"Ugunsgrēka" zvaigzne Ilze Vazdika svin apaļu jubileju

© TV3/publicitātes foto

Es laikam esmu netradicionāla – esmu absolūti pret dzimšanas dienu svinēšanām. Varbūt tāpēc, ka uzaugu aktieru ģimenē un visu savu apzinīgo mūžu – jau kopš deviņpadsmit gadu vecuma, kad ienācu Dailes teātrī –, esmu tik daudz kolēģu jubilejas svinējusi, ka pašai savējo nu nemaz vairs negribas. Nekad nav gribējies, vienmēr cenšos izvairīties,» saka skatītāju iemīļotā Dailes teātra aktrise Ilze Vazdika. Rīt jūras krastā Kaltenē, kur aktrise pavada savu atvaļinājumu, viņai jubilejas kliņģerī būs jānopūš 70 svecītes.

– Šis nozīmīgais dzīves gadu skaitlis liek ko pārdomāt, izvērtēt, analizēt un secināt?

– Jā, septiņdesmit gadi liek domāt... Par visu dzīvi, protams. Un par to, cik vēl atlicis. Bez šaubām, pārvērtēju, kā ir dzīvots. Un secinu, ka dzīvots jau ir tikai tā, kā es esmu varējusi dzīvot. Tāpēc dažkārt nesaprotu, kā var jautāt, vai ar tagadējo prātu būtu dzīvojusi savādāk? Katrs jau dzīvo tikai tā, kā tajā brīdī var, – kā katrā konkrētā vecumā jūtas, ko domā, par ko sapņo. Un nevajag sev neko pārmest, ka vajadzēja dzīvot citādi. Citādi nevarēja! Es sev neko nepārmetu. Domāju, ka man bija veiksmīgs aktrises mūžs, jo es vienmēr esmu apzinājusies savu vietu, nekad nepretendēju būt prīma vai zvaigzne, un man ir ļoti labi. Es sajūtu ļoti lielu skatītāju mīlestību. Protams, līdz ar seriālu [UgunsGrēks] atpazīstamība ir kļuvusi drusku apgrūtinoša, bet es to pieņemu. Parunājos, pasmaidu pretī, noglāstu un neko no tā neiztaisu. Nē, es nevaru sūdzēties.

– Ir kaut kas, par ko šodien tomēr sāp sirds?

– Jā, par to, ka manējie visi ir aizgājuši. Nekad nedomāju, ka tik agri palikšu viena. Mēs jau šeit, Dailes teātrī, bijām četri – arī mans tēvs, māte un brālis [Hermanis Vazdiks, Vilma Lasmane un Uldis Vazdiks], un, lai arī kādi mēs katrs būtu, tas tomēr ir ļoti liels ieguldījums, kas dots šim teātrim. Jā, tas viss kaut kā tik ātri pagaisa, pašai ģimenes nav, esmu palikusi pavisam viena. Kāpēc tā? Kāpēc tas teātra sūtījums man vienai jānes tālāk? Tik ļoti gribētos aiz kāda aizsegties, bet neviena nav. Nu es viena par visu atbildīga. Jā, tas man sāp.

– Jums taču ir brāļa mazdēls.

– Jā, ar mūsu uzvārdu vēl ir Reinis, Raimondas Vazdikas dēls. Viņa bija mana brāļa vedekla. Par Reinīti man ir liels prieks! Iedomājieties, viņš dzied basu – no kurienes viņam ir tik pasakaina balss?! Viņš dzied Latvijas Kultūras akadēmijas jauktajā korī Sōla, kas nupat Dziesmu svētku laikā notikušajos Koru karos dabūja galveno prīzi [Lielo balvu jaukto koru grupā]. Mēs visi ļoti priecājāmies.

– Nekad neesat pārdzīvojusi, ka nav sanācis izveidot pašai savu ģimeni?

– Es nevaru teikt, ka nožēloju, ka man nav bērnu, nav ģimenes. Es laikam tāda esmu piedzimusi. Dīvaini, bet es kā sieviete nekad neesmu par visu varu tiekusies pēc bērna, tā teikt: man vienalga, kāds vīrietis, ka tikai ir bērns. Es nekad tā neesmu domājusi. Gluži otrādi: ja nav kārtīga vīrieša pie sāniem, tad man neko nevajag!

