Lūsis: Iespējama tikai visu labējo partiju kopīgi veidota koalīcija

© F64 Photo Agency

Nacionālās apvienības (NA) Visu Latvijai!Tēvzemei un Brīvībai/LNNK ģenerālsekretāru intervēju divos piegājienos – pirms 21. novembra un tam sekojošās premjera demisijas un pēc. Tāpēc šī intervija par visu aktuālo uzreiz – gan par priekšā stāvošo sarežģīto valdības veidošanas procesu, gan par Maxima traģēdiju, gan NA līdzšinējo politisko darbību.

– Vēl pirms desmit dienām nekas neliecināja, ka Latvijas poltisko vidi skars tik nopietnas pārmaiņas. Tad nāca 21. novembris ar traģiskajiem notikumiem lielveikalā Maxima, un tikai piecas dienas vēlāk premjers paziņoja par demisiju. Kā vērtējat šo Valda Dombrovska soli?

– Es domāju, ka pirmo reizi dzīvē Valdis Dombrovskis pieņēma patiesi valstsvīra cienīgu lēmumu, parādot, ka viņa politiskajā tēlā atrodami arī tiešām cilvēciski vaibsti. Turklāt, paziņojot par demisiju, premjers pirmo reizi pateica paldies sabiedrībai par krīzes laikā piedzīvoto – tas līdz šim nebija izdarīts, lai gan tieši vienkāršie cilvēki bija tie, kas visas lielākās grūtības iznesa uz saviem pleciem.

– Tātad jūs nepieļaujat, ka Valdis Dombrovskis vienkārši izmantoja brīdi, lai politiski korektā formā aizietu no ne pārāk stabilas valdības vadītāja amata, iegūstot arī ne mazu politisko kapitālu?

– Es ļoti ceru, ka šis Dombrovska solis tiešām bija viņa personiskās pārliecības motivēts, nevis, teiksim, prezidenta spiediena rezultāts. Tādā gadījumā viņa rīcība, protams, būtu vērtējama citādi. Tomēr es šobrīd negribu mest akmeņus premjera dārziņā. Ja nebūtu traģisko Maxima notikumu, jebkuru citu viņa demisijas iemeslu es noteikti uztvertu kā nevēlēšanos turpināt darbu vienā valdībā ar mums, bet domāju, ka šoreiz mēs tomēr nevaram runāt par šādu motivāciju.

– Kādas grūtības saredzat jaunās koalīcijas veidošanas procesā?

– Droši vien jau tās pašas, kuras vienmēr – katrs politiskais spēks mēģinās panākt vislielāko ietekmi jaunajā valdībā. Tomēr šis brīdis ir pilnīgi citāds, jo šis gads nesis valstij lielus zaudējumus, mūžībā aizgājuši daudzi Latvijai nozīmīgi cilvēki, un tagad vēl šī Maxima traģēdija. Varbūt šoreiz tiešām būtu vērts savas ambīcijas piebremzēt un mēģināt vienoties par valstij optimālo risinājumu. Esmu pārliecināts, ka Dievs mūs tiešām ir brīdinājis. Personīgi uzskatu, ka vienīgais optimālais risinājums ir visu labējo partiju iesaistīšanās valdībā, cita dzīvotspējīga varianta nav.

– Tātad nepieļaujat Saskaņas centra (SC) piedalīšanos valdībā?

– NA un SC dažādā izpratne gan par ģeopolitiskiem, gan iekšpolitikiem valsts attīstības virzieniem nav mainījusies, un es šobrīd neredzu iespēju, ka mūsu pozīcijas varētu kaut kādā veidā tuvināties. Turklāt uzskatu, ka vispār nav iespējama diskusija par SC iesaistīšanu valdībā, kamēr savus amatus pēc 21. novembra notikumiem saglabās Nils Ušakovs un Andris Ameriks.

– Kurš, jūsuprāt, ir visreālākais kandidāts uz premjera amatu?

– Nebūšu oriģināls un teikšu, ka šoreiz kandidāta nosaukšana ir tikai un vienīgi Valsts prezidenta ziņā. Notikumu gaita ir tāda, ka tieši prezidents tomēr bija tas, kurš deva noteiktu vērtējumu un uzstādījumu Maxima traģēdijas sakarā, tā rezultātā tomēr sekoja arī visi turpmākie notikumi, un tagad viņam kā atbildīgam valstsvīram iesāktais ir loģiski jāpabeidz.

