Oļģerts Kroders: Agri vai vēlu tā Latvija aizies pa burbuli
Šodien režisoram Oļģertam Kroderam aprit 90. Vakarā Nacionālajā teātrī Valmieras teātris Rīgas viesizrāžu turnejas ietvaros izrādīs viņa iestudēto Karali Līru. Pašu Kroderu piektdienas vakarā sastapu brīdī, kad viņš no kafejnīcas devās pāri ielai atpakaļ uz savu istabiņu Valmieras teātrī.
«Nu jau esmu pieradis pie jubilejas intervijām. Kad man palika septiņdesmit, tad gan to nevarēju izturēt!» – viņš pajoko sev raksturīgajā manierē, un mūsu saruna var sākties.
– Mēs esam tādā Latvijai unikālā situācijā. Arī 1934. gadā Ulmanis atlaida Saeimu...
– Ļoti pareizi izdarīja! Atceros, otrā rītā gāju uz skolu. Skatos visos stūros stāv aizsargi. Bez trokšņa. Ne kāds šāva, ne bļāva, ne kliedza. Viss mierīgi notika. Salīdzinot ar šodienu... Labāk nesalīdzināt! (Smejas.)
– Bet labi tas nebeidzās. Pagāja seši gadi, un ar Latviju bija cauri.
– Krievi vainīgi. Nebūtu nākuši. Bet tagad būs tas pats. Nopirks visu to lietu. Es domāju, ka agri vai vēlu tā Latvija aizies pa burbuli. Nav jau uz ko turēties.
– Kāpēc nav?
– Tāpēc, ka visi prātīgie aizbraukuši, palikuši mēs abi ar tevi. (Smejas.) Nav jau kas pa priekšu skrien. Ulmanis – šāds vai tāds, ar viņu ar bija visādi joki, bet viņš vismaz to lietu noturēja. Viņš bija orators, viņš mācēja. Zatlers var runāt divas dienas no vie-
tas – neviens neklausīsies. Viņš runā inteliģenti, viss pareizi, smuki un jauki, bet viņam nav... Bišķi trakam ir jābūt.
– Bet kas ir par lietu, kāpēc nav līderu?
– Es jau neesmu speciālists un muldu, kā man pašam liekas. Bet man rādās, ka no sākta gala ir tā vaina. No tā, ka mēs pārāk viegli tikām pie brīvības. Ja cīnās, tad ir kāds, kas vienmēr skrien pa priekšu. Krievi paši savā starpā saecējās. Jeļcins padzina Gorbačovu, tas aizbrauca prom, bet mēs pa to laiku tā smuki... Astoņpadsmitā gadā bija cīņas. Nāca deviņpadsmitais gads ar Stučku. Es piedzimu divdesmit pirmajā gadā, bet kādā divdesmit trešajā gadā, neteikšu, ka bija ļoti labi, bet normāla dzīve bija. Kaut gan bija karš, viss izpostīts. Tagad nekāda kara nav. Paši izpostījām visus kolhozus un rūpniecību.
– Ko darīt?
– Jāsāk viss no jauna.
– Viegli pateikt, ko nozīmē viss no jauna?
– Ja es būtu prezidents, pirmais, es domāju, vajadzētu Satversmi mainīt. Panākt, lai partijas iznīkst un to vairs nav vispār. Ulmanis gan pirmajā dienā teica – partijas ir demokrātijas garants. Taisni otrādi, partijas visu sacūkoja! Esmu meklējis – kaut viena lieta, kur no partijām Latvijai būtu labums! Nav! Ļaunums vien ir. Šis absurds – es teiksim gribu par piemēru tevi ievēlēt, Jāni, Pēteri un Antonu no Pārdaugavas. Es aizeju, man iedod listi, kur tādu nemaz nav! Vai nu strīpo ārā visus, vai ej mājās gulēt. Visa tā sistēma! Kas tās partijas ir? Vecos laikos kaut kas līdzīgs bija korporācijas. Bagāti onkuļi tev palīdzēs, un tu esi fuksis. Un kad dabū krāsu, palīdzi citiem fukšiem. Tā viņš iet, roka roku mazgā, abas netīras. Ļoti vienkārši.
