Bijušais tiesnesis, šobrīd Stradiņa universitātes doktorants un mācībspēks, zvērināts advokāts Ralfs Beitiņš intervijā Neatkarīgajai atklāj tiesneša psiholoģijas elementus un pauž savu redzējumu par tiesas objektivitāti, nevainīguma prezumpciju un tiesībām uz aizstāvību.
– Vai viegli būt tiesnesim Latvijā?
– Nav viegli. Sāksim ab ovo (no paša sākuma – latīņu val.). Kad, sākot tiesneša karjeru, biju vēl stažieris, strādāju kopā ar šobrīd ievērojamu un slavenu tiesnesi. Viņš man ieteica darbā neko nelaist caur sirdi. Ja tiesa tiesā pēc iekšējās pārliecības, tad agri vai vēlu tā nonāk situācijā, kad sirdsapziņa sastopas ar loģisko domāšanu. Loģika ir tāda, ka tiesu sistēmai sevi ir jāatražo, bet tai pašā laikā jāiztiesā lieta pēc likuma un taisnības, lai panāktu gan likuma, gan personas aizsardzību un pēc iespējas taisnīgāku noregulējumu. Šeit sākas konflikti. Brīdī, kad sākas konflikti, spriedze gulstas uz tiesnesi, kuram labākajā gadījumā veidojas depresija. Sirdsapziņa no vienas puses; loģiskais prāts un sistēmas atražošanas nepieciešamība – no otras – sāk savstarpēji konfliktēt.
– Nevainīguma prezumpcija – vai tā ir formāla, deklaratīva vai tomēr darbojas reāli?
– Arī vainīgajam ir tiesības uz aizstāvību, bet nevainīgajam – jo sevišķi. Visvieglāk bija tiesāt ilgus gadus sēdējušus recidīvistus. Viņi tiesas zālē uzreiz pateica, ko ir darījuši un ko viņiem, viņu valodā runājot, nedrīkst šūt klāt. Skatījos vecajam recidīvistam acīs un sajutu, ka viņa pārliecība par teikto ir absolūta. Pēc tam jau ieslēdzās loģiskais prāts un sākās pierādījumu bāzes vērtēšana – vai viņš ir to darījis, kā teikts apsūdzībā, vai nav. Tikko ienākot tiesas zālē, pateikt – ir vai nav cilvēks vainīgs – tas no tiesneša puses būtu neprofesionālisms. Iekšējā pārliecība – ir vai nav vainīgs – jāveido, analizējot pierādījumus. Tā notiek, ja tiesnesim kaula smadzeņu līmenī iekalta apziņa par nevainīguma prezumpciju. Sistēmai ir jāstrādā, un par to ir jārūpējas Tieslietu ministrijai. Bet – bija nevēlēšanās tiesnešiem maksāt pienācīgu algu, ņēma un nogrozīja likumu. Noziedznieki, kurus es esmu tiesājis, ir puišeļi, kuri niekojas ar sērkociņiem, salīdzinot ar šo anomijas, tas ir, likuma varas noliegumu izpildvarā un likumdevēju varā. Ar šiem likuma grozījumiem sabiedrībai zūd pārliecība, ka valstī tiesneši kādreiz saņems pienācīgu algu un viņiem nebūs jādomā, kā nodrošināt ikdienišķās vajadzības. Tad arī tiesnesis varēs domāt par nevainības prezumpciju, nevis par to, ka, ja viņš attaisnos apsūdzēto, tad viņam nepiešķirs nākamo kvalifikācijas klasi un zudīs iespējas uzlabot savu materiālo stāvokli.
– Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers gada pārskata sapulcē kritizēja izmeklēšanas kvalitāti, bet norādīja, ka Latvijā vidēji uz 100 apsūdzētajiem ir tikai viens attaisnotais, kas esot lielisks rādītājs Eiropā. Ja ir vāja izmeklēšana, bet apsūdzētie tomēr tiek notiesāti, ko tas liecina par nevainības prezumpciju?
