Pirms Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem – intervija ar Rīgas arhidiecēzes arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču – par to, kā cilvēkiem pietrūkst visvairāk, par brīvību pat visbriesmīgākajos apstākļos, par politiķu nevēlmi ieklausīties cilvēkos.
– Mums ir Ziemsvētku un Lieldienu vēsts. Ko mums izstāsta Jaunavas Marijas svētki 15. augustā? Kas cilvēkus mudina doties tālajā un grūtajā svētceļojumā uz Aglonu?
– Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku būtība ir aicinājums raudzīties uz debesīm, uz mūsu dzīves patieso mērķi, jo cilvēka dzīve neaprobežojas vienīgi ar šīs zemes realitāti. Problēma ir tajā, ka cilvēks, vēlēdamies sev radīt paradīzi šīs zemes dzīves ietvaros, nemitīgi viļas, jo nav ietverams vienā dimensijā, taču viņam ir dāvāta nemirstīga dvēsele, kura tiecas pēc sava Radītāja. Par to arī vēsta šie svētki. Marija – Jēzus Kristus Māte – uzticībā Dievam nostaigājusi savu zemes dzīves ceļu, tika ar miesu un dvēseli uzņemta Debesīs. Viņa ir arī visu mūsu Māte, kas rāda patiesu ceļu, kā to redzam skaistajās ikonās, kuras dēvējam par Odigitrija – Dievmātes roka vienmēr norāda uz Kristu kā patiesās un dziļākās laimes avotu. Šie svētki cilvēkam atgādina, ka dzīve nebeidzas šeit: dzīvē ir kaut kas vairāk, no kā izriet visa piepildījums un jēga. Un tieši tas mudina cilvēkus doties svētceļojumā uz Aglonu. Viņi vēlas trokšņainajā ikdienā izbrīvēt laiku, lai atbildētu uz šīm dziļākajām dvēseles ilgām, atrastu īsto cerību, kas apgaismotu viņu dzīvi.
– Kā mums saprast Marijas kā Jēzus mātes mistifikāciju? Kā modernajam cilvēkam izskaidrot nevainīgo ieņemšanu? Ko mūsdienu cilvēks var mācīties no Marijas notikuma?
– Vārds «mistifikācija» šeit ir nevietā. Baznīca nemistificē Mariju, Viņa ir cilvēks. Bet arī Dieva Māte. Teologi Viņu sauc par jauno Ievu, kas pretēji cilvēku dzimuma pirmsācējai spēja pateikt Dievam jā. Ieva pakļāvās kārdinājumam, savukārt Marija pazemībā Dievam saka savu jā jeb Fiat – lai man notiek Tavs prāts, lai gan tā laika sabiedrībā tas varēja maksāt viņai dzīvību. Tāpēc Baznīca Mariju godā kā tādu, kas pazemībā realizēja savu dzīvi saskaņā ar Dieva vārdu un Viņa gribu. Tādējādi ir piepildījies Viņas pašas izteiktais pravietojums: «Un svētīgu mani teiks visas paaudzes, jo lielas lietas man ir darījis Varenais.»
– Kā mūsdienu Latvijas cilvēkam visvairāk pietrūkst? Kas var viņam kompensēt iztrūkumu?
– Mēra sajūtas – gan vēlmē iegūt materiālos labumus, gan arī nevaldāmā tieksmē pēc dažāda veida baudu gūšanas. Ja visu drīkst, vēlme kļūst nevaldāma un beigās tikai rada iekšēju tukšumu un depresiju. Šo iztrūkumu var kompensēt vienīgi Dieva klātbūtne, Viņa mīlestība. Faktiski mēs atgriežamies pie antīkās pasaules beigu un visdziļākās krīzes posma. Ļoti trāpīgu atbildi šai ziņā ir devis svētais Augustīns: «Nemierīga būs mana dvēsele, līdz tā neatdusēsies Tevī, Kungs.» Cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai molekulu sakopojums, viņa gars, apzināti vai neapzināti, tiecas pēc sava Radītāja, pēc kura līdzības viņš ir veidots.
– Vai kristīgā ticība spēj dot mierinājumu šodienas cilvēkam, kas vīlies valstī, valdībā, līdzcilvēkos un Atmodas idejās?
– Kristīgā ticība spēj dot cilvēkam kaut ko daudz vairāk nekā tikai mierinājumu. Tā spēj piepildīt cilvēka dzīvi ar jēgu, atbrīvot no kompleksiem, dot patiesu brīvību. Daudzu cilvēku dzīve tepat Latvijā cauri tās drūmajiem vēstures notikumiem par to liecina. Viņi spēja palikt brīvi un laimīgi pat visbriesmīgākajos apstākļos: cietumā, koncentrācijas nometnēs, izsūtījumā. Minēsim kaut vai bīskapu Boļeslavu Sloskānu, priesteri Viktoru Pentjušu.
