«Pašreiz dominējošais muļļāšanās jeb «plūstošu» pārmaiņu scenārijs ir visai nepatīkams – ar vāju vai nekādu izaugsmi, kāpjošu bezdarbu un sociālo spriedzi.»
Paredzējums ņemts no Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) sagatavotā Latvijas makroekonomiskā apskata. Citāts neattiecas tieši uz Latviju, bet uz eirozonu, kurā Latvija vēl tikai cenšas iestāties. Kāpēc, ja jau tur ir, t. i., kļūst tik slikti? «Jautājums ir komplicētāks, nekā Latvijā to līdz šim kāds izskatījis,» aplinkus atbildi sāka apskata līdzautors Pēteris Strautiņš. Gan par, gan pret argumentu esot ļoti daudz, bet to pārskatīšanas vai pārskaitīšanas galarezultāts tomēr novedot pie vienkārša secinājuma, ka Latvijai nāksies neatkarīgi no eiro dalīt ar kādu vai nu kopīgu laimi, vai nelaimi.
Latvijas laime valsts valdības izpratnē ir iestāšanās eirozonā, cerot uz praktiski bezgalīgām kreditēšanās iespējām Eiropas Centrālajā bankā (ECB). Tā turpina laist apritē eiro pa diviem kanāliem – kreditē gan eirozonas valstu komercbankas, kuras tādā gadījumā nav jāglābj valdībām (ak, ja Parex banka būtu noturējusies līdz 2014. gadam!), un tāpat arī valdības. «ECB intervences ir aizvien plašākas un intensīvākas,» atzīst Latvijas banku speciālisti un tūlīt brīdina, ka tādējādi «satricinājumu risks pieaug».
«Galvenais negatīvais risks ir iespējamā Grieķijas aiziešana/izslēgšana no eirozonas,» skaidro LKA apskata autori. Šādu pavērsienu pārskatāmā nākotnē novērš Vācijas Konstitucionālās tiesas 12. septembra spriedums atļaut Vācijai apsolīt, ka tā vajadzības gadījumā iemaksātu līdz 190 miljardiem eiro Eiropas finansiālās stabilitātes fondā, kas apņēmies kreditēt tādas eirozonas valstis kā Grieķija, kurām privātie aizdevēji naudu gandrīz vairs neuztic ne uz kādiem procentiem. Vācijas tiesnešu lēmumu noteica tikai un vienīgi tiesnešu centieni saglābāt savu – miljonāru – materiālo labklājību. Ar miljonu šeit domātas viņu prasījumu tiesības pret bankām un – vēl vairāk – pret valsts un privātajiem pensiju fondiem, kuri izputētu, tiklīdz Grieķija vai vēl kāda eirozonas valsts oficiāli atteiktos atdot savus parādus.
Sarežģīti manevri ar naudas plūsmām ir nepieciešami, lai šādos manevros sasaistīta nauda neradītu tūlītēju inflāciju. Arī Vācijā, t. i., Eiropas Savienībā kopumā visi nebūt nav miljonāri, kuru mūžam uzkrājumu pietiks, kamēr vien graudu un tālāk maizes cenas kāpšana par pusotru, divām vai trijām reizēm gadā ļautu izvairīties no naudas reformas un – vislabāk – no jebkādām reformām. Kuriem tik lielu uzkrājumu nav, tie atbildēja uz augstās tiesas spriedumu ar protesta akcijām. Viņi saprot vai vismaz nojauš, ka tiesas spriedums legalizē papildu naudas drukāšanu, kas ved uz tādu dzīves dārdzību, kādu viņu ieņēmumi un uzkrājumi jau vairs nesedz vai drīzumā nesegs. Uz šādu nojautu rēķina vārda pilnā nozīmē dzīvo protestētāju nometne pie inflācijas avota – ECB ēkas Frankfurtē (Vācijā). Tur jau vairākus gadus pietiek atbalstītāju, kuri apgādā protestētājus ar maizi un ziemās arī ar malku.
Latvija vēl tikai gatavojas stāties eirozonā – mācās, apgūst eirozonas valstu manieres. Mācības norit sekmīgi. Šā gada budžeta pieņemšana notika vēl EK un Starptautiskā valūtas fonda uzraudzībā un atbilda prasībai samazināt valsts budžeta izdevumus par vairākiem simtiem miljonu latu. Tāds budžeta likums tika pieņemts, Latvija saņēma pozitīvu atzinumu no kreditoriem un uz šādas izziņas pamata gada sākumā aizņēmās pusmiljardu ASV dolāru, ar kuriem pietika, lai palielinātu valsts 2012. gada izdevumus un atdotu kaut nelielu parāda daļiņu SVF.
