Balvu novada domes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis intervijā Neatkarīgajai stāsta par to, kas jāmaina valsts pārvaldē, lai Latgale ietu uz augšu.
– Lai arī Latgale nekad nav apšaubījusi savu izvēli un piederību Latvijai, visos laikos šā vai tā bijis jūtams, ka uz to skatās, kā «uz materiālu, ko vajadzētu pārbalsināt» (F. Trasuns). Referenduma iznākums beidzot publiski atklāja, ka Latgalē līdzās vecām problēmām radušās ļoti nopietnas jaunas (manā izpratnē – tikai varas attieksmes dēļ). Iespējams, te skaidrāk nekā citur var redzēt politiskā režīma iecerēto tuvāko Latvijas nākotni. Kāpēc šī attieksme pret Latgali ir tik nepārejoša, un kas to nosaka?
– Taisnības labad jāpasaka, ka Latgale nebija ne pievienota, ne okupēta, ne kā citādi ar varu pielikta klāt pie Latvijas, bet brīvprātīgi tai pievienojusies Tātad – Latgale bija viena no trim zvaigznēm, kas izveidoja Latvijas valsti. Secinājums – būtu bijis jābūt līdzvērtīgai attieksmei pret to. Diemžēl tā nav.
– Taču ikviens atgādinājumus par to uzreiz radīja pārmetumus separātismā.
– Jā, pretišķības faktiski bijušas visu laiku. Kāpēc?
Pirmkārt, vēsturiski izveidojās situācija, kuras gaitā Vidzeme un Kurzeme atradās zem citiem karogiem. Savu lomu spēlēja arī ticības lietas. Vidzemes, Kurzemes latvieši pamatā bija luterāņi. Latgalieši pēc poļu valdīšanas pamatā bija katoļi. Latgale atšķiras ar to, ka te ir salīdzinoši daudz ticīgu cilvēku un baznīcas loma te ir lielāka. Pastāvēja arī ekonomiskas atšķirības. Tad, kad veidojās Latvijas valsts, Latgale Vitebskas guberņas sastāvā bija noplicināta un ekonomiski atpalikusi. Vidzeme un Kurzeme bija nedaudz priekšā.
Turklāt Latgalē vienmēr bijis liels cittautiešu īpatsvars, bet latgalieši tomēr bijuši pārsvarā. Taču šo pārsvaru iespaidoja ne tikai pasaules kari, bet arī tas, ka Latgalei nevienos laikos netika sniegts pienācīgs atbalsts ekonomiskā ziņā. Tāpēc Latgales iedzīvotāji plūda uz citām teritorijām, uz Rīgu, uz Vidzemi un Kurzemi. Salīdzinot ar to brīdi, kad veidojās Latvijas valsts, Latgales iedzīvotāju skaits ir samazinājies faktiski uz pusi.
– Pēdējos divdesmit gados tas mazinājies vairāk nekā par procentu gadā.
– Nevērīgā politika attieksmē pret Latgali turpinās, attīstības nav, cilvēki brauc prom… Bet – tik un tā Latgale ir saglabājusi savu seju, Latgale ir saglabājusi savu identitāti,…
– Un tomēr – kas traucēja šo nevērīgo attieksmi pārtraukt?
– Pēc neatkarības atjaunošanas daudzi tā laika politiķi un es to skaitā, protams, ļoti cerējām, ka attieksme pret Latgali mainīsies. Taču Latvijā joprojām dominē centralizācijas tendences valsts pārvaldē. Vēl arvien noteicošie ir sociālisma gados piekoptie valsts budžeta līdzekļu sadales un pārdales principi. ES strukturālo fondu līdzekļu administrēšana notiek pēc sektoriālā (ministriju) principa. Tas nozīmē, ka nozaru ministrijām ir noteicoša loma ES līdzekļu sadalē. Netiek ņemts vērā reģionālais jeb teritoriālais princips. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas ekonomiskajā politikā ir dominējis Ādama Smita laiku izpratnes liberālisms, kur katrs atbild vienīgi par sevi. Attīstība valstī ir notikusi, pateicoties iedzīvotāju, uzņēmēju un pašvaldību aktivitātēm. Tomēr visiem šīs iespējas nav vienādas, šo aktivitāšu panākumus ietekmē gan politisko partiju lobijs, gan attālums līdz galvaspilsētai, gan preču noieta tirgus, gan citi faktori. Reģionālā attīstība politiskajām partijām ir bijis lozungs, kurš ir palicis uz papīra nerealizēts. Nav atrasti efektīvi instrumenti, kā panākt atšķirību izlīdzināšanu reģionos. Katrs dzīvo un attīstās, kā prot. Šo attīstības procesu var apzīmēt šādi: katrs atrodas brīvā putna lidojumā. Arī valsts attīstība kopumā notiek pēc līdzīga principa. Tāpēc nav brīnums, ka atsevišķas pilsētas jau ilgstoši, praktiski kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas brīža, izmanto iespējas un attīstās daudz straujāk nekā pārējās republikas pilsētas un lauku teritorijas. Īpaši nīkuļo Latgale. Tā ir slikta valsts, kas nedomā par visu teritoriju, par visiem iedzīvotājiem kopumā. Jo tas neizbēgami rada nesaskaņu, neapmierinātību un visas tās negācijas, ko šobrīd jūtam.