– Kādas, jūsuprāt, ir šodiena latviešu un krievu attiecības Latvijā? Ko darīt, lai tās uzlabotos?
– Vairāk būtu jāskatās uz to, kam ir izdevīgi manipulēt ar šīm attiecībām. Te ir problēmas atslēga. Jābūt gudriem, lai nepakļautos manipulācijai. Baznīcā mēs redzam, ka cilvēks netiek uzlūkots pēc nacionālās piederības, ir cita vērtību skala, kur pirmajā vietā ir mīlestība uz Dievu un līdz ar to arī savstarpēja cieņa vienam pret otru. Kristietība cilvēkus vieno, tādējādi mazinot arī spriedzi sabiedrībā. No Dieva mīlestības izriet mīlestība un cieņa pret otru cilvēku, neatkarīgi no tautības vai mantiskā stāvokļa. Svētais Pāvils jau pirms gandrīz diviem tūkstošiem gadu uzsvēra, ka Kristū nav ne jūda, ne grieķa, bet visi ir viens Viņā.
– Krievijas metropolīts atklāti pavasarī aicināja balsot par Putinu kā valsts prezidentu. Cik tālu laicīgās varas atbalstīšanā un reklamēšanā var aiziet garīgais līderis? Vai jūs varētu pirms vēlēšanām atklāti balstīt kādu partiju vai tās vadītāju?
– Baznīcas uzdevums nav nodarboties ar politisko līderu vai partiju reklāmu. Tās pienākums ir rūpēties par sabiedrības garīgo veselību. Nevajag arī aizmirst, ka Baznīcai piederīgie ir šīs sabiedrības locekļi, un viņiem arī ir tiesības un pienākums prasīt no partijām pirms kārtējām vēlēšanām sniegt skaidras atbildes par viņu programmām morāles un ģimeņu atbalsta jautājumos.
Baznīcai ir jābūt kā bākai, kura norāda ceļu bangojošā jūrā un palīdz izvairīties no klintīm, un garīgajam līderim ir uzdevums būt uzticīgam Kristus vēstij, kura nemainās atkarībā no modes un politiskās konjunktūras.
– Jūs esat iecelts Vatikāna Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomē. Kas tas par veidojumu, un kāda ir tā nozīme šodienas Latvijā?
– Šīs padomes uzdevums ir veicināt ekumenisku nostāju Katoliskajā Baznīcā un attīstīt sadarbību starp Katolisko Baznīcu un citām Baznīcām, kā arī kristiešu kopienām. Šobrīd padome ir iesaistījusies starptautiskā teoloģiskā dialogā ar Ortodoksālo baznīcu, Koptu ortodoksālo baznīcu, Anglikāņu kopienu, Pasaules Luterāņu federāciju, Pasaules Metodistu padomi, Pasaules Baptistu aliansi un citiem. Viens no pasākumiem, par kura organizēšanu ir atbildīga padome un kuru Latvijā labi pazīst, ir lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Tā notiek katru gadu no 18. līdz 25. janvārim, un tās mērķis ir veicināt garīgu ekumenismu starptautiskā līmenī.
– Jums vienmēr bijusi noraidoša nostāja pret geju un transvestītu praidu. Tas šogad notika Rīgā. Skatītāju bija mazāk nekā citugad. Kā jūs tagad uzrunātu cilvēkus, kuri ir nomaldījušies homoseksuālisma purvā?
– Tāpat kā iepriekš. Manā nostājā nekas nav mainījies. («Praida patiesais mērķis ir reklamēt homoseksuālismu kā normālu dzīvesveidu. Tas ir pilnīgi nepieņemami un demoralizējoši. Ar homoseksuālisma slavināšanu tiek atbalstīta nāves civilizācijas antikultūra, kas nostājas pret dzīvību. Ja to izsludina par normālu, kā tas ir noticis vairākās Eiropas valstīs, tad neizbēgami seko nākamie soļi – homoseksuāļu savienības atzīsim par laulībām, atļausim adoptēt bērnus. Bet kur tad paliek bērnu tiesības? Viņiem taču vajag tēvu un māti, nevis divus patēvus, no kuriem viens tēlo māti, vai arī divas pamātes, no kurām viena izliekas par tēvu. Bērnam taču jāveido priekšstats par savu seksualitāti un identitāti. Geju ģimenē bērna galvā viss top sajaukts. Un tālāk viss jau kā sērgā – tādu «ģimeņu» paliek arvien vairāk, cilvēce pamazām izmirst.» Neatkarīgā Rīta Avīze, 2012. gada 5. aprīlis.)
– Kas ir šodienas sabiedrības lielākā nelaime? Alkoholisms, izglītības trūkums, vienaldzība?
– Nepareiza brīvības izpratne un tās sajaukšana ar visatļautību. Laimes meklēšana tur, kur tās nav.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"