Grūtups: Kas latvietis būs svešumā? Salašņa!
Intervija ar advokātu un rakstnieku Andri Grūtupu: par jauno Latviju, par salašņām un auslanderiem, par savu valsti kā augstāko mērķi, par neizglītotiem karjeristiem, kas sniedzas pēc varas.
– Tikko aizvadīti Latvijas valsts svētki. Vai tajos pamanījāt ko zīmīgu? Varbūt mainījusies valsts iedzīvotāju attieksme pret valsti un tās svētkiem?
– Nekādos oficiālos pasākumos nepiedalījos, 18. novembrī kopā ar draudzeni pastaigājos pa ielām, lielākoties pa Rīgas centru, un vēroju cilvēkus. Tiešām jutu, ka notikušas kādas izmaiņas. Ārkārtīgi daudziem jauniem cilvēkiem redzēju pie apģērba piespraustas sarkanbaltsarkanās lentītes. Bet lielākais pārsteigums man bija lāpu gājiens. Varētu būt, ka tajā piedalījās kādi 10 000 cilvēku. Iespaidīga uguns straume. Ir zināms, kādu emocionālu efektu atstāj šādi gājieni, un daudzās valstīs un iekārtās tādi gājieni notiek. Tā bija laba zīme, ka gājienā piedalījās tik daudz jaunu cilvēku: tobrīd atrados pie Hotel de Rome (tagad FG Royal Hotel), man bija tāda sajūta, ka man garām iet jaunā Latvija. Taču neviens medijs neparādīja ne kripatu no šī gājiena. Tas ir tāds bailīguma piemērs, ka var tikai pabrīnīties. Skatījos arī armijas parādi, pēc parādes biju Smilšu ielā, un tas bija labi izdomāts, ka armija maršē caur pilsētas centru, garām Brīvības piemineklim. Tomēr uzskatu, ka parādē armijas kolonnām jābūt vairāk, tas atstātu pamatīgāku iespaidu.
– Jūsu teiktais liek cerīgi domāt, ka visa Latvija vēl nav izbraukusi uz vistu fasēšanas un trauku mazgāšanas vietām īrijās un anglijās.
– Jā, tā ir vislielākā Latvijas problēma – aizbraucēji. Pirms kādiem trim gadiem es apmaksāju videoklipus ar latviešu aktieriem. Videoklipos bija runa par aizbraukšanu no Latvijas; militārpersonas, zemnieki – visi sižetos runāja par to, ka no Latvijas prom nebrauks. Klipus demonstrēja LNT, bet Latvijas Televīzija, man šķiet, tos neparādīja ne reizi. Daudzi, protams, nevarēja saprast, kāpēc es to vispār daru, tērēdams savu naudu. Tagad gan lielākajai daļai nesaprašu – sākot ar amatpersonām un beidzot ar dižajiem intelektuāļiem – beidzot ir pielēcis, kāpēc to darīju. Toreiz mans videoklipa teksts, ko piedāvāju, bija daudz tiešāks un skarbāks, bet droši vien atradās padomdevēji, kas uzskatīja, ka tas ir par šerpu – pateikt tā: «Nebrauc prom, neatstāj savu zemi svešiem!» Palika tikai: «Nebrauc prom, neatstāj savu zemi!» No tiem svešajiem laikam nobijās... Tagad situācija ir mainījusies, un daudzi saprot, ka tā sāk kļūt draudīga. Vēl nesen no viena otra valdošā nāca tādi teksti kā, piemēram, lai viņi brauc prom, paši vainīgi, ko mēs tur varam darīt un tamlīdzīgi. Varbūt šiem runātājiem šodien ir kauns par saviem vārdiem?
– Nedomāju vis. Retorika varbūt ir mainījusies, attiecīgi darbi klāt gan nav nākuši.
– Bet ko tad valdība vadīs, ja šeit nebūs cilvēku? Tiem, kas atnāks mūsu aizbraucēju vietā, diez vai būs vajadzīgi tādi varasvīri... Negribu vainot vai aizskart nevienu prombraucēju, kas, mūsu ekonomiskās vadības kļūdu nomocīts un pakļāvies paša mazvērtības izjūtām, pametis Latviju, bet kādam jau būs jāatbild Dieva vai vēstures priekšā par tiem vairāk nekā 200 000 cilvēku, kas tagad, miera laikā, ir devušies trimdā. Tie lielākoties ir gados jauni cilvēki, un tas ir milzīgs zaudējums mūsu tautai. Kad šis zaudējums taps novērtēts, tad kaut kāda dažu aprindu šodienas cīņa ar oligarhiem izskatīsies vienkārši smieklīga. Bet visiem un katram aizbraucējam tomēr vajadzētu padomāt: kā Latvija iztiks bez manis? Un kā es iztikšu bez Latvijas? Un kas es tur, svešumā, būšu? Salašņa! Nevajag domāt, ka angļi, vācieši vai norvēģi, kas ir dziļas kultūras tautas ar senām tradīcijām, neatšķirs, kurš ir auslanders un kurš – pamatiedzīvotājs. Nekad – nekad! – ieceļotāji nekļūs par pamatiedzīvotājiem, jo vienīgā vieta, kur latvietis ir vajadzīgs, ir Latvija. Lai arī cik te dažkārt būtu grūti un pat neiespējami.