Tas varbūt tā muļķīgi un naivi izklausās, bet man liekas, ideja nemaz nav tik slikta. Es ar lielu gandarījumu lasu un klausos, ka arī citi kaut ko līdzīgu saka – Sudraba, Bojārs, vēl viens otrs. Ka vajag vēlēt pēc ģeogrāfiskā principa. Teiksim, sadala Latviju simt daļās. Nu, Valmiera, piemēram. Valmierā jebkura iestāde savāc savu kolektīvu un skatās – tā mums ir te tāds, ko varētu izvirzīt. Ja ir, tad izvirza. Teiksim, kopā pa Valmieru izvirza desmit cilvēkus. Tad pašā Valmierā notiek balsošana par vienu deputātu. Mēs paši zinām, vai vajag viņu vai nevajag, jo visi labi pazīstam, un tas viens, ko izvēlē, tad arī ir deputāts. Protams, bez kašķa neiztiktu, katrs jau rautu uz sava pagasta pusi, bet kārtība būtu lielāka.
– Bet septembrī vēlēšanas būs pa vecam. Daļa cilvēku tagad ir ļoti laimīgi – Saeima padzīta! Bet septembrī novēlēs, un izrādīsies – nekas nav mainījies.
– Tā jau ir pati vēlēšanu sistēma! Nekas cits nevar būt. Šodien radio ziņoja, ka Saskaņas centrā būs visi tie paši. Neviens nav izmests. Šķēle, tas pats aizgāja, Ulmanis, Mūrniece, bet Šlesers nodibināja pats savu partiju. Tāpat kā Zatlers.
– Diezgan skarbi!
– Bēdīga tā bilde! Kamēr būs partijas, nekāda jēga nevar būt.
– Paši sevi sargā un silda?
– Tur jau ir tas humors! Jau no pirmās dienas. Puse likumu nodrošina, lai būtu status quo, tāds, kāds viņš ir. Gailis laikam sāka pirmās reformas. Bet tās reformas jau arī ir humors. Jo vairāk reformē, jo sūdīgāk sanāk. Rezultātā izglītība ir galīgi čupā, veselība galīgi pie vienas vietas, tur jau vispār ir bezcerīgi. Izglītībā vien cik reformu jau ir bijis? Tā pirmā bija ļoti svarīga – pāreja no pieciem cipariem uz desmit vērtēšanā. It kā tam būtu kāda nozīme. (Smejas.)
Man liekas pašā sākumā izdarīja veselu virkni galīgi aplamu gājienu, tagad ir sekas. Pirmais bija princips – visu, kas bija padomju laikos, dedzināsim nost, un cauri. Piemēram, kolhozus iznīcināt! Tie, kas tika klāt mantai, pievāca to, kas derīgs, ieskaitot govis un zirgus, un kazas. Izveidojās jauna šķira – zagļu bagātnieki. Tad sāka veidoties tās partijas.
Otrs, man jau krievu jautājumu galīgi negribas kustināt, bet liela kļūda, kas te naidu un to, kas neko labu nedod, rada, bija tā, ka visus tos krievus, kas bija uz barikādēm, otrā dienā atstūma nost – ejiet mājās. Paskaties, ko krievu avīzes tagad raksta, mati ceļas stāvus.
– Viņus jau būtībā uzmeta. Viss, ko Tautas fronte solīja, vienādas tiesības, pilsonība, pēc tam pazuda.
– Tur jau ir tā lieta. Tās latviešu reformas man visu laiku atgādina to, kā viduslaikos zeltu taisīja. Samet katlā, kaut ko uzvāra, gaida, kas tur tagad iznāks. (Smejas.)
