Piedaloties 1999. gada 23. jūlija Ventspils brīvostas valdes sēdē, Aivars Lembergs neiedomājās un nevarēja iedomāties, ka 2007. gadā viņam par šo sēdi tiks celta apsūdzība būtiska kaitējuma nodarīšanā valstij un sabiedrībai.
Sniedzot liecības Rīgas apgabaltiesā jau vairāk nekā 20 dienu, A. Lembergs atklāj aizvien jaunus šīs 2007. gadā celtās, bet 2016. gadā pārrakstītās apsūdzības kuriozus.
Vajag tik pieminēt
1999. gada 23. jūlijā brīvostas valde nolēma akceptēt papildu vienošanos līgumam starp brīvostu un akciju sabiedrību BMGS par sliežu ceļu pamatnes izbūvi konteineru pārkrāvējiem, kurus vēlāk bija paredzējusi lietot SIA Noord Natie Ventspils Terminals.
Neraugoties uz to, ka brīvostas valde lēma tikai un vienīgi par līgumiskām saistībām starp brīvostu un BMGS, prokurori A. Lembergam izvirzījuši apsūdzību par valsts amatpersonai likumā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu, kas radījusi būtisku kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm, jo brīvostas valdes lēmumā figurē arī nosaukums SIA Noord Natie Ventspils Terminal. Prokurori nosprieduši, ka arī šis lēmums ir gana derīgs A. Lemberga apsūdzēšanai, jo, pēc viņu domām, A. Lembergam un viņa radiniekiem esot «patiesā labuma guvēja tiesības» SIA Noord Natie Ventspils Terminal. Turpretī A. Lembergs tiesai vairākkārt ir norādījis, ka nedz viņam, nedz arī viņa radiniekiem nepieder SIA Noord Natie Ventspils Terminals, par ko ikviens var pārliecināties publiskajos datos Uzņēmumu reģistrā.
Investora meklējumi
Lai tiesa izprastu, ko nozīmē ostas infrastruktūras attīstīšana un kāda loma ostas attīstībā ir bijusi SIA Noord Natie Ventspils Teminals, A. Lembergs liecināja par konkrētās ostas teritorijas attīstības pirmsākumiem. Deviņdesmito gadu beigās saskaņā ar Ventspils brīvostas attīstības plānu Ventas kreisajā krastā, tā sauktajā Krimuldas rajonā, bijis paredzēts uzbūvēt terminālu, kurā varētu apstrādāt konteinerus un arī «ro-ro» tipa kuģus, proti, prāmjus, uz kuriem var uzbraukt un nobraukt gan pasažieru, gan kravas automašīnas. Tas bija ierakstīts ne tikai Ventspils ostas attīstības plānā, bet arī Latvijas nacionālajā ostu attīstības plānā.
Lai plānu īstenotu, Ventspils brīvostas pārvaldei vajadzēja uzbūvēt attiecīgas piestātnes. Piestātņu būvi gan tajā laikā, gan arī tagad pasūta un apmaksā brīvostas pārvalde. Viss uzbūvētais gan tolaik, gan arī tagad paliek brīvostas īpašumā. Piestātnes izbūve nozīmēja gan pašas piestātnes, gan arī kravu laukumu un pievedceļu izbūvi.
Tā kā brīvostas pārvalde ir ekonomiskās darbības subjekts, tai nav jēgas būvēt piestātni, ja to neviens neizmanto un par tās izmantošanu nemaksā īres maksu. Tādēļ Satiksmes ministrijas un Ventspils brīvostas pārvaldes pārstāvji devās pasaulē partnera meklējumos, kurš apņemtos uzbūvēto izīrēt un maksāt katru gadu par katru kvadrātmetru noteiktu summu ar tādu aprēķinu, lai ieguldītā nauda brīvostai atmaksātos. Aprēķini uzrādīja, ka investīcijas atmaksāsies, ja divdesmit gados no īrnieka būs iespējams atgūt visu ieguldīto naudu.