Iestājoties Eiropas Savienībā, situācija mainījās. Lai gan līdz pat šim brīdim ir saglabājusies liberālās politikas īstenošana, ES diktāts lielā mērā nosaka attīstības procesus mūsu valstī. Bieži vien Saeima un valdība ir spiestas pieņemt konkrētus lēmumus, kuri ir atbilstoši ES normām, bet nav izdevīgi mūsu vajadzībām un situācijai. Brīvā putna lidojums ir kļuvis stipri ierobežots. Izveidojusies situācija, kad, pieņemot valsts attīstības nodrošināšanai svarīgus lēmumus, ES normatīvi to pat liedz darīt. Kā piemēru var minēt Ungārijas likumdošanas iniciatīvas. Arī mūsu valstī ir līdzīga situācija. Bieži vien ir tā, ka politiķi sola veikt pozitīvus pārkārtojumus, piemēram, kādas nozares, ministrijas ietvaros. Viņi kļūst par ministriem, bet rezultātu nevar sasniegt, jo ministrijas ierēdņi, bruņojušies ar ES normatīvajiem aktiem un regulām, norok daudzas labas iniciatīvas – ES nosacījumi ir jāpilda, citādi būs sankcijas. Un politiķiem nekas cits neatliek kā aprobežoties ar kārtējiem solījumiem, imitēt darbību sabiedrības labā, izstrādāt daudzās programmas, kuru ieviešana jau sākotnēji nolemta neveiksmei. Tas savukārt rada arvien lielāku neapmierinātību sabiedrībā.
– Tostarp bijušas arī vairākas Latgales attīstības programmas.
– Tai skaitā... Latvijas ceļam tāda bija, Anta Rugāte iniciēja Latgales programmu. Bija Juzefas Dzalbes izstrādāta programma austrumu pierobežas attīstībai. Visas tās pavīdēja un… tika noliktas plauktā. Tagad ir vēl viena programma. Bet man vairs nav ticības, ka šie vienreizējie pasākumi – Latgales programmas – var krasi mainīt situāciju.
– Labi, ES regulas jaucas valsts intīmajā dzīvē. Tomēr ģenerālais virziens ES kohēzijas politikā, šķiet, ir: līdzsvarota, izlīdzināta attīstība. Tad kāpēc Latvijā ar visu respektu pret regulām tas nav ievērots? Un kam tad tikusi ES nauda, ja šīs izlīdzinātības arvien nav?
– Latvijā nonākušie Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļi nav sasnieguši mērķi – atšķirības starp reģioniem, starp laukiem un Rīgu, tās areālu (apkārtni) ir palielinājušās vēl vairāk. Faktiski valsts pārvalde neveic vienu no savām svarīgākajām funkcijām – līdzsvarotu visas valsts teritorijas attīstību. Tas savukārt ir izsaucis virkni negāciju mūsu valstī: bezdarba palielināšanos, iedzīvotāju skaita samazināšanos lauku teritorijā un valstī kopumā, iedzīvotāju pieaugošo neapmierinātību ar valsts politiku u.c. Līdzsvarota valsts attīstība nenotiek. Latgale bija un arī šobrīd ir viens no nabadzīgākajiem Eiropas reģioniem. Savā laikā mums ar profesoru Staņislavu Keišu bija vesela virkne priekšlikumu, kā situāciju mainīt.
– Pamatā jūsu priekšlikumi skāra otrā līmeņa pašvaldības, kuru joprojām nav.
– Mēs nepārtraukti mēģinājām pārliecināt, ka pamatā Latvijā būtu jāievēro nevis sektorālais (caur ministrijām), bet teritoriālais (caur reģioniem) fondu apgūšanas princips. Pirms iestāšanās, kad tika apgūti PHARE līdzekļi, vienu brīdi šis princips parādījās. Latgale un Zemgale kopā no PHARE līdzekļiem saņēma deviņus miljonus latu. Tas deva iespēju realizēt vairākus projektus, kuri atdzīvināja saimniecisko rosību.