– Ja nerunājam par ierindas cilvēkiem, kas aizbrauc svešumā, lai anonīmi šķītu kāpostus vai klātu svešas gultas, varbūt parunāsim par tiem, kurus pazīstam mēs visi? Mūsu izcilnieki taču nes Latvijas vārdu pasaulē, un tas ir labi.
– Kā tad. Parunāsim par dziļas kultūras cilvēkiem, kuri, kā jūs teicāt, nes Latvijas vārdu pasaulē. Protams, nācijas kopīgā psiholoģiskā situācija atspoguļojas vārdos, ko saka mūsu pa ārzemēm braukājošie izcilnieki. Mums, piemēram, ir operdziedātāja Inga Kalna. Kādreiz viņa bija Hamburgas operā, tagad viņa, šķiet, ir brīvmāksliniece, kas parādās arī Latvijā. Kādā intervijā žurnālists viņai pajautāja: latviski jūs dziedat? Nē, viņa atbildēja, tas man nav interesanti. Kāds mūsu izklaides žurnāls Kalnas kundzi noķēra Operā, kur viņa ar savu meitu sarunājās krieviski. Sanāk tā: cilvēks dzīvo Hamburgā, tur uz ielas runā vāciski, ar meitu runā krieviski. Sarunāties ar meitu krieviski un apgalvot, ka latviski dziedāt nav interesanti... Tad jājautā: vai ir prātīgi spļaut tajā šķīvī, no kura tev varbūt vēl vajadzēs ēst? Ir arī tādi cilvēki, kas, dažus gadus padzīvojuši ārzemēs, sāk briesmīgi kritizēt Latviju, sāk uzskaitīt, kas viņiem te nepatīk... Bet ar to viņi tikai parāda savu mazvērtības kompleksu.
– Zinu, ka jūs cītīgi apmeklējat simfoniskās mūzikas koncertus un sekojat šīs mūzikas aktualitātēm.
– Jā, taisnība. Piemēram, tāds interesants fakts. Šogad 9. oktobrī tika paziņots, ka sezonas atklāšanas koncertu, kas 12. oktobrī jāspēlē Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, nediriģēs vis galvenais šā orķestra diriģents Šišons, kā bija paredzēts, bet gan cits. Šišons esot apslimis. Pēc tam izrādījās, ka viņš nemaz nav apslimis, bet kopā ar savu sievu – slaveno operdīvu Elīnu Garanču – koncertē Parīzē. Tur laikam vairāk maksā? Nenoliedzot Garančas kundzes lielisko balsi, tomēr jāatzīst, ka arī viņa ir atļāvusies Rīgā noraut kādu koncertu. Šišons droši vien labi saprot: ja viņš būtu Kļaviņš, Bērziņš vai Vītoliņš, visi kliegtu un bļautu par tādu rīcību, bet, tā kā viņš ir Šišons, viņam piedos. Nesen Rīgā viesojās Birmingemas simfoniskais orķestris, kas nezin kādēļ tika pasludināts par galveno kultūras notikumu Latvijā. Andris Nelsons bija pie diriģenta pults. Klausījos, kā Nelsona kungs sniedza plašu interviju Andrejam Volmāram. Un žurnālists uzdeva Nelsonam jautājumu par to, kā viņš jūtas Latvijā – atgriezies kā dzimtenē vai kā ciemiņš? Nelsons mēģināja gudri izrunāties, beigu beigās izspiežot no sevis, ka tomēr jūtoties kā ciemiņš. Dažus gadus tu tur esi bijis, un nu Latvijā tu ierodies kā ciemiņš! Ja tu necieni savu tēvzemi, tad tu neesi nekāds admirālis Nelsons, jo admirālis nekad nebūtu teicis, ka viņš atgriežas Lielbritānijā kā ciemiņš, kaut gan viņš dzīves lielāko daļu pavadīja uz ūdeņiem ārpus Lielbritānijas. Pa radio šoruden klausījos interviju ar mūsu slaveno rīdzinieku Gidonu Krēmeru. Ja runājam par komponistiem un izpildītājiem, varu teikt, ka ir divi gudri cilvēki: Imants Kalniņš un Gidons Krēmers – kad viņi sāk runāt, tad ir ko dzirdēt. Ar dažiem ir tā: ja viņi aiziet no mūzikas tēmas, tad var gaidīt visādas muļķības. Interesanti, ka Gidons Krēmers mūsu raidstacijā – Radio Klasikā – deva interviju krieviski. Labi atceros, ka pirms četriem vai pieciem gadiem viņš tekoši runāja latviski. Redzat, tā ir zīme, ka valodas prestižs Krēmera acīs ir krities. Gidons Krēmers kā izcils ebreju muzikālais izpildītājs un muzikālās ideoloģijas noteicējs pasaulē sāk mūsu radio runāt krieviski! Par to derētu padomāt tiem, kuri gudri spriedelē par latviešu valodas reālo statusu.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"