Divas Latvijai tiesājamo izdošanas lietas septembrī ar tik dažādiem notiesātajiem un ar tik dažādu rezultātu.
Temīdas dzirnas maļ lēni, bet pamatīgi. Varētu teikt, uzzinot par Jūrmalgeitas kukuļošanas skandālā notiesātā un pēc 12 gadiem Kiprā aizturētā no Latvijas aizbēgušā Germana Miluša aizturēšanu un 2009. gada 13. janvāra grautiņu līdzdalībnieka Anša Atola Bērziņa apcietināšanu Čehijā un izdošanu Latvijai. Viena rīcībā bija vien pārliecība par savu nevainīgumu, otra arsenāls - prāvs naudas žūksnis, kas arī noteicis atšķirīgo rezultātu: Milušs no cietumsoda kārtējo reizi aizbēdzis uz Krieviju, kuras pilsonību pieņēmis, un jūtas lielā lāča pasargāts, līdzīgi kā korupcijas noziegumos apsūdzētais Vladimirs Vaškevičs, kam izdodas Austrijas tiesas pārliecināt par savu ilgstošo slimošanu. Tikmēr Bērziņš - turpinās izciest cietumsodu Latvijā. Ar pliku pārliecību Latvijā tālu netiksi, tas ir skaidrs ne tikai no šiem piemēriem.
Ja nebūtu šīs spītīgās turēšanās pie savas pārliecības, Bērziņš, tāpat kā vairākums citu par 13. janvāra grautiņiem notiesāto reāla cietumsoda vietā baudītu nosacītu, kas viņam sākotnēji tika piespriests. Taču viņš neieradās uz tiesas sēdi ar argumentu, ka stažējās ārzemēs doktorantūrā, pēc tam demonstratīvi izrādīja savu pārliecību par sprieduma ačgārnību, neierodoties reģistrēties Valsts probācijas dienestā, un tas noveda pie reālas brīvības atņemšanas. Droši vien arī advokāta trūkums un pārliecība par savu spēju nejuridiskā valodā aizstāvēt sevi pašam.
Un te nevar vainot Čehijas tiesu par izdošanu, tā tikai bezkaislīgi pilda savu funkciju. Politiskā patvēruma piešķiršana Latvijas pilsonim draudētu ar starptautisku skandālu, Latvijas kā ES un OECD dalībvalsts tiesiskuma un demokrātijas apšaubīšanu. Tāpat Latvijas probācijas dienests sekojis juridiski noteiktām procedūrām. Var strīdēties par procedurālajām lietām, kuras Bērziņa advokāts izmantos, lai Čehijas tiesas spriedumu pārsūdzētu. Var strīdēties par to, ka Krimināllikuma pants, pēc kura Bērziņš un citi grautiņa dalībnieki tiesāti, proti, par piedalīšanos masu nekārtībās, jau sprieduma pieņemšanas laikā bija reformēts, bet pārkāpuma izdarīšanas laikā vēl bija saglabājies kā padomju laika atavisms un autoritāru valstu ierocis. Var diskutēt, vai Bērziņa garmoškas spēlēšana pie Saeimas un tās virzienā raidītie bruģakmeņi ar nenoskaidrotu trāpījuma procentu tiešām uzskatāmi par sevišķi smagu noziegumu. Ja, piemēram, alkohola bodes demolētāja advokāts klienta rīcību, demolējot un paņemot pudeles un cigaretes, attaisnoja ar nejaušu atrašanos notikumu epicentrā un darbību «stihisko raksturu», tad Bērziņa vaina ir lielāka, jo uz tautas sapulci devās ar pārliecību, ka Latvijas politiskā vara nedarbojas tautas interesēs.
Protams, šāda pārliecība ir ne vienam vien Latvijas iedzīvotājam, bet tas neleģitimizē savas pārliecības izrādīšanu grautiņu veidā. Arī pūlī katra individuālā atbildība nekur nezūd. Diemžēl 13. janvāra grautiņu lietā, tāpat kā virknē pasūtījuma slepkavību tiesībsargājošo instanču mazspējas, korumpētības vai citu iemeslu dēļ bieži vien tiek notiesāti tikai izpildītāji, bet ne plānotāji un organizatori. Tautas sapulces organizatorus interesēja vienīgi iegūt jauna politiskā spēka - Sabiedrība citai politikai - atpazīstamību, politisko kapitālu, par līdzekli izvēloties manipulācijas ar masām, kam krīzes gads ar virkni nepopulāru lēmumu, jā, arī nepopulāras varas nepareizu, aizdomīgu un tracinošu lēmumu, bija ļoti pateicīgs laiks. Arī Bērziņš savā aizstāvībā pieminējis, ka «procesā netika vērtēta mītiņa rīkotāju loma». Rīkošanas atļauja tika izsniegta tā laika SCP līderiem Aigaram Štokenbergam, Gundaram Romanovskim un Artim Pabrikam. Viņi kā plānoto dalībnieku skaitu norādīja 2000, bet Doma laukumā pulcējās vairāk nekā 10 000 cilvēku. Pēc kaismīgām, kritizējošām runām un aicinājumiem atlaist Saeimu, nepiedāvājot reālu rīcības scenāriju, satracinātais pūlis saprata - vārdi nestrādā, ķeramies pie darbiem, un tūlīt! Ja jau, kā teica Pabriks, «vēsturiska diena», tad kārtīgi jāieraksta vēsturē. Štokenbergs, savukārt, pēc grautiņiem teicās uzņemamies pilnu atbildību, kas gan nekā taustāmi neizpaudās, gluži otrādi - valdības maiņas rezultātā SCP iekļāvās valdībā, un tad jau Saeimas atlaišana vairs nebija aktuāla. Uz šī pirmā popularitātes viļņa Štokenbergs 2010. gada vēlēšanās tika ievēlēts Saeimā un pēc tam tika pie tieslietu ministra amata. Tad vēsture pārvērtēja Štokenberga lomu, un nākamajās Saeimas vēlēšanās kā saraksta līderis viņš saņēma visvairāk svītrojumu un tika izsvēpēts no politikas. Nu Štokenbergs kā diplomāts, LIAA Pārstāvniecības vadītājs, sildās Arābu Emirātos, abi pārējie sapulces organizatori - ērtos krēslos Briselē. Tikmēr Bērziņam vēsturiskā diena nesusi šķirtību no ģimenes, doktorantūras un no ticības valstij, labākai Latvijai.
Šo pamācošo stāstu par to, kā tautas sapulces var beigties to kuratoriem un labticīgiem, kaislīgiem sekotājiem, der atcerēties, izvērtējot kārtējos aicinājumus, kādu, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, netrūkst un netrūkst jau šobrīd. Sabiedrībai jābūt aktīvai, bet - aktīvai gudrāk. Citādi, kamēr vieni bauda labu dzīvi Krievijā, Briselē vai Dubaijā, citi - cietumā.