuši un audzējuši skaitlisko sastāvu, mazāk var runāt par kvalitāti, bet kvantitāte ir panākta. Iestājoties pamieram, lielāko daļu, iespējams, būs jāatbrīvo, bet daļa noteikti tiks saglabāta Ukrainā, lai uzturētu viņu sapratni par stabilitāti un mieru. Pārējā daļa atgriezīsies savās vienībās un tās skaitliski pie mūsu robežas būs lielākas, nekā tas bija līdz 2022.gadam. Krievi īstenos apmācības, ekonomika ir iedarbināta un var turpināt darboties kādu laiku, atjaunojot viņu militārās spējas un bruņojumu vingrinoties. Tad ir jautājums, kas tad ar viņiem notiek tālāk - iespējams, būs vēlme turpināt savu sajūtu par to, ka guvuši panākumus, turpinās uzskatīt, ka Rietumi ir vāji, turpinās tālāk demonstrēt savu pārliecību, ka esam spēcīgāki un varam Rietumiem nodarīt ļaunumu, sagraut NATO vienotību un turpināt tālāko virzienu. Ja skatāmies uz ģeogrāfisko aspektu, tad virzieni ir tikai daži - Kaukāzu virziens un Rietumu virziens.

Mūsu robežas tuvums pēc ģeogrāfijas liecina par to, ka tas ir potenciāls virziens, kur mēģināt pierādīt savu pārākumu jau tiešā konfrontācijā ar NATO, ar dažādiem scenārijiem, pamēģinot un tiešām kaut vai tikai pārbaudot, kāda būs NATO reakcija pret limitētu, negaidītu iebrukumu. Mēs bruņotajos spēkos dzīvojam ar pārliecību, ka nav runa par trim vai pieciem gadiem, bet mums jau šobrīd ir jābūt gataviem, lai arī ir ierobežotas spējas. Mēs jau desmit gadus esam teikuši, ka Krievijai ir spējas arī ar ierobežotiem elementiem veikt kādu apdraudējumu mazā sektorā kaut vai tikai, lai pārbaudītu NATO vienotību un mūsu spējas reaģēt. Mūsu plāni nebalstās uz to, ka mums ir dots kāds laiks sagatavoties, mēs turpinām attīstību, bet vienlaicīgi visu mūsu pastāvēšanas laiku ir pastāvīgi plāni par gatavību cīnīties pret Krievijas agresiju dažādos scenārijos ar spējām, kas mums ir šobrīd. Aizsardzības plāni nav balstīti tajā, kas būs varbūt pēc pieciem gadiem. Valsts aizsardzības operatīvais plāns tiek pārskatīts ikgadēji, mainoties apdraudējumam, mainoties mūsu spējām. Plāns ir integrēts arī ar NATO aizsardzības plānu, tā ir daļa no kopējā NATO plāna ar saviem atsevišķiem papildu scenārijiem, kā situācija varētu attīstīties.

Piekrītu, ka Krievijai ir vēlme un, atjaunojoties, dodot laiku, būs arī militāras iespējas plašākam uzbrukumam. Tur mēs neko daudz nevaram darīt, bet mēs varam izmantot iespējas. Šādas iespējas radās Ukrainā, Ukrainas spēki ir pietiekami bruņoti un sagatavoti un spējīgi novērst uzbrukumu. Tā tika uztverta kā iespēja. Tādēļ mēs attīstām savas militārās spējas, veidojam kolektīvās aizsardzības spējas ar NATO sabiedrotajiem, demonstrējot, ka mēs nebūsim vieni, kā arī stiprinām mūsu sabiedrību. Nekaros jau tikai bruņotie spēki, ja sabiedrība padosies, tad bruņotajiem spēkiem būs ļoti grūti pamatot, kādēļ aizsargāt savu valsti. Sabiedrības gatavība un noturība ir ļoti būtiski elementi.

Vēl pērn decembrī jūsu priekštecis atzinis, ka Krievijas totāls uzbrukums Baltijas valstīm patlaban ir pilnīgi izslēdzams. Tas gan pausts, pirms ASV prezidenta jaunā administrācija sāka tuvināšanos ar Krieviju. Uz ko gatavojas NBS - totālam uzbrukumam vai Krievijas realizētām hibrīdoperācijām/mazām lokālām operācijām?

