Ameriks: Domē tagad karantīnas laiks

Intervija ar Rīgas vicemēru Andri Ameriku (partija Gods kalpot Rīgai): par vēlēšanu rezultātiem, par ambīcijām startēt Saeimas vēlēšanās un par atšķirīgo vēstures izpratni.

– Partija Gods kalpot Rīgai (GKR) pašvaldību vēlēšanās, būdama kopīgā sarakstā ar Saskaņas centru (SC), uzrādīja labus rezultātus. Cik cilvēku domē iekļuva tieši no GKR?

– Tas, ka Rīgas domē no viena saraksta tika ievēlēti 39 deputāti, no kuriem 16 ir GKR biedri, ir apliecinājums tam, ka cilvēki vairāk uzticējās stabilitātei un padarīto darbu apjomam – vienalga, vai tie bija parki, Ziemeļblāzmas kultūras nams vai skolu un bērnudārzu remonti. Saimnieciskais vektors bija ļoti būtisks. Pat pēdējam numuram, kurš palika sarakstā, proti, ar numuru 63, Andrejam Požarnovam, kas ir GKR biedrs, plusu bija vairāk nekā mīnusu. Versija par to, ka krievi svītros latviešus, ir izgāzusies. Starp citu, Vienotībai jau 12. numuram mīnusu bija vairāk nekā plusu.

– Pirms vēlēšanām taču bija izsviesta kāda skrejlapa krievu valodā – ar aicinājumu svītrot no SC/GKR saraksta visus latviešus. Kā tur viss beidzās? Jācer, ar krimināllietu?

– Šī lieta, manuprāt, tagad ir Drošības policijas kompetencē, bet grūti pateikt, kā viss attīstīsies. Es tomēr gribētu, lai šai skrejlapai tiktu atrasti autori. Politiķi var izteikt dažādas versijas, bet ir svarīgi, lai būtu pierādījumi. Tur izpaudās vēlme nolikt latvieti pret krievu, bet tāda tendence ir ļoti bīstama. Bet ne tikai šī lapele parādījās, bija arī kāds radio, kas intensīvi aicināja balsot tikai par krieviem. Tas bija vērtējams kā balansēšana uz kriminālpanta robežas.

– Tad jau neatbildīs īstenībai nelabvēļu un konkurentu izplatītais teiciens: nu, Ameriks jau domē strādā par latvieti!

– Daļa latviešu, kas šodien grib būt svētāki par Romas pāvestu, uzstājas ar skaļu balsi, bet viņiem tomēr vajadzētu izmantot iespēju kādreiz arī paklusēt. Arī manu mammu, vecomāti un vecotēvu 1941. gada 14. jūnijā aizveda no Šķirotavas stacijas. Vecaistēvs neatgriezās. Tāpēc man šodien ir tādas pašas morālas tiesības paust savu viedokli par to, kā es redzu tālāku attīstību, neatkarīgi no tā, ka daļa latviešu ir kāri uz pamācīšanu, kā man izturēties un ko darīt. Runāšana par to, ka ikviena jauna diena Rīgas domē sākas ar Krievijas himnu un divgalvaino ērgli pie sienas, ir atsevišķu politiķu mazspējas izpausme. Man ir bijusi iespēja strādāt kopā gan ar tēvzemiešu Jāni Birku, gan ar Jaunā laika Aivaru Aksenoku, un tās ir bijušas absolūti nacionālas koalīcijas. Taču tajā laikā nacionālie deputāti ir diskutējuši par to, kam piešķirt vai nepiešķirt budžeta naudu, bet Torņakalna memoriāls represētajiem šajās diskusijās ir stāvējis uz vietas, naudu Brāļu kapiem nepiešķīra, daudzu pasākumu nebija pat idejas līmenī, piemēram, Jāņu vakars 11. novembra krastmalā. To, kas ir ieguldīts šajā vēstures kopšanā, acīmredzot ir izdarījusi tā «divgalvainā ērgļa» politika.

– Par memoriālu un Brāļu kapiem – gods un slava Rīgas domei, savukārt krastmalas jāņi izsauc neviennozīmīgu vērtējumu, bet tas, protams, gaumes jautājums. Un tomēr: kāda tad īsti ir GKR ideoloģija? Vai GKR ir liberāls, konservatīvs, nacionāls, internacionāls veidojums?

