Rainis nav tikai nedzīvs simbols, kura atstātais literārais mantojums krāj putekļus grāmatu plauktos.
Tam gan tuvojas lēnām, ar apdomu, atklājot soli pa solim tās dzīles, ko slēpj šā dzejnieka domu un darbu pasaule, apliecina jaunieši, nenoliedzot, ka pamudinājumu, palūkoties uz Raini ne tikai no obligātās literatūras rakursa, devuši gan viņa, gan Aspazijas 150. jubilejai veltītie pasākumi.
Skolā iepazīties ar Raiņa daiļradi sāk 7. klasē, kad tiek lasīta luga Zelta zirgs, pēc tam jau nopietnāks ieskats notiek 11. klasē ar dzejoļu krājumu Tālas noskaņas zilā vakarā un lugu Jāzeps un viņa brāļi, apliecina Rīgas Franču liceja skolēni – Frančeska, Katrīna (abas no 7. klases), Valters, Kaspars, Elizabete, Madara un Dita (no 12. klases), ar kuriem Neatkarīgā sarunājās Raiņa dzimšanas dienas priekšvakarā. Visiem viņiem pirmā iepazīšanās ar dzejnieku notikusi jau krietni agrāk – un te pateicība sakāma vecvecākiem un vecākiem. Dažam nācies arī Dzejas dienās skandēt dzejoļus vai lasīt bērniem veltītos darbus, vēl citam aizķērušies prātā «pareizie teicieni» – «Pastāvēs, kas pārvērtīsies», «Katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek». Katrīnai iekritis sirdī mammas vērojums, ka, uztaisot copi, viņa kļūstot līdzīga Aspazijai. Varbūt joks, bet tas iekustinājis zinātkāri.
Bet šis gads bijis īpašs, kas neļāvis paiet garām abiem dzejniekiem – ir būts dažādos pasākumus, ieskaitot Raiņa sapņus Nacionālajā teātrī, Induli un Āriju Liepājā, Aspazija, Personīgi Rīgas Jaunajā teātrī. Tas rosinājis iet un redzēt vietas un lietas, kas saistītas ar dzejnieku Muzeju naktī (piemēram, ekspozīciju Saeimā Rainis un Aspazija. Ideja par stipru valsti), aplūkot vides mākslas objektus Operas skvērā Raiņa un Aspazijas mīlas vēstules. Tas gan viss bijis uz pārsātinājuma robežas, piezīmē Valters, un «tas plastmasas Rainis jau apdraudējis viņa privāto telpu».
Katram no jauniešiem Rainis ir atklājies savā rakursā. Piemēram, Valteram pērn bijis projekts izlasīt visu par un ap dzejnieku. Sācis to darīt, bet neesot izdevies, un «tas viss pārvēlies pāri tā ļoti smagi». Katrā ziņā viņš uzskatot, ka piespiest mīlēt un lasīt ar varu ir grūti (atsaucoties uz Gunāra Priedes lugu Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini), lai gan patiesībā skola jau to darot un «izvēles tādā gadījumā nav». Taču dzīvot Latvijā un nezināt, ka tāds vārda meistars un filozofs ir, nav iespējams. Kaut viens viņa darbs ir jāizlasa, lai apjaustu un saprastu, cik progresīva, daudzšķautņaina personība runā caur rindām. Jā, ikonisks viņš ir, pat gluži tāds kā Latvijas literatūras simbols, piebilst meitenes. Taču tas nenozīmējot, ka viņa darbi tāpēc šķistu kā balss no pagātnes. Dzejas valoda gan tik viegli rokā nedodas un arī tik ļoti neuzrunā, tāpēc ārpus obligātās literatūras lasīts nav daudz, atzīst daļa divpadsmito, lai gan izskan arī iebildes, ka tā nav – katram vecumam ir ko paņemt. Un tiek minēts alternatīvās mūzikas albums Strāvoklis, kas tapis ar Raiņa vārdiem. Tas tiešām esot brīnišķīgs projekts. Bet daudzi, uzzinot, kas ir dzejas autors, jūtoties mazliet «apčakarēti», jo nevarot noticēt, ka tik mūsdienīgi var skanēt vārdi, kas uzrakstīti pirms vairāk nekā 100 gadiem.
Varbūt neesot nemaz tik slikti, ka skolā vismaz mēģina palūkoties uz literāro mantojumu, jo pretējā gadījumā diez vai ķertos tam klāt, spriež jaunieši, jo skaidrs, ka Rainis uzreiz rokā nedodas – izlasītajam un redzētajam jāļauj nogulsnēties, iziet cauri sirdij.