Es jau uzaugu brīnišķīgā ģimenē, un mani vecāki man bija piemērs, labā nozīmē. Es savu papiņu ļoti mīlēju, un es zinu, ko bērnam nozīmē tēvs. Bet, tā kā man pašai tas nav nācis priekšā, tad nu jau arī ir vienalga.

Dīvaini, bet man patīk mana vientulība. Tā nekad mani nav biedējusi, pat tagad ne, kad uz vecumu daudz ko jau vairs nevaru. Bet man ir labi draugi, kas palīdz, un man viss ir labi!

– Cik gadu vecumā izvēlējāties savas dzīves mērķi? Un kas tieši izšķīra jūsu izvēli par labu teātrim?

– Jau no sākta gala zināju, ka gribu spēlēt teātri. Es vēl biju mazs bērns, kad paps nesa mājās lugu eksemplārus un es viņam lasīju pretī sieviešu lomas. Jau ļoti agri savā stulbumā pie sevis domāju: kas tur liels – es taču arī tā varu! Un tā tas aizgāja.

Man jau paralēli bija arī sports – četrus gadus ļoti nopietni spēlēju basketbolu. Treneris pat nāca uz māju runāt ar vecākiem, gribēja, lai spēlēju nopietni. Man jau likās, ka nebiju nemaz tik talantīga, nesapratu, ko treneris manī saskatīja. Taču, kad bija jāizvēlas – sports vai teātra studijas, izvēlējos otro. Paralēli jau bija arī mācības vidusskolā, un, kad direktore dusmīga jautāja, vai vēl staigāju pa vakariem uz teātra studiju, es meloju. Vēl šodien atceros, kā stāvēju koridorā un teicu, ka nekur neeju. Nē, nē!

– Vecāki atbalstīja jūsu izvēli?

– Viņi noteikti negribēja, lai mēs ar brāli būtu aktieri. Daudzi aktieri negrib, ka viņu bērni to turpina. Tādā ziņā vecāku ietekmes profesijas izvēlē noteikti nebija. Piemēram, uz sportu es aizgāju pakaļ brālim, kurš bija par mani divus gadus vecāks, – Uldis spēlēja basketbolu, man arī vajadzēja. Tā es tur nonācu. Man vajadzēja visu to pašu ko brālim.

– Šodien pasekojat līdzi notikumiem basketbola laukumā?

– Jā, es dzīvoju līdzi! Man tā nosāpēja sirds, ka viņi [U20 izlases basketbolisti] nedabūja to zeltu. Vai, vai... Nu tik žēl!

Es vispār televizoru daudz skatos, īpaši Krievijas kanālus, jo tur ir daudz labu raidījumu par māksliniekiem. Kā viņi godā savus māksliniekus, kādas pārraides taisa par savām kino un teātra skatuves leģendām! Mūsu televīzija tādus nemaz nevar atļauties uztaisīt. Nav tādas naudas.

– Bet par jums jau pavisam drīz būs grāmata.

– Kad Inga Jēruma man piezvanīja un piedāvāja rakstīt, es nodomāju: kāpēc ne? Nu ja, kāpēc tad pēkšņi – ne?! Viņa arī ir aktrises [Veltas Krūzes] meita, mana gadagājuma, abas kopā esam burtiski augušas, un visa teātra virtuve viņai ir labi pazīstama. Es gan vēl nezinu, kas tur sanāks.

– Kāds būs nosaukums grāmatai par jūsu dzīvi?

– Tas vēl nav izlemts, mēs vēl strīdamies.

– Kāda ir jūsu versija?

– Saldā katorga.

– Tas par teātri?

– Jā, jā, par teātri. Iedomājieties, mēs spēlējam izrādi Pirmā grēka līcis, kur es esmu visjaunākā! Tur taču kolēģi par mani ir vēl piecpadsmit gadus vecāki! Nē, es nevaru iedomāties, ka vēl pēc piecpadsmit gadiem varētu spēlēt. Bet Gunārs Placēns vēl kāpj uz ķebļa un dzied! Nu kaut kas traks! Es tiešām viņus visus apbrīnoju, jo mēs taču visi tur vai operēti, vai klibi, bet vienalga sanākam kopā un spēlējam...

– ... jo salda tā katorga?

– Vai! Salda, salda! Citādi jau mēs tā nedarītu...

– Pērn apritēja apaļi 50 gadi, kopš Dailes teātra 3. studija, kurai esat piederīga, ienāca teātrī. Tas bija 1962. gadā. Tas bija sen?