– Būvējot Rīgas partiju, kas ir lokāla organizācija, ņēmām vērā daudzu cilvēku vēlmi nebūt lielajā politikā, jo tā, viņuprāt, ir pārāk ideoloģizēta, un cilvēki nevēlējās būt Saeimas deputāti, viņi grib būt vienkārši savas pilsētas patrioti, darot ko labu savai pilsētai. Ļoti pozitīvi piemēri ir Liepāja, Ventspils, Valmiera, kā arī citas pilsētas, kurās ir savas lokālās partijas, kas bauda savu iedzīvotāju atbalstu tāpēc, ka tās viņiem ir tuvāk. Tas bija arī mans izaicinājums: veidot Rīgas patriotu partiju. Par ideoloģiskajām nostādnēm, kādas ir rodamas Saeimas partijās, atbildu: mūs interesē tikai tas, lai būtu dialogs ar parlamentu, ar valdību un lai tas nebūtu konfrontējošs. Jāsaprot, ka Rīga ir motors, kas nodrošina Latvijas ekonomikas darbību. Par to, ka šim dialogam ir jābūt, runā arī Vienotība un NA. Konfrontācija, kas saistīta ar politiskām ambīcijām, bremzē daudzus procesus. Ikviens politiskais spēks būs greizsirdīgs, ja atbalsts viņiem nebūs tāds, kādu viņi iedomājas, bet konkurentiem būs augstāks. Bet neatbalstīt labas idejas, kuras ierosina politiskie pretinieki – tā taču ir muļķīga iedoma. GKR biedru skaits kopš tās sākuma ir dubultojies: dibinātāju bija 300, nu ir 600 biedru.

– Tas tiešām izklausās pārāk lokāli, lai būtu gana ticami. Vai tad tiešām nemēģināsiet startēt Saeimas vēlēšanās?

– Uzskatu, ka GKR uz Saeimu nevar iet tādēļ, ka piecos vēlēšanu apgabalos nevaram uzlikt savu sarakstu. Nu, kurš Latgalē vai Kurzemē balsos par kalpošanu Rīgai? Tas būtu pārāk drosmīgi teikts... Bet mēs esam gatavi slēgt līgumu ar partijām, kas šobrīd ir Saeimā, galvenais partneris mums ir Saskaņas centrs, un mēs esam ieinteresēti, lai politika, kas vērsta uz Rīgu, būtu draudzīga. Es neizslēdzu, ka mums varētu būt līgums, piemēram, ar Einara Repšes jaundibināmo partiju vai ar zaļzemniekiem, un kopā ar kādu no partijām, veidojot kopīgu sarakstu, izlikt to uz Saeimas vēlēšanām visos apgabalos. Bet, lai dejotu tango, ir vajadzīgi divi.

– Repše sevi parādījis kā visai ekstrēmu politiķi. GKR ir diezgan tālu no ekstrēmisma.

– Repše kā politiķis mainās. Latvijā ir jāattīsta uzņēmējdarbība, un par to runā tie uzņēmēji, kas pulcējas ap Repši. No šāda viedokļa Rīga ir ekonomikas motors un galvenais darba devējs. Redzu saskari ar Repšes jaundibināmo partiju tieši šajā aspektā. Taču nevēlos radīt nekādu intrigu – tā vai cita partija, ar kuru varētu slēgt līgumu... Uzreiz būs jautājums: vai jau bijušas sarunas?

– Nav bijušas sarunas?

– Nē, mums nav bijušas sarunas. Es vienkārši neizslēdzu šādu iespēju. Sarunas mums ir bijušas tikai ar Nilu Ušakovu – par to, vai sadarbības modelis, kāds mums ir Rīgā, ir tāds, kam cilvēki uzticas. Ar Nilu Ušakovu runājām par to, vai ir tādas iespējas – veidot kopīgu sarakstu arī uz Saeimu, bet tas būs jautājums, kuru risināsim rudenī.

– Jūs runājat par ekonomisko sadarbību, par sociālo jautājumu risināšanu. Bet kā GKR skatās uz nacionālas valsts ideju, jo tā tomēr ir kaut kas cits – atšķirībā no sociālajām problēmām.

– GKR ir rīdzinieku partija, un Rīga ir daudznacionāla. Ja runājam par nacionālo kā valsts statusu, tad arī šeit nav nekādas intrigas: es vēlreiz skaidri un gaiši pasaku – Latvijā ir viena valsts valoda, un tā ir latviešu, Latvijā ir viena valsts himna, Latvijā ir viena galvaspilsēta – Rīga. Šīs lietas nav diskutējamas. Partijai Gods kalpot Rīgai šis ir fundamentāls pamats. Reizēm man uzdod jautājumu: vai atzīstat, ka bijusi okupācija? Skaidrs, ka okupācija bija, taču tagad Latvijā ir dzimusi jau otrā paaudze, kas tikai grāmatās ir lasījusi par okupāciju, viņi personiski neko nav okupējuši, viņi šeit ir piedzimuši. Tāpēc svarīgākais ir dialogs, ar kuru pārliecināt, ka Latvija ir nacionāla valsts daudzu tautību cilvēkiem. Nedomāju, ka jāiziet melu detektora pārbaude, lai noteiktu lojalitāti Latvijas valstij.