– Kriminālprocesa 18. pantā ir ietverts sacīkstes princips. Apsūdzētais ir tiesīgs pieteikt lūgumu par tādu vai citu pierādījumu iegūšanu, kas varētu pierādīt viņa nevainīgumu. Svarīgi, lai šis lūgums netiktu noraidīts. Ja apsūdzētajam trūks aizstāvības, šādu pieteikumu nebūs. Modelēsim situāciju. Divi muitnieki dežurē. Pirmais aptur muitas režīma izpildes pārkāpēju. Otrais sēž automašīnā. Pārkāpējs pirmajam muitniekam vaicā, vai nevar kaut kā sarunāt. Muitnieks atdod pārkāpēja dokumentus automašīnā sēdošajam kolēģim. Kolēģis pārbauda dokumentus un konstatē, ka pārkāpējs līdz tam nav sodīts un viņam var izteikt tikai brīdinājumu. Viņš izkāpj no mašīnas, iet pie pārkāpēja atdot dokumentus. Pārkāpējs zibenīgi iebāž viņam piedurknē divdesmit latus, paņem dokumentus un nozūd. Kamēr muitnieks ķimerē ārā no piedurknes naudu, piebrauc operatīvie darbinieki un abus muitniekus aiztur par kukuļņemšanu. Patiesībā izrādās, ka pārkāpējs bijis provokators. Kā lai šeit pierāda nevainīgumu, ja pat tiesnesim operatīvās izstrādes materiāli nav pieejami? Pieteikumus tos pievienot lietai noraida. Taču likums operatīvajiem darbiniekiem aizliedz provocēt uz nozieguma veikšanu, tai skaitā kukuļdošanas un ņemšanas lietās.
– Noprotams, ka Latvijā provocēt drīkst un tas esot pat apsveicami.
– Tas ir rupjš cilvēktiesību un, protams, nevainīguma prezumpcijas pārkāpums. Ir arī vēl rupjāks nevainīguma prezumpcijas pārkāpums. Valsts budžetā paredzēta pozīcija – ieņēmumi no normatīvo aktu pārkāpumiem. Valstij nav jātērē līdzekļi, iepērkot radarus. Vienkāršāk ir atteikties no nevainīguma prezumpcijas, grozot Satversmi, visus pasludināt par vainīgiem un uzlikt par pienākumu katram gada sākumā iemaksāt vainas naudu atbilstīgi budžetā paredzētajiem ieņēmumiem.
– Tās varētu būt obligātās iemaksas nevainīguma prezumpcijas piemiņas fondā.
– Nosaukums atbilst. Tikpat labi valsts varētu noslēgt līgumus ar narkotiku tirgoņiem, atļaujot viņiem tirgot, ķert un sodīt, un iekasēt noteiktus procentus no apgrozījuma valsts kasē. Valsts budžeta ieņēmumu sadaļā parādītos jau aile no narkotiku aprites.
– Vai esat kādreiz lieciniekam ieteicis, kā atbildēt? Piemēram, «sakiet labāk – neatceros»?
– Man kā tiesnesim jārūpējas par lietas objektīvu izskatīšanu, lai es nenostātos kāda pusē. Man arī jāraugās, vai apsūdzētais nenodarbojas ar pašapsūdzību. Ja cilvēks nevar neko īsti pateikt, es kā tiesnesis nevaru noskaidrot patiesību. Tiesnesim jājūt, vai šis cilvēks neko nespēj īsti pateikt, vai melo, vai patiesi neko nezina. Ja tiesnesis jūt, ka melo, viņš uzspiest neko nedrīkst, bet var uzdot šaubas kliedējošus, precizējošus jautājumus. Ieteikt nē. Uzvedinošus nedrīkst. Es nevis spiedu uz liecinieku, bet psiholoģiski centos no viņa izdabūt patiesību. Ja redzēju, ka viņš patiešām neko nespēj pateikt, tad vaicāju: «Sakiet, lūdzu, vai jūs atceraties vai nē?» Nemācīju viņu, kā atbildēt, sakot: «Jūs varat teikt, ka neatceraties.»
– Vai ir pieļaujams, ka prokurors nāk pie jums
un kā viskompetentākais konkrētajā lietā aicina jūs pieņemt tādus vai citādus lēmumus?