Bet, kad Latvija iestājās ES (finanšu ministrs tad bija Roberts Zīle), bija tā, ka valsts definēja trīs pieejas vienlaikus: gan reģionālo, gan teritoriālo pieeju, gan vēl valsts programmas. Eiropas Savienība teica: izvēlieties, pēc kāda principa jūs galu galā apgūsiet šos līdzekļus. Valsts palika pie sektoriālā principa. Mēs ES fondus apgūstam caur nozarēm un paši līdz ar Eiropas Komisiju konstatējam, ka tie nav apgūti efektīvi.
Bet vienalga tiek meklēta iespēja paturēt šo nozaru principu. Ir nosaukti sešpadsmit attīstības centri. Pieci Kurzemē (visi bijušo rajonu centri), pieci Vidzemē, pa trīs Latgalē un Zemgalē.
Rīga izcelta īpaši. Nu ir pieeja – attīstīsim šos centrus. To tagad mēģina paredzēt Nacionālajā attīstības plānā. Reģioni tur pieminēti tikai garāmejot un nekā vairāk. Tātad – domāts turpināt līdzšinējo līdzekļu apgūšanas kārtību un līdzšinējo politiku. Mēs uzskatām, ka tā ir pilnīgi nepareiza.
Mēs ar Keiša kungu jau gandrīz bijām metuši plinti krūmos. Jo – visu laiku runā, visu laiku pierādi, tikko kāds saklausa, nāk Saeimas vēlēšanas, nomainās politiskie spēki… Bija divi balsojumi Saeimā. Abi negatīvi – piecus reģionus neizveidoja. Viss atlec. Kā zirņi pret sienu... Bet – šogad Valsts prezidents paziņoja, ka vēlas veikt pārmaiņas valsts pārvaldē un tās struktūrvienībās. Un mums tapa jauns, iepriekšējā pieredzē balstīts piedāvājums.
– Kāds?
– Mēs piedāvājam valsts pārvaldes reformu sākt ar Saeimas vēlēšanu likumu. Šobrīd proporcionālo vēlēšanu sistēmu vajadzētu aizstāt ar jaukto vēlēšanu sistēmu. Tas nozīmē, ka pusi deputātu partijas vēlē pēc proporcionālās sistēmas, bet otrus piecdesmit mēs piedāvājam vēlēt pēc mažoritārās sistēmas jeb vienmandātu apgabalu principa. Lai būtu pārstāvēta visa Latvijas teritorija, īpaši lauki, mēs piedāvājam no visiem pieciem reģioniem vēlēt pa desmit deputātiem. Jā, viens otrs teiks: vairs nav tik daudz iedzīvotāju ne Zemgalē, ne Latgalē, ne Vidzemē. Bet – ir jāizmanto arī teritoriālās pārstāvības princips. Ko tas dotu? Pirmkārt, konkrētā vienmandāta apgabala vēlētājiem tas dotu iespēju ievēlēt konkrētu deputātu, ar kuru tiem būtu konkrēta saite. Nepieciešamības gadījumā tie varētu prasīt no šā deputāta atbildību vai pat atsaukt to.
Otrkārt, pēc Saeimas ievēlēšanas Valsts prezidentam būtu iespēja izvēlēties un nominēt labāko Ministru prezidenta kandidātu, par pamatu ņemot viņa profesionālās spējas, pieredzi un popularitāti iedzīvotāju vidū. Tas ļautu izveidot profesionālu valdības sastāvu, kas nodrošinātu valdības ilgtspēju. Partijas Ministru prezidenta kandidāta nominēšanā vairs nebūtu vienīgās noteicējas un diktētājas. Turklāt mēs piedāvājam – izveidot administratīvos reģionus atbilstoši Satversmes trešajam pantam. Ar ieceltiem reģionu vadītājiem, kas būtu Ministru kabineta locekļi. Viņus, tāpat kā ministrus, akceptētu Saeima.
Un tad, kad būtu izveidoti reģioni, katrā reģionā tiktu radīts savs attīstības plāns, kurš būtu Nacionālā plāna (2014.–2020. g.) sastāvdaļa. Šajos reģionu plānos būtu konkrēts pasākumu apjoms periodam, kas sakristu ar NAP. Ar konkrētu finansējumu gan no valsts, gan no ES. Un tas vienreiz izbeigtu šo brīvo putna lidojumu. Vairs nebūtu noteicošais, vai tu esi bagāts mērs, vai mērs piejūras pilsētā, vai pareizajā partijā. Tas vairs nespēlētu lomu. Tad būtu konkrēta reģiona attīstības plāns ar konkrētu finansējumu. Esmu pārliecināts, ka attīstība būtu efektīvāka. Sevišķi Latgalei tas būtu liels lēciens.