EK uz šāda veida mānīšanos (protams, ne tieši Latvijas izpildījumā) reaģēja ar uzdevumu ECB padarīt tagadējo banku uzraudzību daudz stingrāku, lai ierobežotu manevru iespējas arī valstu valdībām. ECB nosacījums valdību kreditēšanai būšot reformas jeb reformu solījumi. Tomēr apšaubāmi, ka solījumu izpilde ir iespējama, nesagraujot tagadējo aizņemšanās sistēmu, t. i., nenonākot pie tā paša rezultāta, no kura uzraudzības iniciatori grib izvairīties.
Bažas par nākotni Eiropā traucē pilnā mērā pievienoties tai LKA pārskata sadaļai, kas kritizē Latvijas valdību par pārāk lēnajām reformām vai pat reformu trūkumu. Proti, Latvijā «veidojas apburtais loks – neefektīvu institūciju dēļ darba ražīgums ir zems, ienākumi zemi, līdz ar to ierobežots pievilcīgu darba vietu piedāvājums
darba tirgū, kas mudina cilvēkus izmisīgi turēties pie darba vietām šajās institūcijās, kas savukārt bremzē darba ražīgumu veicinošu reformu īstenošanu».
Latvijas iedzīvotāju caurmērā zemie ienākumi liek katru nākamo ziemu gaidīt ar šausmām, ka nu gan var pietrūkt naudas apkurei un maizei. Draudu būtība ir tā, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir šādā vai tādā veidā sasaistīti ar centralizēto siltumapgādi, kuras darbība jānodrošina katrā lokālajā tīklā. Tā maksātspējīgajiem lietotājiem jāmaksā par maksātnespējīgajiem, jo pretējā gadījumā tīkls izjūk un siltumu vairs nevar dabūt ne par kādu naudu. Katru ziemu pienāk ziņas par tikai dažiem šādi izjukušiem siltumapgādes tīkliem, kuru bijušie abonenti laikam taču atrod iespējas sildīties kaut kur citur Latvijā vai ārzemēs. Tas ir viens no piemēriem, ka reālas pārmaiņas drīzāk iespējamas tad, kad cilvēki nonāk patiesi sliktā situācijā, nevis tā, kā raksta LKA autori, ka «reformas ir vieglāk īstenot, kad ekonomika aug». Tagadējais LKA prezidents Mārtiņš Bičevskis lieliski zina, cik daudz viņš paveicis kā valsts sekretārs Finanšu ministrijā u. tml. amatos, lai izveidotu sistēmu, kuru tagad aicina reformēt. Toties bijušais LKA aktīvists Andris Vilks, kurš kādreiz visskaļāk aicināja M. Bičevski uz reformām, tagad kā finanšu ministrs nedara neko reformu vārdam atbilstošu. Šo un citu kungu un dāmu spējas veicināt reformas Latvijā nepārsniedz Latvijas tuvināšanu īstai krīzei ar vietējiem spēkiem, kaut komfortablāk būtu importēt krīzi no ES.
***
VIEDOKĻI
Mārtiņš Bičevskis, Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents:
– Vajag Reformu biroju un iestādi, kas atbildētu par cilvēkresursiem. Ak, Demogrāfijas lietu padome premjera vadībā mums jau ir? Jā, padomes ir laba lieta, bet vajag iestādi, kas strādā katru dienu. Pārresoru koordinācijas centrs mums arī ir, bet tam vēl jāpierāda, ka pēc Nacionālā attīstības plāna sastādīšanas patiešām risinās ar demogrāfiju saistītus jautājumus.
Ilmārs Rimšēvičs, Latvijas Bankas prezidents:
– Tagad Latvijas tautsaimniecības struktūra ir daudz veselīgāka un labāk piemērota noturīgai ekonomiskai izaugsmei. Taču Eiropas parādu krīze diemžēl vēl nav atrisināta. Jā, ECB iepriecināja visus ar solījumu pirkt eirozonas valstu obligācijas bez ierobežojumiem, bet palasīsim uzmanīgi, kas tika apsolīts: pirkt tikai to valstu obligācijas, kuras veic fiskālo konsolidāciju un reformas.
Kristaps Zakulis, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs:
– Vienotās uzraudzības mērķis ir nodrošināt papildu stabilitāti un sniegt iespējas risinājumiem atsevišķu banku problēmu gadījumā bez nodokļu maksātāju līdzekļu piesaistīšanas. ES līmenī būtu jāuzrauga sistēmiski nozīmīgas banku grupas, bet nacionālo uzraugu kompetencē būtu jāpaliek nacionālā mēroga banku uzraudzības pilnvarām un atbildībai.