– Tādas attiecības nav pieļaujamas. Ja jūs man vaicāsiet, vai manā praksē tā ir bijis, es varu apgalvot, ka nav. Parastā sarunā ar kolēģiem juristiem vienmēr nākas pieminēt kādu no lietām, kur es esmu bijis tiesnesis, bet mans sarunu biedrs bijis prokurors. Ja runa sākas par to, vai tu tur tajā lietā nevari kaut ko…, es vienmēr atbildu, ka apskatīšos. Taču skaidri zinu, ka šī saruna manu viedokli vai lēmumu neietekmēs. Es nevienam prokuroram neesmu solījis darīt tā, kā viņš ir lūdzis.
Taču ir cita problēma. Ir operatīvās lietas, kuru materiālus tiesnesis neredz, bet uz kuru pamata operatīvie darbinieki iet pie pilnvarotiem tiesnešiem pēc noklausīšanās, izsekošanas un citām atļaujām, pēc sankcijām arestiem. Lai pārbaudītu vienu dokumentu, supercilvēks to var izdarīt pusstundas laikā. Ja policisti būs atveduši aizturēto, kurš jau ir iepriekš tiesāts, viņš zinās, ka viņam jānorāda uz alibi, un zinās, ka jāpiesaka lūgums tiesai iegūt tos pierādījumus, kuri norāda uz viņa nevainīgumu. Bet, ja tas ir cilvēks, kurš šos noteikumus nezina un nevar iebilst prokurora un policista teiktajam, jo viņš nezina, ko viņam darīt, tad tā ir dāvana policistiem un prokuroram. Ja aizstāvību nodrošina par niecīgajiem valsts līdzekļiem, turklāt vēl aizstāvim mājās ir apslimuši bērni, arī viņam tiesas zālē notiekošais varētu nebūt prioritāte.
– Mēs esam nonākuši pie tiesībām zināt, par ko cilvēks tiek apsūdzēts, lai zinātu, kā īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Tātad praksē bieži ir tā, ka aizdomās turamais vai apsūdzētais nemaz nezina visu to informāciju, par ko viņš tiek apsūdzēts?
– Tā tas ir ar pierādījumiem. Operatīvajās lietās tiesneši nezina šo informāciju, jo arī tiesnesim iedod to, ko policisti uzskata par vajadzīgu. Policisti attaisnojošos pierādījumus var neiedot, jo ir sacīkstes princips, tad tiesnesis tiem klāt netiek.
– Bet tad jau sanāk, ka tiesu pēc būtības spriež nevis tas tiesnesis, no kura noslēpta informācija, bet gan konkrētais procesa virzītājs, kura rokās tiesa ir tikai instruments viņa centienu realizācijai?
– Pēc būtības tas tā ir. Jautājums ir nevis par krekliem, mantijām vai formu, bet gan par sirdsapziņām. Ja policistam ir sirdsapziņa, viņš apskatīsies lietu un, saprotot, ka cilvēku nevar vainot, pie tiesneša nenāks. Citādi būs tad, ja viņam ir pateikts, ka tomēr vajag iet pie tiesneša.
– Politiskajās krimināllietās?
– It sevišķi. Kuluāros daudz apspriež, vai telefona tiesības joprojām saglabājušās kopš padomju laikiem. Strādājot tiesneša amatā, biju pietiekami ass gan pret žurnālistiem, gan pret citiem zvanītājiem – man nezvanīja. Bija viens cits gadījums informāciju tehnoloģiju civillietā. Man šajā lietā iekrita nodrošināt pierādījumus. Tas nozīmēja šajā civillietā panākt dokumentu izņemšanu valsts iestādes telpās, lai tur tiesu izpildītājs varētu ienākt un paņemt visus līguma oriģinālus, kādi noslēgti ar attiecīgo ministriju. Lai arī tiesneša darba devējs ir valsts un tauta, visu sistēmu vada ministrijas, un, rūpējoties par pierādījumu nodrošināšanu un lemjot par dokumentu izņemšanu, sanāktu, ka es vienam galvenajam menedžerim atļaujos kost rokā. Tajā brīdī man neviens nezvanīja, taču tiesas zālē ieradās man zināms un iepriekš redzēts ministrijas pārstāvis. Viņš nebija šīs lietas dalībnieks, varēja būt liecinieks. Viņš pauda viedokli, ko es pieļāvu kā viedokļa uzklausīšanu, ņemot vērā lietas sarežģītību. Bet tiesnesis ar vājākiem nerviem to uztvertu kā spiedienu.