– Jā, Kroders visus iepriecināja... Cilvēki šo izlasīs, kas viņiem atliks – glābties kultūrā?
– Tā kultūra jau tāpēc pastāv, lai uz pāris stundām glābtos no visa. Tas tāpat kā nevar visu laiku tikai izelpot. Vajag arī ieelpot.
– Bet tas jau tikai uz pāris stundām.
– Jā! Kā Dostojevskis teicis – skaistums glābs pasauli. Ja vēl atceras, ka Ļeņins teica – no dzirksteles būs liesma, tad uz šīs bāzes kaut ko var cerēt. Kāds labums būs. Teorētiski jau viss var būt.
– Ja atmetam stulbus ierēdņus un pašu ambīcijas, kas var nobendēt latviešu teātri?
– Mēs paši varam nobendēt, bet es tomēr domāju, teātri nevar nobendēt. Latvijā jau nu nepavisam! Latviešiem ar to ir saistība jau no pavisam seniem laikiem – no ķekatām. Nevienā citā valstī tādas būšanas nav. Faktiski tā ir izrāde. Latviešu teātra stils ar tur slēpjas, ka latvieši nav, piemēram, kā krievi, ka viņi lien tēlā iekšā, kā saka Kublinskis – plēš aknas – un tā tālāk. Bet latvieši parāda – es esmu nāve, es esmu ēzelis, es esmu stārķis. Ja tas būtu dabīgā stilā attīstījies, būtu iznācis kas ļoti interesants. Bet iemaisījās vācu teātris un krievu. Latviešos, es domāju, teātris sēž iekšā. Humors ir tas, ka krievs ir dzimis aktieris. Pat tad, kad viņš stāsta, kā vakar sievu piekāvis. Latvietis apsēžas un kaunīgi – es savu sievu piekāvu. Krievs – ja jei kak dal! Nospēlē veselu izrādi.
Bet tā patikšana ir! Tik daudz pašdarbības kā Latvijā nav nekur. Ar ko Lūcis kļuva slavens. Ar Zvejnieka dēlu. Bet otrs, Lūcis apbraukāja visu Latviju, konsultēja pašdarbību. Visās Latvijas mazpilsētās viņam bija draugi un paziņas – tautas mīlulis.
– Bet vai teātra mīlēšana arī nav tā kā pagātnē palikusi? Vai tagad teātri mīl?
– Tagad, jo dzīve smagāka, jo vairāk iet. Neteikšu, ka vairāk nāk, bet mazāk ar ne.
– Vai tomēr tas nav iestāstīts, ka latvieši mīl teātri un grāmatas? Tagad lasa daudz mazāk.
– Tur jau tas vainīgs (rāda uz televizoru). Vēl visa tā datoru būšana. Ērtāk taču! Bet tas ir tas pats, kā mācies visu nakti uz eksāmenu. No rīta nokārto, bet parīt viss ir aizmirsies. Kritiķi jau arī maitājas. Tagad jau tām meitenēm ir tāds standarts. Pirmā daļa ir no interneta – par autoru. Otrā daļa – kas izrādē notiek. Pašās beigās izrādē piedalās tādi un tādi aktieri.
– Tad iznāk, ka tā vaimanāšana, ka visa pasaule paliek aizvien dumjāka, nav bez pamata?
– Tur tā nelaime! Vaimanāšana rodas no tā, ka faktiski tā jau arī ir. Bet tas jau nav Latvijā vien. Visa Rietumu kultūra iet bojā. Ja tā paskatās paralēles, ir tik fantastiska līdzība ar Seno Romu. Viss kas ir – maucība, gladiatoru cīņas, tikai augstākā tehniskā līmenī. Kur radās tāds restlings? Baigais sports! Kaut gan es viņus apbrīnoju, tur drausmīgs treniņš vajadzīgs, lai visu izturētu.
– Kas nāks vietā?