– Nē, pavisam nesen! Vai tad es varu iedomāties, ka mana dzīve jau gandrīz cauri, ka viss beidzas?! To taču cilvēks vispār nespēj iedomāties...

– Vēl taču nekas nebeidzas!

– Nu drīz tak’ beigsies... Un kad tā padomā – tas viss taču bija tikai viens mirklis! Visa bērnība, visa jaunība, visi darba gadi. Tu tikai skrien, skrien, dragā, dragā un – bah! – jau septiņdesmit!

– Kā mainījies teātris pa šo laiku?

– Vai, ļoti mainījies! Es jau esmu konservatīva, un visi tie jauno režisoru meklējumi mani neinteresē. Es klausos, par ko viņi runā, un nesaprotu... nesaprotu... Man tas liekas šaušalīgi, ka noliedz Staņislavski, kas ir visa teātra pamats. Es domāju, ka mūsu aktiermāksla tik spēcīga ir, pateicoties tikai tam, ka līdzās ir tā krievu skola, ka mums ir no kā mācīties –, jo krievu aktierus pārspēt ir ļoti grūti. Jā, es esmu arhaiska, tāpēc tas jaunais teātrī mani i biedē, i nav pieņemams.

Aug taču jaunā paaudze, un, ja tās pašas Minhauzema precības vai Pīķa dāmu mēs viņiem neparādām atbilstoši tam laikam, viņi taču neiepazīst to skaistumu, kāds bija tajā laikā. Es domāju, ka bērni daudz zaudē, to neredzot. Kādas mums kādreiz bija operetes, kādas operas – cik tas bija skaisti! Tas tagad viss tiek pilnīgi nonivelēts – gan teātrī, gan operā. Un man tas nav pieņemams. Es laikam nemaz nebūtu izvēlējusies šo profesiju, ja nebūtu redzējusi visu to skaisto... Jo mēs taču bijām ideālisti – mēs gājām uz skaisto, es gribēju būt tur iekšā, tur, tajā skaistumā. Bet kas ir tagad? Jā, protams, es zinu, ka ir jāiet līdzi laikam, jā, bet... man ir tā... man ir pa vecam.

– Vakar Dailes teātrī atklāta jaunā teātra sezona. Kāda tā izskatās jums?

– Man, paldies Dievam, būs viegla. Priecājos, ka šajā sezonā būs tikai divi nelieli darbiņi – Ziemassvētku koncertā un izrādes Pirmā grēka līcis turpinājumā. Nu, re, jau atkal aktrisei netipiski – priecājos, ka būs maz darba. Tā nevajadzētu būt. Bet es tiešām vairs negribu lielas lomas, jo, kad vairs nejūtos fiziski stipra, tad es negribu. Es ne uz ko nepretendēju, man vairs nevajag.

– Bet nav taču tā, ka negribat vairs neko?

– Neatbildēšu... Jā, ar mani ir tā jocīgi. Ne tā kā citām aktrisēm. Man ir viss savādāk.

– Jūsu darba dzīve visu mūžu saistīta ar Dailes teātri – dzīve nav mētājusi citur. Kuri bija jūsu ziedu laiki teātrī?

– Jaunībā man bija diezgan grūti – režisori lāgā nezināja, kurā nišā mani ielikt. Dramatiskā aktrise es tā kā nebiju, bet tad, sākot ar izrādēm Sievietes, sievietes... un Trīnes grēki, pavērās raksturi. Un, kad es ar tiem saradu, es sevi atradu. Tad man bija ap četrdesmit. Tie bija forši gadi – man viss padevās, es sajutos savā ādā, bija viegli, viss gāja kā pa sviestu. Es pati biju gandarīta, un skatītājiem patika. Paralēli man iedeva arī kādas nopietnās lomas, kuras izgāzusi akurāt netiku. Nē, es tiešām nevaru sūdzēties, man ļoti labi ir bijis, nemaz jau nerunājot par to, ka man Mihails Gruzdovs iedeva lomu izrādē Līnenas skaistumkaraliene. Kā man izdevās to nospēlēt, es joprojām nezinu. Nē, nopietni. Mēs šausmīgi mēģinājām, ilgi mocījāmies, bijām galīgā trubā. Gruzdovs bija neapmierināts, viņš mūs ar Mirdzu Martinsoni nosauca par slinkajām zvaigznēm –, jo mēs ar viņu galīgi nesapratāmies. Tie viņa piegājieni... Es vēl tagad tos nesaprotu. Taču beigās sanāca brīnišķīga izrāde, mums izdevās uzradīt tos tēlus. Tu jau vari spēlēt, spēlēt, bet ne vienmēr vari uzradīt tēlu. Tas izdodas ļoti reti. Malači ir Jaunā Rīgas teātra aktieri – viņiem tas izdodas lieliski! Bet es kā šodien atceros, kā sēdējām ar Mirdzu pie galda un vienā dialogā man pēkšņi bija klikšķis un tā vecene bija rokā! Nu, pasakiet man, no kurienes tas nāk?!

