Aitkopis: Es mīlu gan šo zemi, gan valsti, bet neieredzu šo režīmu
«Lauksaimnieki bez vienotas stratēģijas ir kā neorganizēta nācija bez likumiem – pūlis, kurā uzvar stiprākais. Bet aktīvajam lauksaimniekam pirmām kārtām jāspēj paņemt priekšā pie varas esošos, nevis saliektu muguriņu, uzmanīgi uztverot Vienotības diriģentu mājienus, pasīvi jādzied pie Briseles muižas vārtiem,» par Latvijas lauksaimnieku un viņu aizstāvju aktivitātēm sarkastiski spriež Atmodas laika darbinieks Andris Pauls Pāvuls, kas savulaik aktīvi piedalījās gan Pilsoņu kongresa, gan LNNK veidošanā, kā arī apvienības Tēvzemei un Brīvībai tapšanā. Vēlāk viņš iestājās Tautas partijā.
«Es nepiedalījos politikas veidošanā. Biju ierindas biedrs, atbildēju par sistēmisko drošību un datu bāzēm organizācijas iekšienē, pārstāvēju Tautas partiju lielu valsts uzņēmumu uzraudzībā.»
Nu jau septiņus gadus viņš ir aitkopis Smiltenes pusē. Savpatnis gan aitkopības nozarē, gan lauksaimniecībā vispār, sava ceļa gājējs jau kopš astoņdesmito gadu vidus.
Neatkarīgā piedāvā interviju ar Andri Paulu Pāvulu.
– Tu astoņdesmito gadu vidū biji aktīvs citādi domājošais elements, var teikt – pretpadomju elements. Kā vērtē tā laika darbību?
– Atklāti sakot, man šodien ir pat nedaudz kauns par savu rīcību un aktivitātēm 80. gados. Atceries, 1986. gadā Jūrmalā notika Čatokvas konference par PSRS un ASV divpusējo attiecību jautājumiem. Konferencē piedalījās aptuveni 2000 ASV un PSRS pārstāvju – amatpersonas, diplomāti un sabiedriskie darbinieki, arī trimdas latviešu delegācija, kurā bija arī Ojārs Kalniņš, kurš pēc sešiem gadiem kļuva par ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku ASV, bet šobrīd ir Vienotības deputāts. Vietējie iedzīvotāji, kuri piedalījās konferencē, bija pārbaudīti un lojāli padomju režīmam. Konferencē ASV prezidenta vecākais konsultants Padomju Savienības jautājumos Džeks Metloks paziņoja, ka ASV joprojām neatzīst Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā. Mēs tolaik, stāvot aiz rūpīgi apsargātās Čatokvas konferences norises vietas žoga, neapjautām lielvalstu savstarpējo mijiedarbību un procesus plānotajā ietekmes sfēru pārdalē Eiropā. Mēs bijām vientieši! Mēs kā apžilbināti naktstauriņi tiecāmies uz gaismu, kā statisti vicinājām Latvijas Republikas karogus un centāmies tos iespraust jebkurā caurumā. Šodien traģikomisks man šķiet, piemēram, mēģinājums pacelt karogu virs tā laika interfrontes midzeņa – traleru flotes kultūras nama Ziemeļblāzma. Tas mums arī izdevās. Interfrontisti pa nakti rāva to nost, mēs dienā spraudām atpakaļ. Pēdējos divdesmit gadus Ziemeļblāzma stāvēja noplukusi, līdz pie varas esošais Saskaņas centrs to atjaunoja. Mēs savu karogu kārtējo reizi esam izlaiduši no rokām un atdevuši svešiem.
– Pēc pāris gadiem – 1988. gadā – bija jau cita situācija, bet varas paņēmieni pret citādi domājošajiem, šķiet, tomēr bija palikuši tie paši.