– Manuprāt, lai visi varas līmeņi to pieņemtu, ir jāmaina politikas stils. Tagad koalīcijas partijas Latgalei var mierīgi pateikt: «Mēs Latgalei neko nedosim, jo Latgale nepareizi balso.»
– Arī te man ir savs viedoklis. Pirmkārt, Latgale nav vienveidīga, piemēram, Balvu novada balsojums bija 85% pret. Otrkārt, es domāju, ka daudziem Latgales iedzīvotājiem, un ne tikai krieviem, referendums bija protesta balsojums. Jo ir tā: runā, runā, lūdzies, lūdzies… un latgalieši to ir daudz darījuši, bet – viņus nedzird. Ko dara latgalieši? Runā ar tiem, kas viņu sadzird. Un Saskaņa daudzus latgaliešus ir sadzirdējusi. Tāpēc es nebrīnos, ka daudzi latgalieši šobrīd atbalsta SC.
– Bet, kamēr būs etniskas partijas, partiju pilsētas un nozaru feodālisms, tikmēr nekas nemainīsies.
– Nemainīsies. Bet, lai varētu praktiski izveidot gan reģionus, gan ievērot teritoriālo principu Eiropas un valsts līdzekļu apgūšanā, gaidāmas lielas cīņas. Pretinieku būs nejēgā daudz. Vispirms jau partijas negribēs atdot savu varu. Partijas šobrīd cīnās gan par Saeimu, gan uzreiz paralēli – par ministriju. Jo tur notiek naudas apgrozība. Bet mēs esam paredzējuši, ka nauda un daudzas funkcijas jānodod zemāk – reģioniem. Ministrijās vairs nebūs tik daudz ierēdņu, tik daudz iespēju manipulēt, šiverēt ar naudiņu. Partijām vairs nebūs interesanti. Pretī būs liela daļa ierēdņu. Jo līdz ar funkciju un naudas aiziešanu zūd darba vietas.
– Kā jūs vērtējat novadu reformas iznākumu?
– Mēs paliekam pie viedokļa, ka vajadzēja veikt visas trīs reformas vienlaikus. Gan vietējā līmeņa, gan, reformējot rajonus, izveidot administratīvos reģionus, gan reformēt valsts pārvaldi. Tagad – veikta novadu reforma. Rajoni likvidēti. Otrā līmeņa pašvaldību pagaidām nav. Es uzskatu, ka novadiem daudzas funkcijas ir liekas, tām jābūt reģionālām. Bet daudzas funkcijas šodien neveic neviens.
Reģions – tas ir līmenis starp valsti un vietējām pašvaldībām. Šodien valsts ir tālu. Novads pret ministriju nav nekas. Ar mazajiem novadiem ministrijas lāgā pat runāt negrib. Nu, kas ta viņš tur tajā kartē ir? Piliens jūrā! Reģions ir tas, kas mūsu teritoriju var gan pārstāvēt, gan attīstīt.
Mēs ar Staņislavu jau apmēram septiņpadsmit gadus rosinām šīs idejas. Labi, mūsu priekšlikums nav pieņemams. Bet kāds jums ir pieņemams? Mēs redzam, ka nekā cita nav. Mēs redzam, ka nav attīstības, ka veidojas lielākas atšķirības starp reģioniem, starp laukiem un pilsētām.
– Kā jūs vērtējat to cilvēku tramdīšanu, kuri regulāri braukā uz Krieviju?
– Es daudzus no tiem pazīstu personīgi. Ko valsts no ierobežošanas iegūs? Pusotra miljona. Bet vai valsts ir aprēķinājusi, cik tā zaudēs, ja šie cilvēki nestrādās, neapgādās savas ģimenes, staigās pēc pabalsta… Kādu alternatīvu valsts viņiem piedāvā? Un kā tu vari pasacīt, kurš no tiem desmit, kas stāv rindā, brauc pēc degvielas, ko liet savā traktorā, kurš brauc pēc degvielas, kuru atdos sābrim? No otras puses – tikai tad, ja viņš šo degvielu pārdod un nemaksā nodokļus, viņš skaitās spekulants. Bet daudzi no viņiem ir zemnieki, kuriem daudz tehnikas. Viņi pērk sev. Cilvēki mēģina izdzīvot, kad valsts politikas dotās iespējas ir nepietiekamas.