– Bet tiesnesis taču vada tiesas sēdi un ir tiesīgs nedot vārdu tam, kurš nav lietas dalībnieks. Kādēļ ļāvāt ierēdnim vaļu?
– Tiesas sēdes ir atklātas. Personai nav liegts piecelties un lūgt tiesu viņu uzklausīt, ja tam ir pamatojums. Viņš bija pārstāvis no valsts iestādes, kurai bija skartas intereses lietā. Tādēļ izlēmu ļaut izteikties kā «trešajai personai». Protams, amatpersona vēlējās nepieļaut nodrošināšanu, jo tam bija zināmi politiski motīvi. Situācija toreiz bija kutelīga. Paldies dievam, viss atrisinājās ar izlīgumu. Tiesneša sirdsapziņas jautājums, kā pieņemt lēmumu. Tāpat krimināllietās Satversmes 92. pants saka, ka ir nevainīguma prezumpcija, bet 116. pants saka, ka kaut kādas personas tiesības drīkst ierobežot sabiedrības labā. Starp tām nevainīguma prezumpcijas nav.
– Jūs minējāt, ka aizdomās turamajam jāļauj tiesai lūgt izprasīt vai iesniegt pierādījumus. Cik bieži jums gadījies noraidīt apsūdzētā lūgumus pievienot lietai pierādījumus?
– Es lietas iztiesāju ļoti gari, jo bieži atliku sēdes, ļaujot iesniegt papildu pierādījumus, izņemot gadījumus, kad tādējādi bezkaunīgi tika vilkts laiks – tika iesniegta viena lapiņa un solīts, ka nākamajā sēdē tiks iesniegta nākamā lapiņa. Ja runājam par nevainīguma prezumpciju, tad aizdomās turētajam pierādījumi būtu jāiesniedz jau policijai un tie jāpievieno lietai, pirms tā nonākusi tiesā. Procesa zinātāji atzīst, ka kriminālprocesā ir sacīkstes princips, kas nodrošina nevainīguma prezumpcijas realizāciju. Tieši neizprasta, negodīga sacensības principa dēļ policija pirmstiesas izmeklēšanā šādus pierādījumus noraidītu. Policijai un prokuratūrai tie nav vajadzīgi, jo nevar taču gribēt, lai sāncensis gūst virsroku.
– Prokurors tiesai iesniedz pierādījumus par apsūdzētā vainu, apsūdzētais uz tiesu atnesis pierādījumus par nevainīgumu – tiesnesim jāvērtē gan vieni, gan otri. Lai mazāk būtu jālauza galva, tiesnesis apsūdzētā lūgumus par pierādījumu pievienošanu noraida. Ir dzirdēts par šādu praksi?
– Ja runa ir tikai par galvas lauzīšanu, nav šķēršļu pierādījumu pieņemt. Mans kolēģis Leons Baumanis, viens no maniem labākajiem skolotājiem, teica – jāpieņem visi pierādījumi no abām pusēm, jo tie bez analīzes pēc būtības neko nepasaka. Pieņem pat tādus, kuri netieši attiecas uz lietu vai arī ir juridiski sakropļoti, un pēc tam nomotivē, kuri var un kuri nevar kalpot par pierādījumiem. Manuprāt, visi tiesneši tā arī dara! Pierādījumu un pieteikumu nepieņemšana krimināllietās – tas jau pārkāpj nevainīguma prezumpciju konkrētās lietas iztiesāšanas konkrētā stadijā. Ja galdā tiek celts pierādījums, tiesnesim jālemj, vai šis pierādījums apstiprina apsūdzību, to apgāž, piemēram, alibi, vai rada šaubas. Ja tiesnesis pierādījumu nepieņem, redzot, ka tas radīs šaubas par apsūdzētā vainu un būs grūtāk piespriest notiesājošu spriedumu, tad jāsaķer galva un jāizsaucas: «Mans Dievs, kas notiek!?» Pierādījumi ir jāpieņem. Citādi nedrīkst, jo tiesneši – tā ir jurisprudences elite.