Partneri bija ļoti grūti atrast, jo Ventspils osta iepriekš nestrādāja ar konteineriem un «ro-ro» kravām. Turpretim Rīgā konteineru termināls darbojās jau no padomju laikiem. Ventspilij atrast jaunas konteineru kravas bija liels izaicinājums. Stratēģiskā partnera meklējumi beidzās ar to, ka brīvostas pārvaldnieks Imants Sarmulis atrada stratēģisko partneri - Beļģijas kompāniju Noord Natie ar biznesa vēsturi vairāk nekā simts gadu garumā. Tai Antverpenē piederēja liels konteineru termināls. Latvieši uzskatīja, ka Noord Natie, izmantojot savus sakarus, spēs piesaistīt kravas terminālam arī Ventspilī un tur spēs organizēt tranzītu starp Rietumeiropu, Krieviju, Baltkrieviju. Pirms būvniecības ar Noord Natie vajadzēja noslēgt vienošanos. Beļģi uzņēmās maksāt koncesiju ar attiecīgām garantijām. Tas bija nepieciešams, lai šo projektu finansētu Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka. Tai investorus vajadzēja redzēt ne tikai uz papīra, bet arī dzīvē. Banka vēlējās redzēt tādus investorus, kurus tā pazīst. Rietumu baņķieri ļoti labi pazina beļģu Noord Natie.
Būvnieka un ostas attiecības
Banka apņēmās izsniegt kredītu termināla būvniecībai, kurš pēc tam nonāktu Ventspils brīvostas īpašumā. Beļģu pienākums bija maksāt par katru kvadrātmetru katru gadu konkrētu summu. Beļģi arī apņēmās iepirkt visu nepieciešamo ostas aprīkojumu - krānus, konteineru vedējus u. tml. Brīvostas pārvalde uzņēmās saistības samaksāt par uzbūvēto infrastruktūru. Rezultātā tika uzbūvēta publiskā infrastruktūra, nevis SIA Noord Natie Ventspils Terminals piederošs īpašums.
A. Lembergs liecināja, ka pievienot viņa apsūdzībai materiālus par sliežu pamatnes izbūvi ir pilnīgs absurds: «Ir komisijas lēmums būvniecību uzticēt akciju sabiedrībai BMGS par konkursa cenu divi miljoni deviņsimt septiņdesmit tūkstoši simtu deviņdesmit viens lats. Vienbalsīgs balsojums. Visi komisijas locekļi lēmumu ir parakstījuši. Akceptēta arī papildu vienošanās līgumam ar BMGS. Bet lēmums jau ir nevis par Noord Natie Ventspils Terminals, bet gan par BMGS. Arī iepirkumu komisijas lēmums ir par to, ka BMGS atzīts par uzvarētāju. Klāt pie šiem materiāliem ir līgums par SIA Noord Natie Ventspils Terminals konteineru pārkrāvēju sliežu ceļu pamatojuma izbūvi. Bet līgums jau ir starp brīvostas pārvaldi kā pasūtītāju, pārvaldnieka Sarmuļa personā, un akciju sabiedrību BMGS, tās prezidenta Viktora Paras personā. Parakstījis līgumu pasūtītāja vārdā ir Ventspils brīvostas pārvaldnieks Imants Sarmulis un būvuzņēmēja vārdā - BMGS prezidents Viktors Para. Lēmums ir par attiecībām starp Ventspils brīvostas pārvaldi un akciju sabiedrību BMGS.»
Līdzīgi lēmumi, kas regulē attiecības ar kompānijām, ar kurām A. Lembergam nav pilnīgi nekāda sakara, krimināllietai ir pievienoti vairāki. A. Lembergs tiesā ir uzsvēris, ka šie lēmumi krimināllietai pievienoti vai nu apzināti, lai vairotu tās biezumu, vai arī aiz neuzmanības, lielā steigā gatavojot krimināllietu nosūtīšanai uz tiesu un nepārbaudot materiālus.