Uldis Sesks: "Valdības simfoniskais orķestris spēlē šķērsām"

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Liepājas mērs Uldis Sesks.

– Krievijas finanšu krīze notika 1998. gadā. Tagad ir tāpat. Vai šīs abas krīzes ir līdzīgas?

– Situācija kopumā patlaban ir cita, salīdzinot ar pagājušā gadsimta beigām, jo valsts ir aizņēmusies milzīgu naudu. Tomēr Liepāja ir citāda nekā Latvija kopumā, mēs tomēr esam rūpniecības pilsēta, kas saražo divreiz vairāk rūpniecības produkcijas uz vienu iedzīvotāju nekā valstī vidēji. Tas nozīmē, ka mēs ātrāk tiksim ārā no krīzes. Mēs krīzi sajutām 2008. gada pēdējā ceturksnī, kad mūsu rūpniecības uzņēmumi vairs nevarēja atrast noieta tirgus.

– Liepājā savulaik bija gaļas kombināts, kas apgādāja Sanktpēterburgu.

– Tas bankrotēja. Taču tad, kad Liepājā tika izveidota speciālā ekonomiskā zona, tajā ienāca firma Pumac, un tagad tur darbojas 14 Dānijas un Zviedrijas uzņēmumi. Tur ražo automašīnu amortizatorus, riteņu diskus, transportieru lentes un tā tālāk. Šajā kompleksā ir vairāk nekā 600 darba vietu, un šie uzņēmumi maksā nodokļus. Uzņēmumi izvēlējās Liepāju tāpēc, ka te ir laba loģistika, galvenokārt ostas dēļ. Ir Ulda Pīlēna industriālais parks, kurā ražo, piemēram, koģenerācijas katlus, logus, metāla konstrukcijas, ko lielākoties eksportē. Metalurgs savukārt rekonstruējas un liek jaunu tehnoloģiju. Drīz tas kļūs par vienu no Eiropas modernākajiem uzņēmumiem.

– Kas notiek ar Liepājas ostu?

– Kaut arī 2009. gads bija krīzes dziļākais punkts, kravu apgrozījums ostā ir palielinājies. Un tas ir tāds ziņojums valdībai: akcents jāliek uz tādiem objektiem, kas darbojas arī krīzē. Mēs padziļinām ostu, un man šķiet, mēs Baltijas jūras piekrastē esam vienīgie, kas šajos apstākļos to dara. Mūsu ostā tad būs 12,5 metru dziļums, un mēs varēsim apkalpot Panamax tipa kuģus. Pirms tam mēs nebijām konkurētspējīgi ar citām Baltijas jūras ostām, pat ar Klaipēdas ostu ne.

– Kur liksiet grunti?

– Vedīsim jūrā uz spe-ciālām grunts glabāšanas vietām.

– Varētu labāk kādu kalnu uzcelt, lai liepājniekiem būtu ziemas prieku vieta, ko nosauktu, piemēram, par Seska hūti.

– Nav jau mums tās ziemas tik labas! (Smejas.)

– Kas notiek ar ES līdzfinansētajiem projektiem?

– Mums nav pašiem savas naudas investīcijām, tāpēc vajadzēja meklēt ES struktūrfondu līdzekļus. Vispirms analizējām, ko saka un dara ASV prezidents un Vācijas kanclere, veidojām savu attīstības plānu. Sapratām, ka līdzekļi jāiegulda infrastruktūrā : jābūvē pievedceļi, autoceļi un dzelzceļi. Vēl viena nozīmīga lieta – energoefektivitāte. Tāpēc izlēmām šogad nosiltināt 46 skolas, bērnudārzus un pašvaldības iestādes. Līdz ar to ik gadu pašvaldības budžetā ietaupīsim ap 300 000 latu – uz apkures rēķina, un būvniekiem būs darbs. Ir, protams, arī sliktas ziņas. Valdība pakļāvās un piekrita slēgt cukurfabriku, tomēr labi bija tas, ka no ES saņēmām vairāk nekā miljonu eiro, lai sakārtotu degradēto bijušās rūpnīcas teritoriju tā, ka tur pat varētu būvēt privātmājas. Patlaban izmēģinām novitāti – liekam saules baterijas uz pašvaldības policijas ēkas jumta. Ja tām būs laba energoietilpība, ieviesīsim tās plašāk. Siltinām arī sociālās mājas – maznodrošinātie ir priecīgi, ka par siltumenerģiju viņiem jāmaksā mazāk.