– Tiesnesim ir jāizskaidro, kādēļ viņš noraida pierādījumus?
– Tiesnesim ir jārīkojas pēc mākslas likuma – legi artis. Tiesai jābūt vēlīgai un jāizskaidro personai tiesības. Arī advokātam jāizskaidro savam klientam tiesības. Taču tajā pašā laikā nevienam no viņiem nav uzdevums nodarboties ar juridisko izglītošanu. Nošķirsim tiesību izskaidrošanu no juridiskās izglītošanas. Pretējā gadījumā tiesas jāslēdz un tās jāreformē par universitātēm. Tad zaglis, kurš nozadzis naudas maku, būs nevis jātiesā, bet jāsūta piecus gadus mācīties universitātē.
Cilvēks, nonākot tiesā, bieži vien kļūst par bumbiņu, ar kuru prasmīgi saspēlējas apsūdzība, aizstāvība un tiesnesis. Saņemot spriedumu, cilvēks sauc: «Par ko, kādēļ?!» Tā notiek pat tad, ja tiesu spriedis legi artis tiesnesis, ar sirdsapziņu bijis apveltīts prokurors un cilvēku aizstāvējis augstas klases advokāts.
Juristi no pārējiem cilvēkiem atšķiras ar to, ka viņi patiesi zina likumus, bet ne vienmēr pārējās lietas. Piemēram, aizstāvība lūdz pievienot pierādījumu, bet tiesnesis nespēj saprast, kas tas ir par pierādījumu. Advokātam ir jābūt pietiekami gudram, lai izskaidrotu to tiesai pašam, vai jāpierunā klients atrast līdzekļus eksperta pieaicināšanai. Pierādījums jāsagatavo tādā veidā, lai tiesnesis saprastu, ka tas lietā derēs. Ja apsūdzētais saka: «Es esmu nevainīgs, man nekas nav jāpierāda», tad viņam ir taisnība. Bet tai pašā laikā kriminālprocesā ir atrunāts – ja tev ir pierādījumi nevainībai, tie tev pašam ir jāiesniedz tiesai, jo ir sacīkstes princips. Ja tu par tiem neparūpēsies, tiesnesim nav pienākums tos atrast.
– Bet kā varētu izskaidrot situāciju, ja tiesnesis, jūtot, ka sāk brukt apsūdzība, noraida lūgumus par pierādījumu pievienošanu, liecinieku pratināšanu, tiesneša sejā pat redzams riebums pret apsūdzēto?
– Ja man tiesas zālē būtu kāds, kurš būtu bijis apsūdzēts pedofilijā, kurš pēc bērnu izmantošanas viņus būtu malis kotletēs un, viņu vecākiem klātesot, tās apēdis, es noteikti justu riebumu un sejā to neslēpt nevarētu. Tā kā man šādu gadījumu nav bijis, līdz ar to neesmu šādā situācijā nonācis. Taču es esmu dzirdējis, kā tā notiek. Un, ja tā notiek, tad jau mums tālāk nav kur iet. Tad tas nozīmē, ka tiesa nav objektīva. Ja tiesa ir neobjektīva, tad tas sagrauj valsti pašos pamatos un vecākiem savi bērni steidzīgi no šādas valsts jāevakuē kā no anomāliju un tiesību nihilisma pārņemtas vietas.