– Jā. 1988. gada augustā mani pie Brīvības pieminekļa uzrunāja un aicināja sekot kāds labi saķemmēts indivīds. Latvijas Valsts universitātes ēkā mūs, vairākus jauniešus, ieveda kompartijas sekretāra Aivara Endziņa kabinetā aprunāties. Viņš mūs kaunināja, lai neizniekojam savu dzīvi, jo tāda Latvijas neatkarība no lielvarām nav iespējama. Zīmīgi vārdi, ja neņem vērā to, ka pie tā paša galda pēc diviem gadiem tika rakstīta tā dēvētā Neatkarības deklarācija. Par savu pārliecību varu pateikties savam ķīmijas skolotājam Jānim Vanagam (tagad viņš ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās
baznīcas arhibīskaps). 1988. gada maijā mums radās doma pie pirmā Latvijas valsts prezidenta Jāņa Čakstes kapa nozāģēt kokus, kurus tam priekšā
bija aizstādījusi čeka. To arī mēs noorganizējām 1988. gada 8. maijā, par ko saņēmām ne tikai nosodījumu no Mākslinieku savienības kompartijas sekretāres Ramonas Umblijas, bet arī krimināllietu par «vērtīgu koku stādījumu» iznīcināšanu. Nokļuvu «apritē», un jūnijā mani uzaicināja uz publiski neafišētu sanāksmi, kurā tika pieņemts lēmums veidot LNNK, un es kļuvu par šīs organizācijas pirmās valdes locekli kopā ar vismaz diviem tagad man zināmiem Valsts drošības komitejas ielikteņiem.
– Tu biji viens no Pilsoņu kongresa (PK) vēlēšanu organizētājiem, kur piedalījās gandrīz 680 000 Latvijas pilsoņu.
– Latvijā izdotajās vēstures grāmatās PK darbība ir pilnīgi noklusēta vai sagrozīta. Demokrātiski Latvijas pilsoņu 1990. gada ievēlētais Latvijas Republikas pagaidu parlaments – Pilsoņu kongress bija ceļš uz savas valsts atjaunošanu. Šādu mehānismu valsts atjaunošanā izmantoja igauņi, bet pie mums iedibinājās tā dēvētais 4. maija režīms, kas tika izveidots ar padomju laikā prettiesiski iebraukušo migrantu balsīm, kuras LPSR Augstākajā padomē palika mazākumā. Boriss Cilēvičs, tolaik izturēdamies noraidoši pret PK, atzina: vai nu PK koncepcija, vai «nulles variants», un es viņam šodien pilnībā piekrītu, jo – atšķirībā no Igaunijas – šīs sekas mēs šodien izbaudām.
– Pēc politiski naivās jaunības iestājās tavi brieduma gadi...
– Man acis atvēra zviedru diplomāts Larss Fredēns, kurš par Atmodas laikiem Latvijā ir izdevis divas grāmatas, kurās beidzot skaidri atainota tā laika ģeopolitiskā situācija Eiropā un lielvaru intereses. Es ieteiktu katram, kurš sevi uzskata par politiķi, izlasīt šīs grāmatas no vāka līdz vākam un beigt mānīt šajā teritorijā un ģeopolitiskajā situācijā mītošās tautas. Fredēns bija pirmais, kas atklāti definēja ASV un Krievijas intereses: ASV vēlējās gadu ātrāk slēgt Skrundas lokatoru, bet Krievijai bija interese šeit atstāt savu «piekto kolonnu». Puses vienojās 1994. gadā, kam Jeļcins piekritis tikai ar nosacījumu, ka ASV apsolās palīdzēt Krievijai jautājumā par krievvalodīgo tautību tiesībām Latvijā. Latvijā pie varas esošie nekavējoties noslēdza starpvalstu līgumu ar Krieviju par bijušo militārpersonu sociālajām garantijām, bet no Losandželosas ieradās Nils Muižnieks, lai mūs mācītu, kā pareizi dzīvot, proti, kā pareizi izturēties pret krievvalodīgajiem.
– Varbūt šī vienošanās izskaidro, kāpēc trimdas latvieši, kas bija nopietni pārstāvēti Birkava valdībā, neiebilda pret pensionētā okupācijas karaspēka palikšanu Latvijas teritorijā?
