Valsts uzticēšanās Šveices advokātam raisa aizdomas

Izvairīšanās kontrolēt Šveices advokātam Rudolfam Meroni uzticētās tā dēvētajā Ventspils amatpersonu krimināllietā arestētās mantas stāvokli rada aizdomas par vienošanos starp Latvijas prokuroriem un šveicieti – uzskata zvērināts advokāts Jānis Zelmenis.

Turpinot meklēt skaidrojumu, kādēļ valsts tik vienaldzīgi izturas pret tās atbildībā nonākušajiem daudzo Ventspils tranzītuzņēmumu miljonu aktīviem un kādēļ valsts šo aktīvu glabātājam septiņu gadu laikā ne reizi nav prasījusi atskaitīties par mantas stāvokli, Neatkarīgā uzdeva jautājumus gan ģenerālprokuroram, gan valsts kontrolierei, gan zvērinātiem advokātiem.

Racionāls skaidrojums

Valsts amatpersonas no šīs problēmas distancējas. Savukārt advokāts J. Zelmenis uzskata, ka tam, kāpēc valsts neprasa atskaitīties par šiem miljoniem, ir gluži racionāls pamats: «Ir formālais iemesls, kādēļ tas tā notiek. Proti, tie ir tiesas lēmumi no šā jautājuma norobežoties. Bet ir patiesais iemesls, un tas ir tāds, ka Latvijas valsts ir ļoti atkarīga no šī mantas glabātāja. Šis gadījums ar mantas glabāšanu ļoti labi parāda spēku samēru valsts un advokāta Meroni tandēmā.»

Vaicāts, kā Latvijas valsts var būt atkarīga no viena Šveices advokāta, J. Zelmenis teica: «Kad Latvijas valsts desmit gadu garumā bezcerīgi centās izprasīt no Šveices dokumentus, desmit gadus pēc kārtas valstij tas neizdevās. Bet brīdī, kad valsts sāka sadarboties ar šo doktoru Meroni, tad pēkšņi Šveice un Lihtenšteina atvērās. Tā ir mana subjektīvā versija, bet es uzdrošinātos minēt, ka Latvijas veiksme dokumentu iegūšanā ir ļoti saistīta ar to, ka doktors pārtrauca ilggadējo savu klientu aizstāvēšanu un pārgāja prokuratūras pusē. Savādāk to nevar izskaidrot, jo nedot atskaites par glabāšanā uzticēto mantu nozīmē spēka un muskuļu demonstrēšanu.»

Neatkarīgā ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram vaicāja, vai taisnība, ka Ģenerālprokuratūra 2006.–2009. gadā noslēgusi vienošanos ar Šveices advokātu Rudolfu Meroni par to, ka procesa virzītājs krimināllietā Ģenerālprokuratūras jeb konkrēta Ģenerālprokuratūras prokurora personā piešķir R. Meroni neierobežotas tiesības rīkoties ar konkrētā kriminālprocesā arestēto mantu, ka viņam par mantas glabāšanu nebūs nevienam jāatskaitās un atlīdzībā par to viņš darīs visu iespējamo, lai LR Ģenerālprokuratūra saņemtu to interesējošos dokumentus no Šveices, Lihtenšteinas un Luksemburgas.

Uz to Ē. Kalmeiers atbildēja: «Par Jūsu jautājumā norādītās it kā noslēgtās vienošanās eksistenci man nekas nav zināms.»

Jāsauc pie atbildības

Runājot par to, kas notiks, ja pēc tiesvedības atklāsies, ka glabāšanā nodotā manta ir zudusi, J. Zelmenis teica: «Tad radīsies jautājums par nolaidību. Krimināllietā atbildīgajām amatpersonām bija jākontrolē, kā manta tiek glabāta – vispirms jau tām amatpersonām, kuras pieņēma lēmumu uzticēt mantu konkrētam glabātājam. Plašākā jēdzienā atbildīgais būtu prokuratūra kā iestāde. Bet bezatbildība Latvijā nav sveša. Piemēram, pirms dažiem gadiem KNAB amatpersonas, kuras uzraudzīja operatīvos līdzekļus un kriminālprocesā izņemtos lietiskos pierādījumus, šo naudu brīvi tērēja, laida apgrozībā un beigu beigās vienkārši notērēja. Līdz beidzot viņiem nebija vairs ko atnest atpakaļ. Ja kāds vēlētos sasmelt izlietu ūdeni konkrētajā kriminālprocesā, par kuru runājam, tad, kā jau to Anglijas tiesa kādā no procesiem ir darījusi, vajadzētu atņemt šai personai mantas glabāšanas tiesības, uztaisīt auditu, kas konstatētu iztrūkumu, un tad varētu vainīgos saukt pie atbildības. Pie visplašākās atbildības – sākot ar civiltiesisko, beidzot ar krimināltiesisko. Tas taču ir tik vienkārši.»