Jebkurā gadījumā garants tam, ka tiesnesis būs objektīvs, ir brīvība. Tiesnesim jājūtas brīvam. Tādēļ svarīgi tiesnesi amatā iecelt uz mūžu un ir svarīgi, lai to darītu nevis izpildvara kopā ar likumdevēja varu, bet gan tiesnešu kolēģija. Tiesnesis ir tas, kurš sargā cilvēku no valsts, no apspiešanas aparāta. Ja tiesnesi virza un uzrauga izpildvara, bet amatos apstiprina likumdevēja vara, viņš no šīm varām ir tieši atkarīgs. It kā formāli tiesnesim no šīm varām nav jābaidās, taču tieslietu ministrs pret tiesnesi var ierosināt disciplinārlietu. Tad tiesnesis paliek viens pret šo varas mašinēriju. Kamēr uz tiesnesi izpildvara vai likumdevēja vara varēs izdarīt jebkāda veida spiedienu, nebūs nekāda tiesu varas neatkarība un visai trauslas ir cerības uz nevainīguma prezumpcijas ievērošanu legi artis izpratnē. Ja manā realitātē nevainīguma prezumpcija nav tas, par ko es esmu gatavs zaudēt arī savu mantību un karjeru, tad tas nav pat salauzta vērdiņa vērts.
– Tātad, lai tiesnesis pašaizsargātos, viņam jāpieņem notiesājoši spriedumi?
– Pie šāda secinājuma varam nonākt. Modelēsim situāciju tālāk. Ja ideālam tiesnesim, sievietei, ir kredīts par dzīvokli un mājā divi mazi bērni, taisīt attaisnojošus spriedumus, kas tiks vētīts jo sevišķi, rada iespējamību disciplinārlietai, kas draudētu ar algas samazināšanu uz gadu par 20%, kas šodienas realitātē nozīmē nostādīt savus bērnus uz nepilnvērtīga uztura robežas. Turpretī notiesājoša sprieduma atcelšanas gadījumā – valsts samaksās kaitējumu nepamatoti notiesātajam. Ja viņa ir viena, bez bērniem, viņa var teikt: nevainīguma prezumpcija pāri visam – vēlaties mani sodīt, sodiet. Es varu šo valsti arī pamest. Reiz Briselē sanāca patērzēt ar Anglijas tiesnešiem. Runa bija par to, kādēļ viņi ir visvientuļākie cilvēki uz pasaules. Viņu zemākā alga uz to brīdi bija 19 000 britu mārciņu mēnesī. Tajā pašā laikā britu tiesnesis nevar tā vienkārši aiziet pie sava kaimiņa iedzert mēriņu un parunāt par dzīvi, jo kāds no cilvēkiem, ar kuriem viņš komunicēs, pēc gada var ienākt pie viņa tiesas zālē kā atbildētājs, prasītājs vai apsūdzētais. Tas metīs ēnu uz tiesneša objektivitāti. Un tomēr Latvijas tiesneši, strādājot tādā slodzē un smagumā ar šā brīža algu, ir pelnījuši uzrunu: «Jūsu godība!»
– Venēcijas komisijas rekomendācijās teikts, ka prokuroru pienākums nav darīt visu iespējamo, lai panāktu notiesāšanu, prokuroram jāiesniedz tiesai visi ticamie pierādījumi, ne tikai tie, kuri viņam šķiet vispiemērotākie apsūdzībai. Vai tā notiek arī dzīvē?
– Pilnībā pievienojos rekomendācijās teiktajam un uzskatu, ka tā būtu jābūt. Dzīvē jābūt tā – advokāts aizstāv klientu un viņa tiesības; prokurors aizstāv likumu un caur to valsts iekārtu, tiesnesis, ņemot vērā abu pušu piedāvāto, izšķir strīdu starp likumu un cilvēka rīcību un brīvību.
– Kādas indikācijas liecina, ka tiesnesis jau pieņēmis lēmumu par notiesājošu spiedumu, lai gan tiesas procesi ir tikai sākuma stadijā?
– Bieži vien par daudz ko liecina tiesneša ārējās uzvedības pazīmes, piemēram, balss pacelšana, asas kustības. Ja tiesnesis ar naidu sāk skatīties uz apsūdzēto, viņam no lietas sevi jāatstādina. Kādas gan citas ārējās pazīmes vajadzīgas, ja tiesnesis neļauj pratināt liecinieku, ja neļauj līdz galam runāt un uzdot jautājumus? Tas nozīmē, ka tiesnesī risinās dziļš konflikts. Tādā gadījumā visiem būs lielas šaubas par procesa objektivitāti.