Kučinska zivju zupa ar rozīnēm
Par nodokļu reformu beidzot ir valdošo koalīcijas spēku politiska vienošanās, ir noslēdzies ideju mētāšanas un haosa laiks, un valdība beidzot varēs sākt darbu pie likumu jaunrades, lai nodokļu sistēmas maiņas ieceres pārvērstu normatīvajos aktos.
Šajā brīdī no Māra Kučinska valdības atbalstītājas par kritizētāju un pretinieci ir pārtapusi Tirdzniecības un rūpniecības kamera ar Jāni Endziņu priekšgalā. Endziņš reformu tēlaini salīdzina ar zivju zupu, kurā kāds pievienojis eklērīti, cits - rozīnes, bet valdība vēl beigās no katla izņēmusi lielu daļu zivju ārā. Virums esot nebaudāms, un vēl arī par vanckaru viņš reformu ir dusmīgi nodēvējis. Endziņš zīmē apokaliptisku ainu, ka jau pēc trim vai četriem gadiem Latviju piemeklēs krīze.
Viņš bēdājas, ka nodokļu reforma sasaistīta kopā ar veselības finansējuma meklējumiem un naudas ieguves labad izdomāts noteikt Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) pieaugumu par 0,5% gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem (kopā pieaugums ir par vienu procentu). Esot konkrēti uzņēmumi, kas tamdēļ laidīšot vaļā strādniekus un sabrukšot.
Tas gan ir tā kā mazliet pārspīlēti, jo iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likme tam darbaspēkam, kas saņem līdz 20 tūkstošiem eiro gadā, būs samazināta no 23% uz 20%. Tātad šajā algu segmentā, ierēķinot VSAOI pieaugumu, iznāk reāls nodokļu sloga samazinājums par 2%. Tas nav gluži cerētais 3%, bet 2%, kas tomēr arī nav nemaz slikti.
Arī tiem, kas saņem virs 20 tūkstošiem gadā, nodokļu slogs nepaaugstināsies dramatiski, jo ar 23% IIN likmi netiks aplikta visa alga, bet tikai tā summa, kas būs virs 20 000. Piemēram, ja cilvēks gadā saņem 22 000, tad par 20 000 viņš maksās 20% IIN, bet 23% IIN likmi viņš maksās tikai par 2000 eiro.
Summām, kas ir starp 20 000 un 55 000 gadā IIN likme būs 23% jeb tāda pati, kā līdz šim, bet lielajām algām virs 55 000 - 33,5%. LTRK lielā neapmierinātība gan tomēr laikam ir nevis par manipulācijām ar sociālajām iemaksām, bet par nodokļu progresivitāti, ko brīnumainā kārtā ar neticamu drosmi valdība ir iecerējusi iestrādāt jaunajā nodokļu sistēmā. Šī progresivitāte ir tik tiešām kaut kas jauns un citādāks, kas reformu tagad ļauj saukt par reformu.
Problēma ar nodokļu progresivitāti Latvijā ir ar ilgu vēsturi - par to savulaik iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija un citi kreisie spēki, taču «zociķi» nevienu mirkli netika laisti klāt pie valsts varas kloķiem un viņu ieteikumi tika lidināti papīrgrozā. Un tas loģiski, jo kurš gan grib maksāt vairāk, ja var nemaksāt? Tās aprindas, kas ir lielo uzņēmumu vadībā un kuru lobijs ir LRTK, - aviatori, enerģētiķi, telekomunikatori, zāļu ražotāji, būvnieki, tranzītnieki un baņķieri - allaž ir slāpējuši pat klusus pīkstienus par progresīvo nodokli. Un arī no ideoloģiju puses viss loģiski - valdošās partijas ir labējās, bet progresivitāte ir kreiso jājamzirdziņš.
Taču nupat jau ir tik tālu, ka skaidrs - tāda kārtība, pie kuras lielveikala kasiere ar minimālo algu un airBaltic šefs ar vairāk nekā miljonu eiro algu gadā maksā vienādu likmi, ilgi vairs nevar pastāvēt. Viscaur Eiropā un īpaši Skandināvijā progresīvais nodoklis ir jau sena un pierasta lieta. Arī Pasaules Bankas eksperti, kas pētīja Latvijas nodokļus, mudināja uz progresīvo nodokli.
Tātad valdība varbūt pat dara viedi - jau laikus ievieš nodokļu progresivitāti, lai izņemtu kreisajiem spēkiem no rokām efektīgu lozungu. Bet nu tad tagad jāpacieš uzņēmēju skarbā rūkšana. Dabiski, ka jādzird tādi argumenti, ka nu tikai visi bankrotēs, neattīstīsies, nevarēs algot labus speciālistus un pārcels savus uzņēmumus uz citām zemēm.
Vai progresīvā nodokļa ieviešana nozīmē arī progresu, un tagad latvju zeme skaistā uzrāvienā drīz vien būs vareni labklājīga? Diezin vai tas būs rīt ap pusdienlaiku. Taču nodokļu sistēma vismaz nebūs vairs arhaiska.
Tomēr neatbildētu jautājumu un problēmu paliek daudz, un īgna ir ne tikai LTRK. Ģimenes ārsti nupat sāk streikot, un premjers viņus mierina, ka veselības nozarei un algām būs papildus 80 miljonu.
Bet tur ir ne tikai finansējuma lieta, bet arī tas, ka ģimenes ārsti ir sajutušies kā vismaziņākie un vājākie zaķīši medicīnas mežā, kur viņos neklausās un viņiem domātās dāvanas aprij vilki un lāči.
Un vēl. Tā vien izskatās, ka valdība grasās lielāku nodokļu slogu uzkraut patentmaksu un autoratlīdzību saņēmējiem. Tātad jācieš būs zinātniekiem par to, ka, par spīti nožēlojami mazajam zinātnes finansējumam, viņi ir atļāvušies kaut ko inovatīvu izgudrot. Un tāpat arī literātiem, māksliniekiem, mūziķiem un žurnālistiem. Vai tā būtu tāda kā atriebība par to, ka žurnālisti kritizē valdību?
Un vai tagad nebūs tā, ka «pareizajiem» žurnālistiem caur Kultūras ministrijas Kultūrkapitāla fondu tiks iešpricēta valsts naudiņa, kas kompensēs zaudējumus no nodokļiem? Bet pārējie tad lai mirst nost badā, ja neprot uzvesties?
Šādas ne visai glītas kombinācijas diezin vai paliks nepamanītas, un valdība var stipri vien atrauties pa savu bezkaunīgo šņukuriņu.