– Ķīnieši! Ne nu ķīnieši tieši, bet Āzija. Vakar kaut kur izlasīju. Krievijas austrumos, tur, kur Vladivostoka, vienā pilsētā, neatceros, kurā, kur agrāk ķīnieši nebija redzēti, tagad ir pilns ar ķīniešiem.
– Marģerim Zariņam, laikam, bija tāds stāsts – viens komunists Maskavā no rīta pamostas un paņem Pravdu. Izrādās, tā nodrukāta ķīniešu valodā.
– (Smejas.) Tā būs! Kaut vai dzimstības dēļ. Ne jau Latvijā vien bērni nedzimst. Arī citur Eiropā. Tepat, Kazahstānā – 14 bērni ģimenē. Labi, puse nomirst, bet seši paliek. Viņi tīri skaitliski mūs izspiedīs.
– Tas nozīmē, ka ar latviešu tautu ir cauri?
– Negribas tā domāt. Var cerēt uz latviešu sīkstumu. Paliks divi latvieši un kniebsies.
– Vai uztaisīs trīs partijas!
– (Smejas.) Pētera Pirmā laikos pēc lielā mēra tā bija. Vidzeme bija tukša. Daudz mazāk nekā tagad bija cilvēku, bet labi saauga...
– Bet ja atgriežamies pie neiznīdējamā latviešu teātra?
– Latviešu teātris ir ļoti īpatnējs. Tieši ar to, ka tas nav kā krievu teātrī ar simtprocentīgu ieiešanu tēlā. Un, ja ieiet, tad sajūk prātā. Tā ir tāda teorija. Ja aktieris ir ģeniāls, tad viņš ar vienu kāju ir jau... Tas ļoti bieži ir pierādījies. Ka ieiet tēlā un netiek ārā.
– Tā ir taisnība, ka arī latviešu temperaments atšķiras no krievu?
– Tas nav temperaments, tā ir dzīves izjūta. Tas ir dzīves stils. Latvietis ir citāds. Tāpēc mums ar viņiem neiet. Krievs ir labs cilvēks, man nav nekādu iebildumu. Bet dzīvot kopā vienā dzīvoklī – tur traks var palikt. Viņš pilnīgi citādi dzīvo, un visu laiku iznāk rīvēšanās. Bet nacionālismu mēs paši uzkurinām. Tas bija stulbs likums. Ja pasaka – tev būs sešdesmit procentus mācīties latviski, es pasacītu – ej tu, zini kur! Ja mums tagad kāds spiestu ķīniski mācīties... Ja man gribas mācīties kādu valodu, es to daru. Ja man tā nav vajadzīga, kāpēc lai es to mācītos. Tas ir tā, kā man bija skolā. Latīņu valodu it kā mācīja, bet neviens nemācījās. Nē, bija daži džeki, kas gribēja klasisko filoloģiju vai par ārstiem mācīties. Mums vidusskolā bija viens, kas ar Ģiezenu brīvi sarunājās latīņu valodā. Bet viņš bija viens pats.
– Pat toreiz?
– Nu kuram tad gribas mācīties? Programmā latīņu valoda bija, un dziļākā būtībā apgūt latīņu valodas pamatus nav par skādi. Ja zini latīņu valodu, tad itāļu un franču iet, kā saka, stundas laikā. Mums pats Ģiezens mācīja – tā jau bija augstākā klase.
– Kas notiek ar latviešu dramaturģiju? Kāpēc mūsdienu latviešu darbos teksti ir tik briesmīgi? Kaut vai dialogi tajos pašos seriālos.
– Tā ir baiga lieta! Paši latvieši cūko ārā savu valodu. Pa televizoru to var vislabāk redzēt. Ir dažas tādas lietas, ka man mati ceļas. Tas pats būtu jābūt. Kā var atļaut tādu kroplību? Latvieši saka – vajadzētu būt! Ir tādi periodi, kad izdomā kādu kroplību, un tad visi laiž. Tagad ir modē šis te. Tā, it kā bez te nevarētu iztikt! Bet ka jaukšana ar kad vispār ir klasika!