– Protams. Pirms 20 gadiem PBLA «zaudēja nevainību», 1993. gada 13. februārī slepeni vienojoties ar ekskomunistu eliti, kas pulcējās Klubā 21, par kopīgas partijas Latvijas ceļš izveidošanu. Traģikomiski, ka tā laika tā dēvētais aizsardzības ministrs Valdis Pavlovskis pēc padarītā atgriezās ASV, kur joprojām saņem ASV pensiju un 4. maija režīma ordeņus. Topošais LC ģenerālsekretārs, tagad vienīgais Rolanda Tjarves biznesa partneris Juris Lorencs bija labi pastrādājis Minsterē, PBLA birojā. Jau 1994. gadā konstatēju, ka Lorencs no Latvijas saņemto informāciju tālāk izplatīja selektīvi – no Augstākās padomes preses centra vadītājas Sarmītes Ēlertes saņemto informāciju laida tālāk, bet Pilsoņu kongresa informāciju krāmēja atvilktnē. Savādi, ka Sarmīte Ēlerte 1989. gadā, kad mēs, auseklīšiem apspraudušies, vicinājām karodziņus, stājās kompartijā, bet tagad uzdodas par latviešu interešu aizstāvi un kūda latviešus pret šeit Augstākās padomes izpratnē leģitīmi atstātajiem PSRS kolonistu pēctečiem, kurus savukārt pārstāv laikraksta Atmoda bijušais žurnālists Vladimirs Lindermans, kurš veidoja šā laikraksta krievvalodīgo versiju.
– Tagad daudzi – arī tu – mēdz teikt: 4. maija režīms. Kad 1990. gada 4. maijā pie parlamenta ēkas skaitījām balsis, kas tiek atdotas par neatkarīgu Latviju, bijām ideālisma pārņemti. Tagad sakām: režīms...
– Bet tas skan labāk nekā «es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti». Es mīlu gan šo zemi, gan valsti, bet neieredzu šo režīmu. 1990. gada 4. maijā tika uzmests gan Pilsoņu kongress, gan Latvijai lojālie krievvalodīgie, un tas, kas izveidojās pa vidu, bija kaut kas bezformīgs. Astoņdesmito gadu beigās ar specdienestu palīdzību tika radīta tautas kustība, tāda ģenētiski modificēta Atmoda, no kuras izauga šī valsts iekārta, šis režīms, kurā tagad eksistējam.
– Kaut arī tu biji aktīvs partijas Tēvzemei un Brīvībai veidotājs, tagad tavas attiecības ar šo partiju, ir stipri rezervētas. Kāpēc?
– Tur daudz iemeslu. Viens no tiem: šis politiskais veidojums nonāca partijas sponsora Normunda Lakuča ietekmē. Ar Augstākās tiesas Senāta lēmumu ir atzīts, ka viņš ir bijis VDK ziņotājs. Valsts drošības iestādēm bija informācija par viņa ciešo saistību ar TB ekonomikas ministru un premjeru Guntaru Krastu.
– Tu nesen izteicies, ka neesi tik ideālistisks kā Kaspars Dimiters, kurš veido savu Tautas varas fronti. Bet ideju līmenī jums abiem varētu saskanēt.
– Idejas jau līdzīgas, bet nav to revolucionāru: fabrikas aizvērtas, strādnieki aizbraukuši trimdā, tad kurš taisīs revolūciju? Ierēdņi, kas ir atkarīgi no politiskajām partijām? Laucinieki, kuri saņem subsīdijas? Vienīgā iespēja, kā šobrīd nācija var izdzīvot, – mums jāglābj Latvijas lauki. ES maksā subsīdijas pat Latvijas aitām, lai tā saglabātu «vietējos ģenētiskos resursus», savukārt par tautas ģenētisko resursu saglabāšanu laukos šobrīd nerūpējas neviens. Paskaties koloniālā režīma definīciju: pie mums ir «tīrs» koloniālais režīms. Divu līmeņu un divu ātrumu Eiropa, mātes zeme un kolonijas... Mūsu valdība nedarbojas kā neatkarīgas valsts valdība, bet gan kā svešu varu radīts režīms šīs teritorijas, kas saucas par Latviju, nelietīgai izsūkšanai, izmantošanai un iztukšošanai. Kārtīgs, krietns saimnieks nekad nerīkosies tā, kā rīkojas pie varas esošie. Šorīd revolūcija nav iespējama. Ir jāredz spēles laukums, kuru mums «atvēl» lielvaras, un jāmāk tajā spēlēt profesionāli tautas labā. Šobrīd ar tautu notiek baisāks eksperiments par padomju kolektivizāciju. Latviešu tauta savas vēsturiskās saknes var saglabāt vairs tikai viensētās, un tās mums ir jāglābj.