– Vai slimnīcu negrasāties likvidēt? Latvijā taču daudzas dziednīcas aizgājušas nebūtībā.

– Nē, pie mums saglabājas reģionālā slimnīca ar Eiropas standartiem atbilstošu medicīnisko apkalpošanu. Mums ir onkoloģiskā slimnīca, psihiatriskā slimnīca, un visam jākoncentrējas vienuviet. Šogad slimnīcai paredzēts pietiekami liels finansējums no ES, viss būs ērts un pieejams pacientiem. Šogad esam atklājuši modernu onkoloģisko bloku. Ceļam arī bērnudārzus – nule nodevām ekspluatācijā bērnudārzu Saulīte ar 380 vietām. Būvēsim vēl. Rekonstruējam stacijas laukumu, tūlīt sāksim būvēt olimpiskā centra peldbaseinu. Notiek arī jaunās koncertzāles projektēšana. Mēs esam pilsēta ar savu plānošanu. Mums ir kaut kas no plānveida ekonomikas.

– Atceros padomju laikus, kad vārdu savienojums "plānveida ekonomika" nozīmēja dziļu stagnāciju.

– Nedomāju, ka Latvijas valsti var izvest no krīzes bez plānošanas. Bet tā varbūt domā tie, kuri patlaban atrodas pie varas. Nevaru viņiem piekrist. Jāizmanto taču jau esošie resursi, jāplāno to izmantošana. Un kas gan slikts plānošanas sistēmā, ja to izmanto saprātīgi? Lūk, atbrauc no Krievijas uzņēmēji un saka: mēs būtu ar mieru no jums iepirkt pārtikas preces. Cik varat saražot? Tik maz?! Tad mums nav par ko runāt. Nav vērts kaut ko sākt organizēt. Tāpat kā veikals Rimi neņems pārdošanā divas pudeles piena, lai arī cik labs tas būtu, tāpat arī Krievija nesāks organizēt pāris tonnu siera iepirkšanu, jo organizēšana nebūs tā vērta. Tad kāpēc mēs valstiskā līmenī nevaram sākt plānot produkcijas ražošanu? Iespējams, mēs pārāk atbalstām savus uzņēmumus, bet ko tad mums citu atbalstīt? Un varbūt Latvijas valdība tomēr varētu paanalizēt mūsu pieredzi ekonomikas plānošanā? 1996. gadā Liepājā pie viena galda sanāca kopā uzņēmēji un partijas, kas Liepājā bija pārstāvētas. Tika nolemts izvirzīt labākos cilvēkus un startēt kopā vēlēšanās. Nākamajās vēlēšanās apvienotā sarakstā startēja cilvēki no biznesa, no pakalpojumu jomas, un tad diezgan strauji sākās attīstība. Bet kas notiek valstī tagad? Mēs tikai pārsvarā diskutējam! Televīzijā pie Dombura diskutējam, radio – diskutējam... Kādreiz taču jānonāk pie rīcības, jāsāk pieņemt konkrētus lēmumus!

– Jūs teicāt, ka tiek projektēta koncertzāle. Bet kas notiks ar kādreiz tik slaveno festivālu Liepājas dzintars?

– Sarežģīts jautājums. Būtu labi, ja pie viena galda apsēstos Liepājas mūziķi, vecie līvi, vecie kredo, citi Liepājas brāļi un koncertu organizatori un uzskicētu kopīgu projektu, kādam tad jāizskatās Liepājas dzintaram. Tieši tāds, kā bija agrāk, tas vairs nevar būt. Diez vai tas var konkurēt ar bīčpārtiju, jo tas ir kas pilnīgi cits. Varbūt mēs varam uzlikt, piemēram, pludmalē skatuvi un tur noorganizēt Dzintaru, jo koncertdārzs Pūt, vējiņi! vairs nespēj ietilpināt tik lielas ļaužu masas.

