Intervija ar Tālavu Jundzi - Puču nosodījām pirmie

Akadēmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Tālavs JUNDZIS intervijā Neatkarīgajai stāsta par puču pirms divdesmit gadiem.

– Pirms divdesmit gadiem jūs bijāt Latvijas Augstākās padomes deputāts. Pirms divdesmit gadiem augustā notika pučs. Vai pēc 1991. gada janvāra gaisā bija kaut kas tāds, kas liecināja, ka mēģinājumi pagriezt visu atpakaļ nav beigušies?

– Pēc janvāra barikādēm daļai no mums, kas darbojāmies Augstākajā padomē, bija skaidrs, ka situācija labilā stāvoklī nepaliks. Spēki, kas gribēja atjaunot padomju režīmu, mēģinās vēlreiz. 1991. gada jūnija otrajā pusē LR AP Tautas frontes frakcijā uzstājās Ilmārs Bišers un publiski paziņoja, ka Maskavā gaidāms pučs. Viņš teica, ka visticamāk tas notiks jūlijā, kad PSRS AP ir atvaļinājumā un pučistiem būs salīdzinoši brīvas rokas. Šis paziņojums ir atrodams un izlasāms tālaika avīzēs.

Dīvainā kārtā neviens to paziņojumu neuztvēra pārāk nopietni. Ne žurnālisti, ne, jāsaka, arī Augstākā padome... Faktiski nekam arī negatavojāmies. Ja neskaita to, ka bīdījām cauri AP Nevardarbīgās pretošanās centru. Kaut kāda apvērsuma vai padomju varas atjaunošanas mēģinājuma gadījumā centrs varētu organizēt pretošanos. Vēl tapa likumprojekts par ārkārtas situāciju. Bija uzsākta likuma par zemessardzi izstrādāšana. Puča laikā tas netika pieņemts. Bet centru izveidoja jūnijā ar AP Prezidija lēmumu. Odiseju Kostandu ielika par priekšnieku, uzdeva valdībai nodrošināt centru ar līdzekļiem un telpām. Tas netika izdarīts. Jūlijā Kostanda, izmantojot LTF 1990. gada decembra X stundas aicinājumu, uzrakstīja varbūt ne sliktākās instrukcijas, ko darīt pilsoņiem, pašvaldību, valsts iestādēm... valsts apvērsuma gadījumā. Pienāca pučs. Kostanda ar saviem cilvēkiem puča otrajā dienā brauca pa Latviju un dalīja pašvaldībām, Tautas frontes grupām šīs instrukcijas.

Protestējot pret puču, mēs tā pirmajā un otrajā dienā mēģinājām izsludināt vispārēju streiku. Izrādījās – preses mums nav, radio aizslēgts, televīziju ieņēmuši pučisti. Kā noorganizēt streiku? Ne visi varbūt pamanīja, ka Rīgā noteiktās vietās (pie Vidzemes tirgus, pie AP...) deputāti noteiktā laikā tikās ar cilvēkiem un stāstīja, kas jādara. Paldies dievam, ka pučs ilgi nenoturējās, jo gatavi mēs, godīgi sakot, nebijām.

Bet – varbūt sava taisnība bija arī otrai pusei, kura teica, ka mēs nedrīkstam provocēt Padomju Savienību. Tāpēc neveidosim robežapsardzi uz robežas, neveidosim muitu, arī barikādes necelsim... Domas dalījās arī starp cilvēkiem, kuri bija par neatkarību. Labi, ka viss beidzās tā, kā beidzās.

– Cik izteikta bija apdraudējuma sajūta? Vai dzīvība bija briesmās?