– Bet Latvijā, kā izskatās, tiek spiests uz lielsaimniecībām?
– Ko tu, pilsētniece būdama, gribētu par saviem nodokļiem laukos līdzfinansēt? Zaļu pļavu, kur saplūkt margrietiņas un paklausīties varžu kurkstēšanā, vai industriāli ar pesticīdiem apstrādātu lauku, kurā nedzird pat sienāžus?
– Protams, zaļo pļavu.
– Nu, lūk, bet mums nemanāmi uzspiež lielsaimniecības. Nesaprotu, ar ko nodarbojas skābbarības tornis [Zemkopības ministrija] un kādēļ eksistē Agrārās ekonomikas institūts, kam, atbilstoši Nacionālajam attīstības plānam, esošajiem resursiem, globālajām tendencēm un ES regulām, iesākumā vajadzētu prezentēt Latvijas lauksaimnieku stratēģiskās iespējas, ko viņi kā praktiķi varētu pieslīpēt. Nav normāli, ja kā dižu sasniegumu pasniedz lopbarības graudu izvešanu no Latvijas ar kuģiem, tajā pašā laikā brīnoties, ka jāpūdē zāle un ka neattīstās lopkopība, jo trūkst spēkbarības, kuru, lielākoties ģenētiski modificētu, ieved Latvijā. Ja turpināsim rīkoties pēc šādas shēmas, tad attīstībai domātā nauda tiks noēsta: lielāko kumosu stiprākajam, bet mazākos mērdējot badā vai aizdzenot trimdā. Ja stratēģiskais mērķis ir tāds, kā norāda Zemnieku Saeimas vadības pārstāvji, proti, sasniegt vidējo ES saimniecības līmeni – 70 ha, tad pie varas esošajiem ir atklāti jāsaka mazajiem zemniekiem: tinieties prom no savām mājām! Tas ir tuvredzīgi – atbalstīt lielos īpašniekus zemes pirkšanā, vienlaikus gremdējot mazos. Aizbildināšanās, ka zemi izpērk ārzemnieki, ir vienkārši muļķīga un ilgtermiņā var atspēlēties pašiem industriālajiem lielražotājiem pirmajā totālajā neražas gadā: ārzemnieki nemeklē mazus zemes gabaliņus, bet ar savu banku starpniecību lēti savāks kredītu jūgā iedzītus lauksaimniekus ar 1000 hektāriem zemes, tehniku, menedžmentu, visiem strādniekiem un lopiem.
– Domāju, par to vajadzētu atbildēt tieši Zemkopības ministrijai.
– Latvijas teritorijā nav vienas ministrijas, kas atbildētu par laukiem kopumā. Pie mums lauku skolas veras ciet, bet Igaunijā tiek būvētas jaunas. Arī pie mums krietnu un stingru valstsvīru vadībā būtu iespējama Latvijas lauku attīstības un zemnieku subsidēšanas politika, kura nodrošinātu ģimenei, dzīvojot viensētā un apstrādājot 20 hektārus zemes, iespēju uzaudzināt un izskolot trīs bērnus, bet pilsētniekam iespēju pavadīt brīvdienas sakoptā, ekoloģiski tīrā vidē pie dabas. Taču Latvijā nav izstrādāta kopīga lauksaimniecības stratēģija un lauksaimnieki spiesti darboties bez spēles noteikumiem! Es pats sabiedriskā kārtā šobrīd darbojos aitkopības stratēģijas izstrādes grupā, bet arī tā, manuprāt, ir sistēmiska kļūda: pie mums ir prakse, ka vairāk nekā piecdesmit lauksaimnieku organizācijas kaut ko raksta un lobē, bet viss skābbarības tornis sēž un vīlē nagus, gaidot, kad lauksaimnieki atnesīs visu organizāciju saskaņotu viedokli. Taču starp organizācijām valda tāda kā kovboju politika – lielie, zirgos būdami, piesit maziņos un uz ministriju aiznes lapiņu kā visu lauksaimnieku saskaņotu viedokli. No Zemkopības ministrijas būtu jēga, ja tā spētu lauksaimnieku ģimenei pateikt, kāda kultūra vai lopi tai savā saimniecībā jāaudzē, lai spētu izdzīvot un izskolot bērnus.