– Zinu, ka esat ticies ar Vienotības pārstāvjiem.

– Ar mani tikušies gan LPP/LC, gan TB/LNNK, gan Tautas partijas un Jaunā laika pārstāvji. Es parasti runāju no saimnieciskā viedokļa, no reģiona attīstības skatupunkta, un plikas politiskas diskusijas mani maz interesē. Labi, ir Rīga, ir centrs, bet kāda, viņuprāt, loma ir Liepājai, Ventspilij, Daugavpilij? Mēs taču saprotam, ka stāvēt uz septiņām kājām ir daudz stabilāk nekā uz vienas.

– Un tomēr – vai Vienotībai bija kāds konkrēts plāns attiecībā uz Liepāju?

– Es viņiem izklāstīju Liepājas problemātiku. Ja viņi piedāvās risinājumus, es šādas diskusijas uzskatīšu par vērtīgām. Līdzīgi bija ar citām partijām. Savukārt ar Tautas partiju mums ir sen noslēgts līgums, kas paredz, ka Saeimas vēlēšanās mēs startējam kopā, savukārt pašvaldību vēlēšanās – atsevišķi. Sadarbība ar Tautas partiju līdz šim mums ir rezultējusies ar vairākām nopietnām lietām.

– Visas partijas ir gandrīz vienādi sliktas – tas ir pēc definīcijas. Tautas partija arī, sevišķi tādēļ, ka "Šķēle ir slikts" – arī pēc definīcijas. Kas tad ir šis labais rezultāts, par ko runājat?

– Kurš politiķis gan ir labs? Taču kopā ar Tautas partiju ir realizēti daudzi projekti, un tie iestrādāti Aigara Kalvīša valdības laikā. Ekonomiku nevar uzcelt vienā vai divos gados, un tieši toreiz, piemēram, tika atbalstīts ostas padziļināšanas projekts. Ostas attīstības plānu savulaik atbalstīja ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs. Līdzīgi bija ar olimpisko centru. Daļa no projektiem turpinās arī šobrīd.

– Liepājas domē ievēlēts kāds komisks personāžs, vārdā Stēns Lorenss. Pirms kāda laika Liepājā nodega viņa klubs, nesen – viņa viesnīca kādā eksotiskā zemē. Pirmajā nelaimē Lorensa kungs netieši vainoja jūs. Vai viesnīcas ķibelē arī esat "vainojams"? Garas gan jums rokas...

– Lorensa kungs ir ļoti labs šovmenis. Domāju, ka viņa aktivitātes vairāk vērstas uz viņa faniem, nevis uz domes deputātiem, jo viņam svarīgi savākt savu publiku, iniciēt runas ap un par klubu. Savs labums tiek arī Liepājai – publicitāte! Mēs nekad neesam traucējuši Lorensa kunga aktivitātes, drīzāk otrādi – par pilsētas līdzekļiem ir sakārtota Promenāde. Esmu saņēmis arī liepājnieku kritiku – kāpēc nauda tiek guldīta faktiski privātā pasākumā? Taču kā deputātu es viņu neesmu redzējis kādus trīs mēnešus. Nejūtu, ka viņš dotu pilsētai kādu pienesumu. Kas attiecas uz nodegušo klubu... Tur notiek nopietna izmeklēšana, kurā piedalās Valsts policija un ugunsdzēsēji. Kad uzzināju par ugunsnelaimi, atrados ārpus Latvijas. Nu, skumji, ka klubs nodega.

Acīmredzot jāizdara savi secinājumi par to, kā šī ēka tikusi būvēta, jo man negribas ticēt, ka varētu būt cilvēki, kuru mērķis bija šādi nodarīt pāri Lorensam. Man un manam vietniekam bija saruna ar Lorensa kungu, un tad es jautāju: vai tiešām viņš domā, ka kluba nodedzināšanā ir kaut kāda mana vaina? Viņš atbildēja, ka tā viņš nav domājis un ka tā esot tikai žurnālistu interpretācija. Protams, kluba nodegšana bija emocionāls brīdis. Bet mēs ar Lorensu esam runājuši par perspektīvu, par tūristu piesaistīšanu. Domāju, ka viņam tomēr vajadzētu aizdomāties par savām izdarībām pret domi un mani. Nezinu gan, vai kaut kas tāds notiks.