– Reizē ar klikšķi atnāk arī gandarījums?

– Nu kā tad! Es taču par šo lomu dabūju arī prīzi! [Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Labākā aktrise otrā plāna lomā, 2008.] Patiesībā galīgi nejūtos apdalīta, jo man bijis no visa pa bišķiņam – Āksta cepure man ir, Spēlmaņu nakts balva arī un vēl Triju Zvaigžņu ordenis. Man ir pilnīgi gana, man neko vairs nevajag!

– Kad jūs esat bijusi vislaimīgākā?

– Jaunībā. Tad, kad tev liekas, ka viss būs. Tad, kad tu esi dumjš, tad arī esi laimīgs. Tagad ne, kur ta’ nu vairs laimīga... Kad izej tam visam cauri, vai tad tu vari pateikt, ka esi laimīgs? Nē.

– Kādu nosaukumu jūs liktu savai dzīvei ārpus teātra, tai īstajai dzīvei?

– Savrupgaita. Tā, kā vairākums dzīvo, tā man nav. Man ir tā, kā ir.

– Kādreiz arī raudat?

– Jā, raudu... raudu. Jaunībā daudz raudāju. Nu tak’! Jā, jā, dēļ zēniem raudāju. Kad sapratu, ka man nekad nebūs ne ģimenes, ne bērnu, ka nebūs man tās cilvēciskās laimes, tad es raudāju. Jā. Tagad? Kādreiz jau uznāk sentiments un asaras birst pašas no sevis. Bet neviens jau to neredz. Jā. Tā man ir.

– Ko darīsiet rīt, savā dzimšanas dienā?

– Rīt man teātrī brīvdiena, braukšu atpakaļ uz Kalteni, kur kopā ar draugiem īrējam māju un kur pavadīju visu vasaru. Mēs jau ceturto gadu vasarā dzīvojam pie jūras – gan Tūjā esam īrējuši, gan Upesgrīvā, šovasar Kaltenē. Tur arī uzklāšu galdiņu un vienkārši paēdīsim vakariņas. Tur ir burvīgi kaimiņi, tur man visi grib palīdzēt, pašai neko neļauj darīt! Tur viss ir aplami – tur man pat ēst neļauj taisīt, visu pasniedz gatavu. Lūk, Mildiņa kā atpūšas! (Smejas.)

– Vismaz kliņģeri pati sev uzcepsiet?

– Nē! Man uzceps.

– Kāda tad jums tur savrupgaita, tādā ģimenē dzīvojot?

– Man tur ir atsevišķa istaba, un pie tā visa, ka tur ir arī ģimene ar diviem maziem bērniem un suni, tas ir daudz. Protams, tur man jādzīvo arī bērnu dzīve, taču es vienmēr varu iemukt savā istabiņā. Patiesībā jau es tur varu staigāt, kur gribu, darīt, ko gribu. Un tie laucinieki... nu, tik feini un sirsnīgi cilvēki! Savārījuši zaptes un dod man līdzi. Un bērni no kaimiņu mājām nāk ar mani fotografēties... vai, dieniņ, vai, dieniņ!

– Ko jums novēlēt dzimšanas dienā?

– Ko man novēlēt? (Ilgi domā.) Nu jau gandrīz jāsaka, ka optimismu. Citādi, domājot par to nodzīvoto dzīvi, nu jau griežos uz tādu nelāgu pesimisma pusi. Bez šaubām, arī veselību, kas arī sāk brukt. Jā, neko vairāk man nevajag – optimismu un veselību. Ja jau tas būs, tad jau vēl kādreiz satiksimies. Es, protams, arī pati centīšos būt optimiste.

– Apsolāt?

– Jā, jā, es apsolu!

Svarīgākais