– Kas šobrīd jādara?
– Atšķirībā no lielākās Eiropas daļas mums ir dabiskais pesticīds – sals. Jāattīsta bioloģiskā lauksaimniecība. Arī aitkopībā ir milzīgs potenciāls: Eiropa saražo sev aptuveni 30% jēra gaļas, bet pārējo importē no Jaunzēlandes un Dienvidamerikas. Mēs, aitkopji, priecātos, ja saimniecību skaits pieaugtu, jo šobrīd eksportam neesam interesanti – nespējam saražot nepieciešamo apjomu. Man ramadāna laikā zvanīja no Vācijas un jautāja: Andri, vai tu vari pēc nedēļas piegādāt ostā 7000 jērus? Protams, nevaru – visi Latvijas aitkopji, sametoties kopā, gada laikā tikai pāris fūres var eksportēt. No Austrālijas uz Persijas līča valstīm regulāri kursē milzu kuģi, kuri būvēti speciāli aitu pārvadāšanai. Šādā kuģī var ietilpināt visas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aitas ar visiem jēriem, kopējiem un pie varas esošajiem gudriniekiem, bet arī tad tas būs pustukšs. Pasaulē trūkst kvalitatīvas gaļas, bet mēs pūdējam lopbarību un par to maksājam appļāvējiem.
– Kā tikt ārā no apburtā loka?
– Latvieši varētu mēģināt sākt būvēt valsti no pamatiem. Piemēram, es nesaprotu, kādēļ Smiltenes novadā, kurā dzīvoju, nevarētu būt viena spēcīga novada partija, jo pēc vēlēšanām no centra partijām ievēlētie deputāti tāpat kautrējas no savas partijas piederības, sakot, es jau tur tikai tā... Novadu partijas varētu pēc Saeimas vēlēšanām veidot apvienības un pārvaldīt valsti. Šādi mēs kaut nedaudz spētu mazināt lielvaru ietekmi. Kamēr vēl ir laiks un nav uzmeties sūbējums, es ieteiktu Ingunai Sudrabai nemāžoties un doties uz savu dzimto Gulbenes novadu sākt strādāt Latvijas nākotnes labā. Bet ikvienam politiķim, arī Sudrabai, ir jāsaprot: sabiedrisko attiecību speciālisti, veidojot politiķu publisko tēlu, laupa viņiem seju. Viņi visus pārvērš kotlešu masā, kuru, sagrupējot pēc reitingiem kā mājas kotletītes, belašus vai bifštekus, iebaro tautai. Un tauta joprojām balso par sapucētām bārbijām un smuki saķemmētiem keniem. Jāsaglabā individualitāte! Bet ir jāsaprot, ka šo valsti mēs faktiski jau esam zaudējuši, un nav arī jēgas spītīgi turēties pie butaforijas ar nosaukumu «lats», kurš jau sen ir 100% piesaistīts eiro. Tomēr es ieteiktu par dārgu naudu izgatavotos latus nesamalt, bet nolikt kādā stūrītī – varbūt kādreiz noder. Mani, piemēram, neinteresē neizteiksmīga un blokmājā dzīvojoša grāmatveža virtuoza manipulēšana ar skaitļiem, ko viņš mums uzliek par pienākumu klausīties, mani saista būtība: kā mēs saglābsim Latviju? Šobrīd kā vienīgo iespēju, kā vēl reālu mērķi saskatu iespēju glābt Latvijas vēsturisko pamatu – viensētu struktūru un Latvijas dabu. Tam ir labvēlīga ģeopolitiska situācija, sekojot tendencēm ES kopējā lauksaimniecības politikā, kurā dominē pesticīdu ierobežošana un ekoloģiskas pārtikas ražošana.