Teātrī ir līdzīgi. Padomju laikā bija skaidrs, ko mēs gribam. Kaut kā jācūko padomju iekārta. Dažs to darīja veiklāk, cits mazāk veikli. Dažs uzrāvās, to ņēma rakstnieku savienībā priekšā. Tie, kas raksta, nezina, kurā virzienā braukt. Tas tāpat kā politikā. Visi raksta – nav idejas. Bet nav jau ar. Dzīvosim jaunu skaistu dzīvi – tā nav ideja. Teātrī vismaz var braukt ar klasiku, tur ir nepārejošas idejas.
Otra nelaime, kas bija arī Putniņam un Priedem – viņi no dabas nav nekādi rakstnieki. Acīgi cilvēki ar labu domāšanu! Viņi ir pamanījuši dzīvē kaut ko tādu, par ko ir vērts parunāt, un teorētiski zina, kā luga jāraksta. Kādu reizi tas tīri labi iznāk. Bet tad, kā saka, kad ciets vēders, sāk spiest no sevis ārā. Dabiski, ka tur nekas nevar būt! Tā ir mākslīgā apaugļošanās. Piemēram, Vilim Lācim Zvejnieka dēls ir labs romāns, Zītaru dzimta arī, bet pārējais – es esmu rakstnieks un nu tik rakstu.
– Bez talanta tomēr nevar?
– Kur nu bez tā? Esmu redzējis pārdevēju. Vēl Ziemeļos tas bija. Viņa sver, ņem naudu un dod atpakaļ, bet redzi, ka cilvēkam ir talants – prieks skatīties.
– Senāk jau pārdevējs bija priekšnesums – ar lielajām papīra tūtām, lāpstiņu, ko nemanāmi pie svariem pielika un kādi grami pie svara pieleca klāt.
– Bija tāds gadījums. Man bija klasesbiedrs. Arī tajā pašā punktā, kur mēs Ziemeļos. Viņam draudzene vēl no Latvijas laikiem bija pārdevēja. Paredzēts, ka no tundras brauks čukči pēc produktiem, bet viņai vēders sāpēja. Prasīja, lai patirgojam viņas vietā. Mēs tīšam taisījām eksperimentu, cik var šmaukties? Mierīgi! (Smejas.) Tur tik ātrums vajadzīgs. Svari iet tā un šitā. Čukči vēl beigās paldies teica. Neko daudz jau galu galā neiešmaucām.
– Bet kā ar Šekspīru? Redzēju plauktā Šekspīra kodu, kurā tiek apgalvots, ka Šekspīrs nemaz nebija Šekspīrs?
– Tas ir prasts krimiķis. Izlasīju arī Da Vinči kodu, pilnīgi viena shēma. Es domāju, ka Šekspīrs bija Šekspīrs. Ir tādas lietas, kas ir jebkurā Šekspīra lugā. Tās var uztaisīt tikai cilvēks, kas kaut ko saprot no teātra. Tās gudrības... Ja tu draudzējies ar Bēkonu, tad parunājies ar viņu, kas un kā par filozofiju, ko vari ielikt – par būt vai nebūt – un viss kārtībā. Es domāju, tā lieta ir vienkārša. Teātra direktors bija slavenais aktieris Bērbidžs, Šekspīrs bija otrā plāna aktieris, bet viņš mācēja rakstīt. Tur ir tas talants! Ar izfunktierēšanu talantīgs neviens nav kļuvis. Ja ir, tad ir, ja nav, tad nav.
– Ko vēl būtu pieklājīgi prasīt režisoram par teātri?
– Prasi par latviešu teātra nākotni (smejas). Redzi, tas pat nav par latviešu teātri, bet vispār par teātri. Dialektika tomēr ir viena laba lieta. Man liekas, dzīve attīstās pa spirāli pēc dialektikas principiem.
