Būt vai nebūt, tāds ir jautājums
No partijiskās un personīgās taktikas viedokļa, ekonomikas ministra Arvila Ašeradena demisija un došanās vadīt Vienotības Saeimas frakciju ir pareiza.
Par valsti domās pēc tam. Bet nez vai arī tā raudās pēc ministra Ašeradena. Jā, Ašeradens labi darbojās konjunktūrā, nozares menedžēšanā, nejauca gaisu ar kādām kardinālām idejām, par kurām uzņēmēji šausmās plēstu matus. Netraucēja nozarei. Un ministrijas augstākajai ierēdniecībai, kura droši vien tikpat gādīgi pieņems arī nākamo ministru vai ministri.
Tomēr Latvijas vēsturē šis ir bezprecedenta gadījums, kad ministrs demisionē, lai atgrieztos Saeimā, vadītu frakciju. Bet bezprecedenta gadījums ir arī vienas Saeimas sasaukuma laikā tik strauja ietekmīgas varas partijas sabrukšana. Vairāk Latvijas vēsturē fiksēti gadījumi, kad ministrs iekrampējas krēslā un tiek «aizgājināts» tikai pēc pamatīga citu politiķu, sabiedrības vai sociālo grupu spiediena. Tomēr, paanalizējot situāciju, top skaidrs, ka nekāda lielā uzupurēšanās Ašeradena izvēlē nav. Ir acīm redzams, ka Ašeradens grib palikt politikā, citādi viņš nepiekristu vadīt Vienotību laikā, kad tās logo zaļajam ķeksītim tiek piezīmēti vairāki ķeksīši, veidojot skuju taku. Lai paliktu politikā, ar visu sparu jāvelk gan Vienotība, gan sevi. Vienotība balansē uz robežas «būt vai nebūt». Septembra SKDS reitingu mērījums tai uzrāda 4,4%, bet proporcionāli sadalot arī neizlēmušo balsis - jau 7,7%. Šī gan ir tikai spekulācija, visai attālināta no realitātes, kurā daļa nezinīšu nemaz neaiziet uz vēlēšanām. Aptaujā 13,7% sprieduši, ka vēlēšanās nepiedalītos, bet realitātē uz tām neaiziet ap 40% balsstiesīgo.
Arī pats Ašeradens nespīd ar savu reitingu, lai neteiktu vairāk. Viņa atpazīstamība ir ļoti zema, gada sākumā par viņu vēl nebija dzirdējuši ap 40%, negatīvo vērtētāju ir uz pusi vairāk nekā pozitīvo. Kā ministrs viņš piedalās daudzos pasākumos, lielākoties uzņēmēju organizāciju rīkotos - šajā vidē Ašeradens tiek vērtēts pat samērā atzinīgi, arī pēc paziņojuma par demisiju uzņēmēju organizācijas atzinīgi izteikušās par viņa veikumu. Bet šī ir pārāk šaura vide priekš Saeimas vēlēšanām, masu atbalsta savākšanas - te jāspēlē uz lielāku un daudzveidīgāku auditoriju. Saeimas skatīto daudz plašāko jautājumu loks frakcijas vadītājam ļauj runāt uz vella paraušanu. Turklāt gada nogalē liela uzmanība tiek veltīta budžetam - no valdības tas jau prom, tagad visa uzmanība Saeimai. Ašeradens seko līdzi starmešu gaismām. Un arī pēc budžeta apstiprināšanas, sākoties priekšvēlēšanu gadam, tās tiks fokusētas vairāk uz Saeimu, kur gaidāmas pamatīgas batālijas, jo īpaši Vienotībā. Ašeradens to apzinās un stāvokli partijā raksturojis kā «visnotaļ kritisku» - no 22 frakcijas deputātiem tikai puse ir partijas biedri! Pēc paristiem pēdējais zaudējums - Anrijs Matīss, kura reakcija uz Ašeradena krēslu nomaiņu ir izstāšanās no partijas. Nespēja izvēlēties frakcijas vadītāju no esošajiem deputātiem liecina par joprojām augstu iekšējo intrigu indeksu arī bez Ilzes Viņķeles.
Cilvēki jau ir, kas pat būtu ar mieru uzņemties šo pienākumu, iespējams, tas pats Matīss. Bet vienam ir pretenzijas pret vienu deputātu, citam - pret citu, tam visam klāt nāk vēl priekšvēlēšanu gada saspīlējums par vietu vēlēšanu sarakstā un kameru priekšā. Vienotības frakcijai vajadzīga stingra roka, jautājums, vai Ašeradenam tāda ir. Ašeradena mērķis - frakcijai nostrādāt līdz Saeimas beigām - var izrādīties nereāls, tāpat kā bija Vienotības iepriekšējā vadītāja Andra Piebalga mērķis sasniegt partijas divciparu reitingu jau pirms laba laika. Var jau būt, ka budžeta balsojumā to vēl notur rāmjos, galu galā - deputātu kvotu nav, daudz ko dalīt un pārdalīt Saeimā nav. Pēc tam gan var sākties ūdens plūdi. Paristi jau skaļi sprieduši par savas deputātu grupas izveidi un jau līdz šim balsojuši atšķirīgi, piemēram, jautājumā par plašu rezonansi guvušo Valsts prezidenta iniciatīvu automātiski piešķirt pilsonību Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem. Ja var ticēt partijas pārstāvju postulātiem, atšķirīga nostāja būs arī Vienotības izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska virzītajā mazākumtautību skolu pakāpeniskā pārejā uz mācībām latviešu valodā.