– Tas, ka ir dzimušas paaudzes, kas par okupāciju neko nezina, neizmaina okupācijas faktu, turklāt vēsture ir jāzina. Par Rīgas skolēnu iepazīstināšanu ar vēstures jautājumiem acīmredzot vairāk jādomā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejai, kas, piemēram, nesen izcēlās ar to, ka nekādi nereaģēja uz Rīgas skolēnu vervēšanu Krievijas militāristu nometnei. Jā, starp citu, kā tad sanāca ar Rīgas pārstāvniecību Briselē? To slēdza, lai atvērtu Maskavā?

– Esmu pārsteigts par šo pārstāvniecību jautājumu, ko interpretējuši daži Vienotības politiķi. Grūti saprast viņu neinformētību, jo viņi arī strādāja iepriekšējā domē. Rīgas pārstāvniecība Briselē – kā tā tur bija, tā palika. Neko mēs neesam aizslēguši. Rīgas pārstāvis atrodas divas nedēļas Briselē, vienu – Rīgā.

– Tad jau daži Vienotības politiķi būs melojuši?

– Jā, tieši tā. Mums tāpat ir Maskavā pārstāvniecība. Ja vajadzēs, atvērsim arī Amerikā. Gan Maskavas, gan Briseles pārstāvniecība ir nepolitiska un ļoti profesionāla. Briselē pārstāvniecība ir vismaz desmit gadu. Maskavā, kur pārstāvniecība atvērta jau četrus gadus, strādā profesionāka diplomāte Iveta Sers. Mēs esam ļoti apmierināti ar Ivetas darbu, viņa spēj palīdzēt Rīgai, ne tikai strādādama Maskavā vai Pēterburgā, viņa palīdz Rīgas uzņēmējiem, tai pašai Rīgas markai. Kontakti taču ir vajadzīgi. Bet ja runājam runājam par Maskavas roku, tad nevajadzētu aizmirst arī par Briseles roku un Vašingtonas roku.

– Ja runājam par rokām... Izskatās, ka Gods kalpot Rīgai ir Saskaņas centra labā roka – tik tuva un vienota ir jūsu sadarbība. Sakiet, ar ko GKR atšķiras no SC?

– Atšķiras pirmām kārtām ar to, ka GKR ir Rīgas pilsētas partija. Mūsu programma ir vērsta uz Rīgas attīstību, un tā ir ļoti praktiska programma par to, kā Rīgai vajadzētu attīstīties tuvākajos 15 gados. Man grūti iedomāties, ka Saeimas partijai varētu būt šāda programma. Mēs pat varētu nebūt partija, vienkārši – sabiedriska organizācija, ja Likums par vēlēšanām mums ļautu šādā veidā sevi pozicionēt un pieteikt. Taču likums nosaka, ka tikai politiskas partijas var piedalīties vēlēšanās. Saskaņas centrs pirmām kārtām ir partiju apvienība, kurā ir partija Saskaņa un Sociālistiskā partija.

– Es domāju vairāk par GKR ideoloģisko pusi: grūti saprast, kas varētu vienot, piemēram, bijušo tēvzemieti Andreju Požarnovu un sociālistu Alfrēdu Rubiku, kurš savulaik bija pret neatkarīgu Latviju. Bet abi patlaban atrodas vienas partiju apvienības – GKR un SC – robežās.

– Latviešu ir maz, un latviešu nacionālās jūtas vienmēr tiks aizskartas. Kā tiek proponēts, ka Briseles pārstāvniecība ir aizslēgta ar septiņām atslēgām, tāpat tiek proponēts, ka viens krievs noraus Jānim jāņuvainagu, tādējādi paužot savu attieksmi – bet huligānu vienmēr būs pietiekami. Arī politikā. Un huligāni ir gan latviešu, gan krievu politiķu vidē. Nekad nepieņemšu ne lindermanu, ne osipovu, ne viņiem līdzīgu īpatņu darbības, tāpat arī latviešus, piemēram, pērkoņkrustiešus – tie ir huligāni. GKR divas trešdaļas ir latvieši, bet, ja kāds grib bļaustīties, nezinot, kas reāli notiek, tā ir politika, ar kuru musina daļu sabiedrības.

