Ministra otrais karagājiens
Latvijas simtgadi sagaidot, paredzēti visādi koncerti, pasākumi un smalki izredzēto personu rauti. Būtu labi, ja skaistās jubilejas sakarā būtu arī kāda tikpat skaista, liela valstiski politiska ideja, kas palīdzētu latvju tautai saņemties un nākamo simtgadi uzsākt ar cerīgu skatienu nākotnes virzienā. Būtu lielisks arī kāds draudzīgs žests pret Latvijā dzīvojošajām mazākumtautībām. Sak, jābeidz kašķēties, strādāsim visi kopā Latvijas labumam un būsim priecīgi! Nu apmēram tik priecīgi, kā esam tad, kad Aļona Ostapenko gūst kārtējo uzvaru tenisa kortā.
Taču vairumam politiķu prātā ir pavisam kas cits - pretējs līksmai kopdejai. Uz 13. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu jau tiek vilkti ārā vecie lozungi «Krievi nāk!», un krievi tad pretī velk drūmo dziesmu par «krievvalodīgo apspiešanu Latvijā».
Valsts prezidents Raimonds Vējonis nāca ar ierosmi paveikt vismaz mazu labu darbiņu - izbeigt absurdo nepilsoņu atražošanu un dot Latvijā dzimušiem bērniem pilsonību automātiski. Taču palika nesadzirdēts. Pašreizējais Saeimas vairākums nav spējīgs pat tik daudz kā būt draudzīgs pret kādiem 100 bērniem gadā.
Ko vajadzētu sabiedrībai no Latvijas izglītības sistēmas? Vajadzētu, lai jauns cilvēks, kas pabeidz vidusskolu, ir ieguvis labas zināšanas, kas tam ļauj konkurēt darba tirgū, vai tālākai zinību apguvei augstskolā. Dabiski, ka viņam vajadzētu zināt latviešu valodu kvalitatīvi augstā līmenī. Tas arī pamazām reāli notiek, ka cittautu jaunieši latviešu valodu zina aizvien labāk. Pat ļoti krieviskajā Daugavpilī latviešu valodu zina aizvien labāk. Tādā garā turpinot, jau drīz vien mēs varētu vienā rītā pamosties un konstatēt, ka kādreizējā lielā problēma ar latviešu valodu ir aizgājusi pagājībā.
Taču nāk 13. Saeimas vēlēšanas, un politiķiem gribas zīmēties. Diemžēl Latvijas plašajā politiskajā spektrā jau gadiem ilgi trūkst izdomas, ko tādu jaunu «pārdot» vēlētājam. Politikāņi spieto, te šķeļoties, te apvienojoties, dibinot jaunas partijas, bet kvalitatīva piedāvājuma ir pamaz. Tad tiek ņemts tas, kas ir pirmais pa rokai, pats vienkāršākais līdzeklis ļaužu smadzeņu masāžai - etniskā naida kacināšana. Nu nevar pieļaut, ka krievu vidusskolēni mierīgi mācās un runā latviski. Vajag viņus kaut kā izaicināt, lai viņi iet ielās un protestē. Vai vismaz lai internetā simtiem pienapuiku sadalās divās komandās un metas cits citu apriet par «vatņikiem» un «gansiem». No šīs kacināšanas tradicionāli barojas Nacionālā apvienība, taču arī izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim (Vienotība) gribas kaut kā atgādināt par savu eksistenci, atcerēties tās varoņdienas, kad viņš bija zvaigzne - «Melnais Kārlis». Šadurska paziņojums, ka triju gadu laikā visas vidusskolas pāries uz latviešu valodu, ir klaji provokatīvs. Tas ir aicinājums: «Te es esmu! Nāciet, brūciet man virsū ar saviem politiski motivētajiem protestiem!» Ministrs grib sadomazohistisku lomu spēlīti, kur per viņu, pēc tam viņš per skolas un beidzot varbūt pat tiek pie sen lolotās pedagogu lojalitātes likuma izmantošanas, lai izrepresētu kādu nelojālu skolotāju, kas būs bildis kādu vārdu pretī ministram.
Ja ministru tiešām vadītu doma par latviešu valodas stiprināšanu, tas būtu jādara mierīgā, nopietnā ikdienas rutīnas darbā, iedziļinoties skolu valodas lietās, pētot un analizējot, kur kura skola jau var pāriet uz valsts valodu. Varbūt pat ne trīs gadus nevajag. Varbūt vajag trīs gadus vai vairāk. Varbūt ir kaut kur Latgalē vai Rīgā vietas, kur pāriet pilnībā uz valsts valodu ir lielas grūtības? Varbūt trūkst skolotāju? Tad ministrs varētu būt pretimnākošs, izprotošs, varētu darīt kaut ko, lai šīm grūtībām varētu tikt pāri?
Būtu tā kā jāatminas, ka vispār Latvijā ir arī pašvaldības, kas rūpējas par skolu jumtiem, pedagogu algām un visādām saimnieciskām lietām, taču ministrs ir pārāk augsts kungs, lai runātu ar pašvaldībām. Viņš spēj tikai laiku pa laikam sarieties ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Ne jau tā prasība pēc valsts valodas zināšanām bija galvenais īgnuma iemesls iepriekšējos skolu protestos 2002.-2004. gadā, bet augstprātīgais stils, kādā Šadurskis uzspieda savu gribu.
Šadurskis atkal kā japāņu imperators ar pavēli nosaka, kurā datumā jāiestājas pavasarim. Bet varbūt iegadās tā, ka laika apstākļi būs vēl sniegaini un ziemīgi auksti? Taču ministrs ir pavēlējis ķiršiem ziedēt un skolām staigāt pa āru plānos īspiedurkņu krekliņos.
Te gan jāteic, ka, salīdzinot ar Nacionālo apvienību, ministrs ir tikai maigs pūkainītis. NA skarbajā retorikā ne tikai vidusskolām, bet arī pamatskolām jārunā tikai valsts valodā, un tam bija jānotiek jau aizvakar. Gan jau līdz vēlēšanām nacionālie kacinātāji izdomās daudz visādu kniebienu un tracinājumu, lai uzbungotu savu elektorātu iet pie urnām. Šadurskim tik un tā nav pa spēkam sacensties ar NA nacionāli cieta mugurkaula grabināšanā. Tad kāpēc vispār vajag līst svešā nišā kā lielākam katolim nekā pāvests? Būtu labāk izdomājis kaut ko labu.