Es vienu laiku tā domā-
ju – tas bija pirmajā Valmieras periodā, mēs taisījām revolūciju un teicām, ka latviešu teātris ir novecojis un viss jātaisa pa jaunam. Sāku pētīt teātra vēsturi. Iznāca ļoti interesanta lieta. Vārdu sakot, ir teātris. Tas ir vienā stilā iespēlējies, to tā pieņem, un viss ir kārtībā. Pēkšņi parādās viens ģeniāls aktieris, kurš ir daudz patiesāks, nekā pārējie. Tad no viņa mācās, pārņem stafeti, un ir periods, kad viss notiek šajā jaunajā patiesības pakāpē. Tad atkal nāk viens ģeniāls aktieris, kas sāk to pašu gājienu. Tā tas iet no mistēriju laikiem līdz divdesmitajam gadsimtenim. Galapunkts bija viena izrāde, un viss, kas ap to bija riņķī apkārt. Tā saucās, laikam, Starpnieks. Vārdu sakot, ideja tāda. Pirmajā cēlienā narkomāni gaida, kad atnesīs narkotikas. Visu cēlienu nēģeru aktieri ņemas, mokās krampjos. Otrais cēliens – atnes narkotikas, aktieris iznāk skatuves priekšā, paņem šprici, iedur, asinis notecina. Viss kā vajag! Tad tā tuvināšanās dzīves patiesībai faktiski sasniedza maksimumu. Pēc manas saprašanas, tagad ir pārejas periods. Daļa sniedz šo patiesīgumu, daļa meklē kaut ko pavisam citu, un viss sākas no jauna. Ne jau tikai Latvijā, arī citur. Visi meklē, kur ir īstais ceļš. Tāpēc katrs režisors, sevišķi jaunie – viņiem gandrīz nekādas līdzības nav.
– Bet tas jau ir interesanti!
– Nu ja! Tāpēc jau visi pārejas periodi, no malas skatoties, ir interesanti. Katrs režisors pašā pamatā domā – kaut tikai man nebūtu kā citiem! Dažiem iznāk talanta pēc. Daži izfunktierē. Tas teātris, kas patlaban ir sasniedzis virsotni, tur vairs tālāk patiesības virzienā nav kur iet. Tagad jāsāk ar kaut ko nepatiesu, formālu, tādu šovu. Pamazām jau aizies tas pats – spirāle jau nepārtrūkst.
– Kas ir režisors? Diagnoze, profesija, dzīves veids?
– Tā ir diagnoze! (Smejas.) Kā lai to pasaka... Principā izrāde ir idejas iemiesošana. Tikai, ja par ideju sauc to, ko parasti sauc par ideju, tie ir lozungi, nevis ideja. Manuprāt, ideja ir apmēram tāpat kā Hēgelim – kaut kas, kas rodas, bet vārdos to nevar noformulēt. Process ir tāds pats, kā cilvēka attiecībās. Satiec sievieti. Sieviete tev iepatīkas vai iemīlies. Tad seko kniebšanās, tiek ievadīts spermatozoīds. Ideja faktiski ir spermatozoīds. Tas attīstās, beigās iznāk cilvēks.
Ar izrādi ir tas pats. Izlasi lugu, ja ir iemīlēšanās jeb patikšana, ja ir režisors, viņam šis spermatozoīds rodas. Tā ir tā izrādes ideja. Tā praktiski nekad, nu labi, gadās, ka reizēm var, nav vārdos līdz galam izsakāma. Ja man prasa, kāpēc esi to un to lugu iestudējis, es nevaru teorētiski atbildēt. Un šitāds muļķīgs jautājums – ko tu ar šo izrādi gribi teikt? – tas nav atbildams! Es taču nerakstu nekādus ievadrakstus. Tas ir kā no grauda izaug labības vārpa. Process ir absolūti vienāds.