– Atgriežoties pie 21. novembra traģēdijas Zolitūdē. Kas ir galvenie iemesli, kāpēc kaut kas tāds vispār varēja notikt, un kas būtu jādara, lai mēs nepiedzīvotu šādu šausmu atkārtošanos?

– Pamatā visai šai briesmīgajai nelaimei ir ne tikai kāda indivīda nolaidība, bet gan sistēmiskas kļūdas. Pirmais – ir jāpārtrauc līdzšinējā nekritiskā glorificējošā attieksme pret jebkuriem no ārpuses nākošiem investoriem, kuriem galvenais mērķis ir jebkādiem līdzekļiem gūt maksimāli ātru un lielu peļņu, absolūti neinteresējoties par citiem aspektiem, drošību un kvalitāti ieskaitot. Mēs paši spējam investēt savā zemē un valstī, un mums nav akli jāizdabā dažādu, nereti pat apšaubāmu, finanšu ieplūdinātāju interesēm un pat šantāžai. Otrais – ir jāmaina mūsu izpratne par to, kas ir labs un mūsu videi, valstij un cilvēkiem derīgs. Dažādas biedrības un eksperti to vien dara, kā skraida apkārt un meklē pārkāpumus dažādos iepirkumos un pasūtījumos, kā galveno kritēriju izvirzot lētākā piedāvājuma principa piemērošanu. Katrs, kurš lētuma vietā izvēlas drošību un kvalitāti, automātiski tiek pasludināts gandrīz vai par zagli un koruptantu. Sabrukušā Maxima lielveikala gadījumā visticamāk arī atklāsies tieši šīs pieejas ļaunums – pēc iespējas ātrāk un lētāk. Kamēr mēs nemainīsim šo pamatā absurdo pieeju, baidos, ka jau tagad pār mums ir nogūlusi jau vēl kādas traģēdijas ēna.

– Vai varam cerēt un ticēt, ka izmeklēšana notiks godīgi un ka tās rezultāti novedīs arī pie pieminēto sistēmisko kļūdu labošanas?

– Ceru, ka visi Maxima lietas izmeklēšanā iesaistītie strādās maksimāli godprātīgi un profesionāli, sākot ar izmeklētājiem un beidzot ar tiesnešiem. Es ticu Latvijas tiesu sistēmai un tās spējai objektīvi izvērtēt arī tik smagas un apjomīgas lietas. Kas attiecas uz sistēmiskām kļūdām – tās būs jālabo ne jau izmeklēšanā un tiesā, bet gan Brīvības ielas 36. namā, lai kurš arī sēdētu premjera un ministru krēslos.

– Atgriezīsimies pie nedaudz senākiem notikumimem. Jūs ilgus gadus strādājāt par maksātnespējas procesa administratoru, bet tad pēkšņi paziņojāt, ka pārtraucat darbību šajā jomā. Kāpēc?

– Stājoties Nacionālās apvienības ģenerālsekretāra amatā, es personīgi solīju, ka uzticētos politiskos pienākumus esmu gatavs uzņemties par visiem 100%, bet reālā dzīve pierādīja, ka, turpinot darboties maksātnespējas procesa administrēšanā, tas praktiski nav iespējams – visam fiziski pietrūka laika. Otrs iemesls – melīgie uzbrukumi, kas burtiski veļas pāri gan maksātnespējas administrēšanas nozarei, gan pār NA. Mans publiskais paziņojums kalpoja kā apliecinājums, ka izteiktie pārmetumi ir nepatiesi un demagoģiski.

– Bet tomēr nav noliedzams fakts, ka NA un maksātnespējas administratotu ciešās saites kaut vai cilvēcisku kontaktu līmenī pastāv...

– Protams. Saistība izpaudās manās personiskajās attiecībās ar NA politiķiem. Bet, ja mēs turpinām meklēt kādu politisku saišu esamību, tad NA saistība ar nozari patiesībā ir krietni vien mazāka nekā, teiksim, tai pašai Vienotībai – tieši šī partija aktīvi iestājās un lobēja konkrētu administratoru iecelšanu tādos uzņēmumos kā Latvijas Krājbanka, Liepājas metalurgs un vēl vairākos citos. Tāpat, domāju, ka par saviem kontaktiem ar atsevišķiem maksātnespējas procesa administratoriem daudz varētu pastāstīt tādi pazīstami Vienotības politiķi kā Arvils Ašeradens, Artis Kampars, Solvita Āboltiņa un citi.