Tas arī ir pamatoti teikts, jo plaša apmēra konvenciāls uzbrukums nav iespējams - gribēšana ir, bet nav ar ko. Arī šobrīd varam apgalvot to pašu, jo lielākā daļa krievu vienību, ieskaitot tās, kas bija uz mūsu robežas, šobrīd tur nav, viņi nav savās bāzēs, bet ir iesaistīti Ukrainas karā, ir cietuši šajā karā, viņiem tiešām ir nepieciešams atjaunoties. Militārās spējas ir ierobežotas. Ko pretinieks varētu paveikt tagad, tad tas ir hibrīdapdraudējums vai arī militāras operācijas, bet ar ierobežotām spējām, ierobežotas teritorijas sagrābšana, ko pēc tam var dažādi pavērst, piemēram, ka tas bijis pārpratums, nepaklausīgi komandieri utt. Mēs šādiem apdraudējumiem gatavojamies jau no paša sākuma, jau 30 gadus mums ārējais apdraudējums ir Krievija. Pēdējos desmit gados bez tā, ka mums aizsardzības plāni bija pret militāru iebrukumu, klāt ir nākuši atsevišķi scenāriji tieši hibrīdapdraudējumam. Nav gatavošanās tikai vienam vai otram. Mācībās "Namejs" pēdējos astoņus gadus mēs vingrināmies abiem scenārijiem, katrām vienībām ir doti dažādi uzdevumi gan klasiskam militāram apdraudējumam, gan hibrīdapdraudējumam. Arī hibrīdapdraudējumam ir dažādi virzieni, piemēram, pret sabotāžām, pret kiberuzbrukumiem, pret slēptiem rīcības pasākumiem, iesaistot civiliedzīvotājus. Būtiskākais, ka pēdējos gados mēs šādiem scenārijiem negatavojamies vairs vieni, bet mācībās iesaistās gan valsts drošības iestādes, Valsts policija, robežsardze un arvien vairāk arī civilās struktūras - pašvaldības, valsts iestādes, iedzīvotāji, uzņēmumi.

Pieminējāt rudenī gaidāmās Krievijas "Zapad" mācības. Tās mūs uztrauc vai tās uztver vairāk kā psiholoģisku spiedienu Rietumiem?

Šīs mācības notiek ik četrus gadus kopš 2013.gada, un mūs vienmēr uztrauc Krievijas paziņojumi, ka pie mūsu robežas būs šāda apjoma mācības. No vienas puses mēs saprotam, ka tās ir rutīnas mācības, un vairāk mēs uztrauktos, ja būtu kādi paziņojumi ārpus ierastā cikla. Visus šos gadus uz šo periodu esam aktivizējuši papildu rīcības, kas nozīmē gan padziļinātāku izlūkošanas informācijas vākšanu par to, kāda ir spēku pārvietošana, kā arī paaugstinātu mūsu gatavību un mācības - sakrīt tas, ka "Zapad" laikā ir arī mūsu "Nameja" mācības, kas jau paaugstina mūsu gatavību.

Papildus tam ir izstrādāti rīcības plāni, kā mēs varam būt gatavāki un esam arī mainījuši savu apmācību plānu, lai pielāgotos un paaugstinātu savu spēju reaģēt. Līdzīgi tagad - mēs redzam paziņojumus, ka šādas mācības ir izziņotas, mēģinām saprast, kuras vienības fiziski viņi iesaistīs, esam par to runājuši ar starptautiskajiem partneriem par vienotu pieeju, par informācijas apmaiņu, lai uz to padziļinātāk skatītos. Vienlaicīgi mēs turpinām plānot savas mācības "Namejs", šīs mācības ir mūsu sagatavotība, ja būs nepieciešams un būs kāda izlūkošanas informācija par to, ka "Zapad" rada potenciālus riskus. Tad mums būs dažādi rīcības plāni, kā pielāgot savas apmācības un pasākumus un varētu justies daudz drošāk, ka šīs mācības netiek izmantotas kā sagatavošanās fāze. Tas ir mūsu mīnuss un Krievijas priekšrocība, ka mūsu robeža ir tik tuvu, un tas rada priekšrocību par pārsteigumu. Ja ikdienā šādu pārsteigumu mēs varam samazināt ar to, ka redzam neparedzētas spēku pārvietošanās un izvietošanu, tad to ir grūtāk pamanīt, ja tas tiek slēpts ar mācībām. To mēs no Krievijas puses jau redzējām - 2021.gada pavasarī un arī 2022.gadā bija mācības pie Ukrainas robežas, kas bija ārpus rutīnas un liecināja par nestandarta situāciju, kas vēlāk pārvērtās par uzbrukumu. Kādas rudenī būs "Zapad" mācības, būs arī ļoti atkarīgs no tā, kas notiek Ukrainā. Tam mēs noteikti sekosim līdzi, un būs papildu indikatori, kuriem pievērsīsim uzmanību, kāda ir Krievijas militāro spēku pārdislocēšana un atgriešanās no Ukrainas.