Ja esi profesionālis, kas labu laiku strādājis teātrī, bet kādreiz grauds nerodas, izrādi jau var profesionāli iztaisīt. Padomju laikā tā bija. Ļeņinam simt gadu jubileja, kaut kāds padomju sūds jātaisa. Nekāda vēlēšanās nav, bet profesionāli izdomā. Kādreiz iznāk objektīvi labas izrādes, tāpēc, ka viss precīzi izkārtots un izdomāts. Bet tās ir nedzīvas izrādes, tādām dzīvības nebūs nekad. Ar to arī režisors atšķiras. Ja normāls cilvēks izlasa lugu, viņam nekādas idejas nerodas.
– Man liekas, ka normāli cilvēki mūsdienās lugas nelasa.
– Gadās kādreiz, skolā liek izlasīt Čehovu. Starp citu, par patiesīgumu, man viena ļoti interesanta epizode bija. Staņislavskis savā laikā pārsteidza visu pasauli, un tā tas ir iegājis teātra vēsturē, ka visi sauca – ak, Dievs, cik tas ir patiesi! Kā dzīvē! Tajā laikā acīmredzot tā arī bija. Ja jau visi vienā balsī to kliedza, tā jābūt. Ziemeļos kaut kādā fantastiskā veidā es pēkšņi atradu vienu vecu plati. Tajā Ķiršu dārzu ierunājuši paši labākie Staņislavska aktieri. Kačalovs ar Kniperi-Čehovu. Tad jau Nacionālais teātris pirms desmit gadiem bija augstākā patiesība! (Smejas.) Sevišķi Knipere-Čehova. Viņa visu skatu faktiski nodziedāja. Smuki jau! Bet līdz dzīves patiesībai tur tālu bija. Tāpēc arī visa attīstība aizgāja līdz tiem narkomāniem. Pasaule jau iet pa spirāli.
Tagad man saka – baigais novatorisms! Es aizeju apskatīties un saku – johaidī, es pirms sešdesmit gadiem to esmu redzējis. (Smejas.) Par daudz ilgi esmu dzīvojis! Nebūtu to redzējis pirms sešdesmit gadiem, arī domātu, baigi jauns gājiens! Tas apstiprina to spirāles teoriju.
Latvijā tagad visi meklē īsto piegājienu. Protams, pa vidu ir muļķīgi pārspīlējumi. Bet viss sakārtosies, jo teātris kā tāds bojā nevar aiziet.
***
Oļģerts KRODERS
• Dzimis 1921. gada 9. augustā
• Pēc Rīgas 2. ģimnāzijas absolvēšanas, 1940. gadā sācis studijas LVU Filoloģijas un filozofijas fakultātē
• 1941. gadā deportēts uz Tālajiem Ziemeļiem, 1956. gadā atgriezies Latvijā
• Nodarbojies ar teātra kritiku, 1958. gadā debitējis režijā, iestudējis izrādes Poligrāfiķu centrālajā klubā
• 1959. gadā sācis strādāt Liepājas teātrī, pirmā izrāde profesionālajā teātrī – Jāņa Kalniņa opera Ugunī
• No 1964. līdz 1974. gadam – Valmieras teātra režisors
• No 1974. līdz 1990. gadam – Liepājas teātra galvenais režisors
• No 1990. līdz 1995. gadam – Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs
• 2001. gadā atgriezies Valmieras teātrī
• Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, saņēmis LR KM gada balvas kultūrā Trīs brāļu balvu par mūža ieguldījumu un Latvijas teātra gada balvu par mūža ieguldījumu
• Daudzkārt nominēts Latvijas teātra gada balvai un saņēmis to gan kā gada režisors, gan gada dramatiskā teātra izrādes autors
• 1993. gadā iznākusi Oļģerta Krodera grāmata Mēģinu būt atklāts, šogad tā izdota atkārtoti