– Šādi politiskie huligāni bija krāšņi vērojami 16. martā pie Brīvības pieminekļa: Josifs Korens un viņa bars ar «antifašistiem» sarīkoja bardaku, kas bija atļauts ar Rīgas domes izpilddirektora Jura Radzeviča akceptu. Kāpēc nedz dome, nedz Radzevičs pēc skandāla neatvainojās latviešu leģionāriem, kas tika publiski pazemoti pie Brīvības pieminekļa?

– Pēc kautiņa ir ļoti gudri mācīt, kā kaut ko vajadzēja darīt... Gandrīz katru gadu tika aizliegti leģionāru gājieni, taču tiesa visus aizliegumus atcēla. Tāpēc izpilddirektors pieņēma lēmumu šoreiz neko neaizliegt. Valsts policija lai nodrošina norises kārtību, jo Pašvaldības policijai nav tādu resursu, lai kaušļus izšķirtu.

– Ekstrēmistiem un huligāniem neko nedrīkst atļaut, tostarp arī korenveidīgajiem. Tad kāpēc Radzevičs pēc 16. marta bardaka neatvainojās par savu kļūdu? Viņam bija domes koalīcijas atļauja tā rīkoties?

– Vai viņam bija jāsaka – piedodiet, nākamreiz es atkal visu aizliegšu?

– Nē, viņam vajadzēja atvainoties par kļūdu, ka ļāva «antifašistiem» izņirgāties par vecajiem karavīriem.

– Domāju, ka visi ir izdarījuši savus secinājumus, un Radzevičs ar katru gadu kļūst pieredzējušāks izpilddirektors.

– Secinājumus vajadzētu izdarīt arī par 9. maija glorificēšanas pasākumiem pie Pārdaugavas monstra. Ne viens vien vēsturnieks ir pierādījis, ka 9. maijs ir atkārtotās okupācijas «svētku diena». Kāpēc Rīgas domes vadība, sevišķi Nils Ušakovs, tik uzsvērti svin šo dienu? Nevarētu kaut kā atturīgāk izturēties pret šo datumu, kas izskar ļoti lielu daļu Latvijas patriotu?

– Sabiedrībai ir ļoti dažāda vēsturiskā atmiņa. Ir tūkstošiem cilvēku, kas izgājuši kara ceļu līdz Berlīnei, cīnoties pret fašistiem, un man nav pamata uzstāt, ka viņiem nav jāsvin 9. maijs. Tas ir tāpat, kā iet uz svešu baznīcu un mācīt citus, kā kaut ko darīt.

– Tad lai viņi arī iet uz «savu baznīcu».

Bet šiem cilvēkiem ir savs Uzvaras piemineklis, un tur viņi arī svin savus svētkus.

– Šo tā dēvēto pieminekli, kas ir amorāls svešķermenis Rīgā, vajadzēja nojaukt jau 1991. gadā.

– Nē, es tam nepiekrītu. Katram cilvēkam ir sava vēsturiskā atmiņa, arī man. Daudz būtiskāk šodien ir skolās mācīt bērnus, nevis pāraudzināt pensionārus. Latvija būs tikai stiprāka, ja mēs ļausim svinēt svētkus dažādu uzskatu cilvēkiem. Nav taču diskusiju ne par Padomju Savienības atjaunošanu, ne par valsts varas maiņu, šie cilvēki tikai atceras karu.

– Vēsturiskā atmiņa ir viena lieta, bet pavisam kas cits ir vēstures fakti, kurus nu nekādi nevar grozīt – bija okupācija, ko reprezentē padomju armija, kuras paliekas neatkarīgajā Latvijā joprojām svin savu «varoņdarbu». Un tas ir aizskaroši. Bet nu par ko citu. Reformu partijas biedrs Vjačeslavs Dombrovskis kādā savā rakstā plaši izklāstīja savus un savas dzimtās partijas uzskatus par Rīgas brīvostu. Uzzinājām, ka tā ir iekūlusies starptautiskā neslavā, ka tur pazudusi nauda utt. Reformisti jau izsenis vēlējušies reformēt Rīgas brīvostu. Kā tad īsti ir ar to reformēšanu?