– Ja salīdzināt ar janvāri, tad janvārī par to nebija laika domāt un – janvārī mēs bijām visi kopā. Vai gulējām kabinetos, vai zem galdiem, vai bijām uz ielas, vienmēr apkārt bija savējie. Puča laikā sajūta bija atšķirīga, jo mēs bijām zināmā mērā vieni. Augstākā padome viena, deputāti katrs savā stūrī... Atšķirībā no janvāra parādījās bailes. Mēs sapratām, ka joku vairs nebūs un, otrkārt, mums vairs neļaus atkārtot janvāra scenāriju. Tā faktiski ir atbilde uz jautājumu, kāpēc augustā necēlām barikādes. Turklāt pirmais, ko 19. augustā izdarīja armija – nobloķēja visus tiltus. Neviena mašīnu kolonna vairs Rīgā netika. Ilūzijas par barikādēm augustā var pilnīgi nolikt malā.

– Vai šīs bailes iespaidoja AP rīcību?

– Deviņpadsmitā augusta rīts bija saulains. Es atrados dzīvoklī. Pusastoņos zvanīja kāds no kolēģiem deputātiem un teica – skaties televīziju, Maskavā pučs. Nu labi, pučs… Bet diezgan ātri nācās saprast, ka lieta ir vairāk nekā nopietna. Desmitos notika Augstākās padomes Prezidija sēde. Prezidijam tolaik bija nopietnas likumdevēja pilnvaras. Dažkārt tas pieņēma lēmumus kopā ar valdību.

Sanāca Prezidija locekļi un kā vienmēr skatījās uz priekšsēdētāju – ko viņš teiks? Priekšsēdētājs bija pazīstams ar to, ka sarežģītos un asos jautājumos vienmēr ieņēma elastīgu pozīciju. Godīgi sakot, es gaidīju, ka viņš teiks – pučs ir slikts, bet mums jārēķinās ar to un to... Taču – nebija nekādu pārdomu. Anatolijs Gorbunovs atklāja sēdi, kurā piedalījās arī valdības vadītājs Ivars Godmanis, un teica, ka mēs nekādā gadījumā nevaram šo puču atbalstīt, citiem vārdiem – mums ir jābūt ļoti kategoriskiem. Un mēs pirmie (es savās grāmatās rakstu – pirmie pasaulē) likumdevēja līmenī ļoti kategoriski nosodījām puču. Pēc divām stundām sanāca Augstākā padome, kura šo lēmumu atbalstīja.

– Ja nu pučs būtu vinnējis, ko jūs darītu?

– Man nav nācies tādus dokumentus redzēt, bet saraksti – kuru likt cietumā, kuram dot vēl smagāku soda mēru... – it kā bijuši sastādīti. Laikam nekāda lielā izvēle nebūtu bijusi. Sākumā varbūt kaut kādi meži... Cik ilgi? Tik izglītoti mēs arī bijām, lai saprastu, ka partizānu cīņas četrdesmito gadu stilā vairs nav iespējamas. Bēguļotu projām. Taču uzsveru – mēs bijām psiholoģiski sagatavoti nevardarbīgai cīņai ilgu gadu garumā. Bija izstrādātas instrukcijas, kas darāms AP pašaizsardzībai... Tā ka – būtu nevardarbīga pretošanās.

– Vai 21. augusta konstitucionālajam likumam bija tikai simboliska galavārda nozīme?

– Es domāju, ka tas bija viens no stratēģiski vistālredzīgākajiem lēmumiem visā atmodas periodā, sākot no 1988. gada. Bet juridiski 1991. gada 21. augusta konstitucionālais likums bija ļoti vājš.

– Kāpēc?

– Labi domājot, ar to tika atcelti visi padomju likumi. Tai skaitā – kriminālkodekss. Mums nebija vairs pamata nevienu saukt pie kriminālatbildības. Pēc tam Augstākās padomes prezidijs kaut kā lāpījās. Tas bija pats galvenais.

Taču politiski šis likums bija lielisks. Būdams tuvu šiem procesiem, es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri šādā situācijā, kad katrs domā, kur viņš rīt būs – vai cietumā, vai mežā, vai vēl kaut kur citur –, pieņēma šādu lēmumu. Tas ir unikāls lēmums. Otrs ne mazāk svarīgs lēmums ir LTF aicinājums X stundai, kas tapa 1990. gada decembrī. Tie abi ir unikāli dokumenti.