– Viens no konkrētiem pārmetumiem, kas izskanējis pēdējā laikā – NA, iestājoties pret termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu, bremzē ekonomisko izaugsmi, kas savukārt noved pie arvien lielāka skaita maksātnespējīgu uzņēmumu, kurus tad var pārņemt administratori.

– Šādi apgalvojumi patiesībā ir vāji konstruētas sazvērestības teorijas bez jebkāda reāla seguma. Patiesībā uzturēšanās atļauju ierobežošanas galvenā jēga ir pavisam cita – tautsaimniecības vides atveseļošana, nepieļaujot kārtējo mākslīgo ekonomisko burbuļu radīšanu, kā tas notika krīzes gados. Jāpiebilst, ka maksātnespējas nozares adminstrēšanas interesēs jau it kā būtu šādu burbuļu plīšana, jo tieši tad vislielākais skaits uzņēmumu nonāk grūtībās, bet NA cīņas par uzturēšanās atļauju izsniegšanas ierobežošanu ekonomiskais pamatojums ir vērsts tieši pretēji šādām varbūtējām interesēm.

– Vēl nesen viens no NA politikas redzamākajiem atbalstītājiem bija Jānis Bordāns. Pašlaik viņš ir izslēgts no partijas, bet joprojām ir nu jau demisionējušās valdības tieslietu ministra amatā. Kas tad īsti notika un kas ir it kā pēkšņo domstarpību pamatā?

– Jānis Bordāns par Tēvzemei un Brīvībai/LNNK biedru kļuva tikai pēc apstiprināšanas tieslietu ministra amatā, bet, kā vēlāk izrādījās, tas netraucēja viņam turpināt aktīvi līdzdarboties arī biedrībā Demokrātiskie patrioti (DP). Kad DP paziņoja par pārtapšanu politiskā partijā, faktiski izveidojās situācija, ka NA bija jāuzņemas atbildība par cita politiskā spēka pārstāvētu ministru. Tāpēc Bordānam tika piedāvāts – vai nu pārtraukt savu līdzdarbošanos politiskā spēkā, kas viņu nav deleģējis amatam, vai arī pamest NA un atteikties no ministra posteņa. Bordāns neizdarīja ne vienu, ne otru, tā vietā viņš pēc nedēļas nāca klajā ar paziņojumu, ka uzsāk nežēlīgu cīņu pret maksātnespējas administratoriem. Tas bija tāds klasisks polittehnoloģijas triks, un labi, ka TB/LNNK valde uz to neuzķērās. Starp citu, no manis pieminētā paziņojuma jau ir pagājis krietns laika sprīdis un pagaidām neviens vēl nav redzējis pat nevienu kāda likumprojekta izmaiņu variantu, kas apliecinātu Bordāna iesākto cīņu. Tas ir tikai politisks karogs, kuru, visticamāk ar un bez Bordāna palīdzības, mēģinās vēl vicināt ilgi. Bordānam bija jāizšķiras, vai palikt nacionāli konservatīvās pozīcijās vai vairāk sliekties uz liberālu uzskatu pusi, un viņš izvēlējās tieši pēdējo, arvien vairāk pietuvinot sev tādus cilvēkus kā Lolita Čigāne, Iveta Kažoka un citus dažādu organizāciju pārstāvjus, kas pazīstami ar saviem galēji liberāliem uzskatiem. Turklāt šī uzskatu maiņa rezultējās konkrētā rīcībā. Tikai viens piemērs. Tieslietu ministrijai bija jāsagatavo atzinums NA deputāta Imanta Parādnieka vadītajai demogrāfijas apakškomisijai saistībā ar likumu izmaiņām, kas paredzēja virkni pasākumu abortu skaita mazināšanai Latvijā, piemēram, palielinot dienu skaitu galīgā lēmuma pieņemšanai, obligātu konsultāciju ar speciālistu pirmās grūtniecības gadījumā un tamlīdzīgi. Ministrijā sagatavoja atzinumu, ka plānotās izmaiņas ir pieļaujamas un atstājamas tikai deputātu lemšanai. Neilgi pirms nosūtīšanas uz Saeimu Jānis Bordāns, izmantojot sava amata pilnvaras, šo sagatavoto atzinumu izņēma un pats uzrakstīja pilnīgi pretēju viedokli. Vai šajā gadījumā vispār vairs var runāt par kaut kādu nacionāli konservatīvu ideju aizstāvēšanu? Domāju, ka nē.

– Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka Bordāna uzsāktās reformas maksātnespējas administrēšanas jomā tā vai citādi mēģinās turpināt.

– Pagaidām neesmu redzējis rakstiski nevienu burtu no grandiozajām reformām. Bet ir cita svarīga lieta. Drīzumā Saeimai 3. lasījumā ir jāskata izmaiņas Maksātnespējas likumā, kas būtiski atvieglos tieši privātpersonu maksātnespējas ierosināšanu un gaitu. Ja Bordāna uzsāktās reformas izpaudīsies kā mēģinājumi starp 2. un 3. lasījumu panākt būtiskas izmaiņas šajā likumprojektā, tas norādīs vien uz to, ka visas viņa plānotās un reklamētās izmaiņas patiesībā ir nekas cits kā ārvalstu banku interešu lobēšana. Starp citu, tieši bankas visbiežāk uzdodas par lielākajām cietējām daudzos maksātnespējas procesos, ārvalstu bankas sacer lielāko daļu no sūdzībām par administratoru darbu, jo vismaz līdz šim ir uzskatījušas sevi par visas mūsu valsts ekonomiskās dzīves flagmaņiem. Jebkuru šī statusa nerespektēšanu un nekritisku viņu interešu aizsargāšanas trūkumu no objektīvi strādājoša administratora puses tās uztver sāpīgi un nereti pat histēriski. Tāpēc tiek meklēti arvien jauni un jauni lobiji savu interešu aizsargāšanai. Taču pēc būtības tieši ar administratora palīdzību cilvēkiem ir iespēja atbrīvoties no banku verdzības. Un ar to arī ir izskaidrojams ārvalstu banku labi finansētais uzbrukums visai maksātnespējas administratoru nozarei. Gribu pievērst īpašu uzmanību kādam pasākumam, kas notika pagājušās nedēļas nogalē – Amerikas Tirdzniecības palātas, Ārvalstu Investoru padomes un Latvijas Komercbanku asociācijas kopīgi rīkots pasākums, kurā tika spriests, kā savaldīt un ielikt pareizajās sliedēs nepklausīgos maksātnespējas administratorus. Galvenais referents šajā saietā bija Bordāns. Manuprāt, jebkādi komentāri ir lieki.

– Jau visai drīz tiks dibināta Eināra Repšes jaunveidotā partija, nu jau ir skaidrs, ka arī Inguna Sudraba iesaistīsies aktīvajā politikā. Kā vērtējat jaunu politisku spēku dibināšanu, un vai ar kādu no šo jauno veidojumu līderiem jums ir tuvākas attiecības?

– Šobrīd politikā nereti ir vērojama intelektuālās kapacitātes mazināšanās, kas pasliktina kopējās politiskās vides kvalitāti. Tāpēc jaunu vēsmu ienākšana, no vienas puses, ir pat ļoti apsveicama. No otras puses, tas, bez šaubām, veicina gan latviskās vēlētāju daļas, gan politiskās vides sadrumstalotību, kas valstij kopumā par labu nenāk.

Es ar Eināru Repši tuvāk pazīstams neeesmu, bet ar Ingunu Sudrabu ir nācies pāris reizes tikties, piemēram, tolaik, kad NA vēlējās uzklausīt viņas domas par nākamajiem valsts kontroliera amata kandidātiem, tomēr nekāda personiska draudzība mūs nesaista.

– Un nobeigumā gribu jautāt – vai pats esat gatavs uzņemties kādu amatu jaunajā valdībā, protams, ja tāds piedāvājums tiktu izteikts?

– Noteikti nē. Mans uzdevums kā NA ģenerālsekretāram ir pēc iespējas labāk sagatavot apvienību rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, un tieši šim darbam es arī veltīšu visus spēkus.

Svarīgākais