– Jāatzīst, ka Reformu partija joprojām atrodas savas identitātes meklējumos. Arī minētais Dombrovska kungs ir turpat. Droši gan var noteikt, kur Reformu partija sasniegusi visaugstāko līmeni, un tas ir – ģimenes institūcijas reformēšanā. Piemēram, ministrs Edmunds Sprūdžs ir pametis sievu ar diviem zīdaiņiem, arī tas pats Dombrovskis ir izšķīries, arī Ķīlis, kā raksta kāds žurnāls, esot romantiskās jūtās ārpus ģimenes... Ja runājam par citām – valstiski svarīgām – reformām, tur gan iet ļoti švaki. Bet ostas šodien ir Latvijas bagātība, un mēģinājumi tās noprivatizēt ar «reformu» palīdzību – tas ir amorāli. Tāda īpatnēja pašapmierināšanās: RP cer, ka Pasaules Banka «pierādīs» Latvijas ostu mazspēju, bet esam lasījuši visu PB atzinumu, kur teikts, ka mūsējais ir viens no pareizākajiem modeļiem ostu sadarbībā ar valsti un pašvaldību, kas apliecina ilgtspējīgu stabilitāti, nevis pakļaušanos politikāņu ietekmei. Tāpēc Reformu partijai iesaku – rokas nost no Latvijas ostām! Par laimi, RP oratori patlaban ir mazinājuši savu retoriku par ostām. Laikam taču ir sapratuši, ka viena lieta ir pa tukšo bļaustīties, bet pavisam kas cits – izprast tik komplicētu mehānismu, kāds ir Rīgas osta.

– Pērn aizdomās par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu tika aizturēts Kārlis Kavacs – pašvaldības uzņēmuma Rīgas nami vadītājs, kas bija jūsu partijas biedrs un savulaik jūsu atbalstītais Rīgas domes Finanšu departamenta vadītājs. Ir konstatēts, ka no Rīgas namiem pazuduši 1,2 miljoni latu.

– Kavacs tiešām bija profesionālis, kas zināja finanšu sistēmu. Man grūti pateikt, kāpēc Kavacs pieņēma lēmumu riskēt ar pašvaldības naudu – varbūt gribējās uzspēlēt krievu ruleti? No partijas viņu izslēdzām uzreiz. Notiks tiesa, kas visu izvērtēs. Patlaban puse no pazudušās summas ir atgūta.

– Jums publiskajā telpā ir pielipusi iesauka Misters 20%. Kāpēc?

– Grūti komentēt iesaukas. Ja tagad kaut ko teikšu, kāds padomās, ka es taisnojos. Bet to izgudroja bijušie laikraksta Diena žurnālisti ar kādreizējo galveno redaktori Ēlerti priekšgalā. To uztvēra visādi pētnieki no Providus un Delnas, sāka cits citam to stāstīt, paši sevi uzmundrināja ar šo «ziņu» un paši par to priecājās. Tas arī viss.

– Vai domē ir iespējamas kādas politiskas attiecības ar Vienotību un Nacionālo apvienību?

– Lielākā problēma ir tā, ka var sākties tādas pašas nelaimes, kādas šobrīd ir valdībā: sacensība par to, kurš kuram slaidāk paliks kāju priekšā, kurš kuram stiprāk iespers. Šī kašķēšanās raksturīga šodienas valdībai, kurai tāpēc ir zems reitings. Rīgā šos četrus gadus pierādījām, ka spējam koalīcijā strādāt bez kašķiem. Bet tagad Rīgas domē ir tāds kā karantīnas laiks attiecībā uz Vienotību un nacionāļiem: mēs baidāmies, ka kašķa baciļi būs lipīgi, mēs baidāmies saslimt ar šo slimību. Pēc pusgada paskatīsimies: ja šī Vienotības un NA slimība būs pārslimota, tad varēsim runāt par sadarbību.

– Kā redzat perspektīvu – vai SC kopā ar nākamā gada vēlēšanās spēj iekarot arī vairākumu Saeimā?

– Ja koalīcijas partijas turpinās kašķēties kā līdz šim, ja netiks pildīti solījumi par cenu ierobežošanu, ieviešot eiro, ja cilvēki turpinās braukt ārā no valsts tikpat strauji kā tagad, ja šīs partijas nepierādīs, ka spēj strādāt kopā ne tikai politiski, bet arī no saimnieciskā viedokļa, tad ir iespējams, ka viens saraksts – SC plus GKR – iegūs vairākumu Saeimas vēlēšanās. Nekad agrāk tas nebija iedomājams. Ja turpināsim Rīgā strādāt tāpat kā līdz šim – un nav pamata teikt, ka tā nebūs –, tad ir iespēja, ka tiešām iegūsim 51% balsu. Un tad Dombrovska komandai būs tāds pats liktenis kā Rīgas vēlēšanās – faktisks zaudējums.