Ar nodokļu reformu visiem mīļš nebūsi
Šī nedēļa ir izšķiroša valdības iecerētajai nodokļu reformai. Paredzams, ka Saeimas Finanšu un budžeta komisija, kā arī valdība šodien izskatīs pēdējos labojumus likumprojektos, bet ceturtdien Saeima otrajā un pēdējā lasījumā atbalstīs nodokļu reformu un ar to saistītos 12 likumprojektus.
Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi kā sarunājuši, vēstot par nodokļu reformu, neaizmirst sacīt «pretrunīgi vērtētā nodokļu reforma», kas būtībā jau nav nekas nepatiess - būtu brīnums, ja demokrātiskā valstī kāds tik nozīmīgs valdības solis, kas skar katru sabiedrības locekli, tiktu simtprocentīgi nedalīti ar sajūsmu apsveikts. Dabiski, ka reformu par fikciju nodēvē Saeimas opozicionāre Inguna Sudraba, skarbi to kritizē arī Latvijas Banka (LB) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Turklāt LB un LTRK sākumā ar lielu entuziasmu atbalstīja nodokļu reformu, kad pavasarī to prezentēja finanšu ministre Dana ReiznieceOzola, bet tagad LB un LTRK pauž, ka esot vilšanās, nodokļu reforma vairs nekalpojot sākotnēji iecerētajam mērķim - valsts konkurētspējas un ekonomikas attīstības atbalstam. Reformas kritiķi zīmē apokaliptisku ainu - jau ap 2021. gadu būs krīze un sasista sile.
Viss ir iespējams. Pareģojumi var arī piepildīties, taču vai pie vainas būs nodokļu reforma? Zinām, ka pasaules ekonomika attīstās cikliski no kāpumiem uz kritieniem, bet pašlaik saskaņā ar makroekonomikas skaitļiem notiek augšupeja un situācija ir relatīvi laba. Kad tad vēl veikt pārkārtojumus, ja ne tagad? Vai gaidīt, kad būs bedre un tās dibens?
Droši vien kritika par sarežģītību ir pamatota. Ir mūsu likumdevējiem un izpildvarai tāda liga, ka tie prot radīt labirintus trijās priedēs. Ir daudz kaitinošu sīku nianšu, līdz galam neizdomātu mehānismu nodokļu iekasēšanā, pagaidām neatbildētu diezgan būtisku jautājumu - kas ir, tas ir. Tomēr ir dažas lietas, kas nodokļu reformu jau tagad tiešām ļauj dēvēt par reformu, nevis tikai dažu nodokļu samazināšanu un citu paaugstināšanu.
Māra Kučinska valdība ir pirmā valdība, kas atcēlusi nodokli reinvestētajai peļņai. Igaunijā tas tika izdarīts pirms 17 gadiem! Kas tad bija tas, kas neļāva veikt pavisam loģisku un diezgan vienkāršu lietu? Tā bija politiskās vides milzu atkarība no dažu vietējo komercbanku lobiju diktāta. Jo komercbankām reinvestētās peļņas neaplikšana ar nodokli nav izdevīga. Tām vajag, lai uzņēmēji lielās skumjās ir spiesti maksāt nodokli un pēc naudas iet lūgties kredītus no bankām. Tā kā dažas vietējās komercbankas ir sabrukušas, nav vairs arī agrākā skarbā spiediena, un valdība brīvi un priecīgi reinvestētās peļņas nodokli atceļ. Aleluja!
Tā galvenā vieta nodokļos, kas ir patiesi drosmīga un kas ir jaunums, un uz ko nebija sadūšojusies neviena valdība kopš 1991. gada, ir nodokļa progresivitāte. No 2018. gada 1. janvāra plānotas izmaiņas iedzīvotāju ienākuma nodoklī (IIN), ieviešot progresīvo likmi 31,4% apmērā ienākumu daļai virs 55 tūkstošiem eiro gadā. Savukārt nodoklis ienākumiem līdz 20 tūkstošiem eiro gadā būs 20 procenti, bet ienākumu daļai virs 20 tūkstošiem līdz 55 tūkstošiem eiro gadā - 23%. Nodokli plānots palielināt ienākumiem no kapitāla, kā arī no tā pieauguma, nosakot vienotu likmi 20% apmērā līdzšinējo 10 vai 15% vietā.
Var gara acīm iztēloties, ka, uzzinot par šo nodokļu sistēmas pārkārtojumu plāna sadaļu, sejas saviebās jo daudziem lieluzņēmumu vadītājiem un lielo algu saņēmējiem. Bija jau tik jauki ierasts, ka Latvijā vienādi plakanu likmi maksā gan apkopēja un kasiere veikalā, gan Lattelecom un airBaltic valdes loceklis. Tagad būs tā, ka tas, kurš pelna vairāk, maksās vairāk. Neviens negrib maksāt vairāk. Lobiji arī tagad ir spieduši valdību piemirst par progresivitāti, taču valdība nav klausījusi. Nu dikti nesmuki tā neklausīt! Ļoti daudzi ietekmīgi cilvēki var justies aizskarti. Protams, tādos uzņēmumos, kas ir pa daļai ar valsts kapitālu vai monopolisti, vadītāji vienā mierā pieliks sev pie algas tik, cik sanāk zaudējums makā no nodokļa paaugstinājuma. Un pat ar uzviju pieliks. Bet tas jau neliedz inspirēt spļaudīšanos par galīgi nepareizo nodokļu reformu. Jācer, ka spļaudīšanās nepārvērtīsies cunami, kas gāž apkārt valdības laivu.
Valdības plānos ir uzlikt 5% nodokli honorāriem un būtiski paaugstināt patentmaksas. Nu diez kas jau tas nav, lai neteiktu, ka tas ir nelāgi - literāti, žurnālisti un zinātnieki maksās vairāk. Varai pietuvinātiem žurnālistiem, kā, piemēram, žurnālam Ir, gan būs kompensācija - caur Kultūrkapitāla feikajiem konkursiem tie dabūs no valsts budžeta diezgan prāvas piešprices.
Tāda nodokļu reforma, kas patiktu visiem, nav iespējama, taču tā sen jau bija vajadzīga. Jo nevarēja vairs turpināties hroniskā darbošanās «ugunsdzēsēju režīmā», kad valdība katru gadu ar šausmām ierauga kādu caurumu vai vajadzību un tad izgudro, kādu atkal nodokli pacelt. Vajag vienreiz par visām reizēm uz ilgām priekšdienām pieņemt nodokļu sistēmu un pēc tam pie tās turēties un nemētāties no grāvja uz grāvi. Nekas tā nekaitē uzņēmējdarbībai un investīciju piesaistei kā neprognozējamība. Ja ar to būs tikts galā, tā jau arī būs liela lieta konkurētspējas labā. Nav zināms, vai jaunā nodokļu sistēma dos kādu dižu grūdienu ekonomikai, taču būs vismaz noticis mēģinājums - ja nebūs labāk, būs vismaz citādi.