Uz atgādinājumu, ka pēc Latvijas likumiem prokurorus nedrīkst saukt pie kriminālatbildības, jo viņi savus pienākumus vienmēr pilda godprātīgi, atbilstoši prokurora pārliecībai, J. Zelmenis iebilda: «Tā nav indulgence. Ja tu noziedzies, pildot dienesta pienākumus, tad tu esi noziedznieks. Izdarīt noziegumu mundierī ir vēl sliktāk. Taču Latvijā ir triviāla situāciju, kuru vislabāk raksturo ASV prezidenta Frenklina Delano Rūzvelta izteikums par Nikaragvas diktatoru Anastasio Somosu: «Viņš, protams, ir kuces dēls, taču – mūsējais kuces dēls.»

Atbildes Civillikumā

Advokāts uzsvēra, ka atruna par to, ka Ministru kabineta noteikumi Par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu detalizēti neatrunā atskaitīšanās kārtību mantas glabātājam, ir nevietā. Viņaprāt, to, ko nepasaka noteikumi, pasaka Civillikums: «Mantas glabāšanas institūts ir vajadzīgs tādēļ, lai valsts interesēs nodrošinātu eventuālo mantas konfiskāciju. No valsts viedokļa par mantas glabāšanu valstij būtu jāinteresējas, lai tā manta neietu zudumā. Būs ļoti skumji, ja atradīsies vainīgā persona un tā tiks sodīta arī ar mantas konfiskāciju, bet šī manta būs paputējusi vai tās būs palicis ļoti maz. Vai tai brīdī tā būs tik, cik būs, bet pie godprātīgas glabāšanas tās būtu vairāk, ja vien būtu kārtīgāk pieskatīta. Ko nepasaka MK noteikumi, pasaka Civillikums. Glabāšanas līguma principi nav mainījies kopš romiešu laikiem. Civillikuma 1972. pantā lasāmi glabātāja pienākumi: «Glabātājam rūpīgi jāglabā viņam uzticētā lieta, jāatbild par katru savu neuzmanību. Ja glabātājs uzņemas lietu glabāt bez atlīdzības, tad viņš atbild tikai par ļaunprātīgu un rupju neuzmanību.» Civillikumā vēl teikts: «Atlīdzība glabātājam ir uzskatāma par klusējot pielīgtu, ja pēc apstākļiem bezmaksas glabāšana nav bijusi sagaidāma.» No Šveices advokāta kaut ko bez maksas sagaidīt būtu tik stulbi kā no āža pienu. Mēs redzam, ka tā ir maksas glabāšana. Tā nav par velti, un glabātājam ir jāatbild par katru savu neuzmanību. Glabāšana šai gadījumā – tas ir kaut kāds uzticības attiecību apliecinājums. Glabātājs obligāti atskaitās par saviem izdevumiem, savu honorāru. Galu galā tas būtu jāzina arī nodokļu maksātājiem. Galu galā valsts pārstāv sabiedrības intereses. Valsts soda cilvēku likuma vārdā. Valsts soda ar papildu sodu – mantas konfiskāciju. Pēc notiesājoša sprieduma manta tiek konfiscēta un valsts to pārņem.

Civillikums saka: «Glabātājam nav tiesības lietot glabājamo lietu, ja vien tāda tiesība nav viņam noteikta vai klusējot piešķirta.» Tas nozīmē – ja tu glabā benzīnu, tu nevari to ieliet savas mašīnas bākā; ja tu glabā naudu, tu nevari paņemt sev šo naudu. Tas ir tik elementāri.»