– Par Lorensa māžošanos, protams, var arī pasmaidīt. Taču smiekli nenāca toreiz, kad Liepājas dome samaksāja eksprezidentei vairāk nekā 16 000 latu par pavirši veiktu tukšvārdības paraugu – "ekspertīzi" uz 13 lappusēm.

– Manuprāt, šis gadījums vairāk ir tāds žurnālistu atspoguļojums, izrauts no konteksta. Pirmām kārtām šis darbs kopā ar Vairu Vīķi-Freibergu mums ilga vairāk nekā pusgadu. Tad, kad kārtējo reizi taisījām pilsētas attīstības plāna korekciju, mēs gribējām, lai kāds eksperts palūkojas uz to no malas, – šis cilvēks varēja būt no valdības, tas varēja būt kāds no ārzemēs strādājošiem speciālistiem. Tam vajadzēja būt cilvēkam, kas nevis no Grobiņas vai Nīcas puses aplūko Liepāju, bet tādam, kurš skatās plašāk. Tad izlēmām, ka jāsludina konkurss, un bijām priecīgi, kad uz to pieteicās bijusī Valsts prezidente, kas tikusies ar ļoti daudziem valsts vadītājiem un daudz ko redzējusi pasaulē. Cerējām, ka eksprezidente būs tā, kas mums palīdzēs izprast, kuros no mūsu izvēlētajiem virzieniem doties vispirms. Vaira Vīķe-Freiberga vairākas reizes brauca pie mums uz diskusijām.

– Un rezultējošā daļa bija šīs literāri un politiski vārgās 13 lappuses?

– Nē, labākais ieguvums bija pusgads kopā ar eksprezidenti. Mēs analizējām projektus. Bija ieteikumi aplūkot daudzas pasaules pilsētas, kuras vērts ņemt par paraugu. Negribu idealizēt mūsu sadarbību, taču tur bija daudz labu lietu.

– Katrā pilsētā ir kaut kas tāds, ko iedzīvotāji pārmet pilsētas mēram. Kas šajā ziņā raksturīgs liepājniekiem?

– Kad pabeidzu Lauksaimniecības akadēmiju, kādu laiku strādāju par kolhoza priekšsēdētāja vietnieku. Reiz pie manis atnāca kāda sieva un teica: priekšniek, tu esi sliktais. Kas tad nu?! Izrādās, es viņas vīru iepriekšējā dienā biju aizsūtījis uz kaut kādu tur iecirkni, viņš piedzērās un neatbrauca mājās. Līdzīgi notiek arī tagad – neko nevaru komentēt, varu tikai noklausīties. Bet ja nopietni... Krīze ir ietekmējusi ļoti daudzus Latvijas iedzīvotājus, tāpēc nākas palīdzēt. Mūsu atbalsta struktūra ir ļoti nopietni uzbūvēta, un mēs palīdzam iespēju robežās. Taču ir gluži jauna cilvēku kategorija – banku verdzībā iekritušie cilvēki. Diemžēl daudzos gadījumos mēs nevaram palīdzēt. Šajā ziņā es atbalstītu valdību, ja tā pieņemtu asākus lēmumus attiecībā uz bankām, kas ir līdzvainīgas šajā situācijā. Ir, protams, gadījumi, kad kaut kas nav izdarīts tā, kā iecerēts, taču kopumā man šķiet, ka mēs nebraucam no viena grāvja otrā, mēs, kā mēdz teikt autorallisti, braucam pa ceļu.

– Savulaik liepājnieka Ulda Pīlēna vārds pavīdēja iespējamo Ministru prezidenta amata kandidātu vidū. Vai Uldi Sesks nekad nav domājis par šādu perspektīvu?

– Katram jādara tās lietas, ko viņš vislabāk prot. Taču man ir cita rakstura pārdomas. Kāpēc Latvijā nekas nesanāk? Varbūt lēmumu pieņemšanas sistēma nav kārtībā? Mēs neesam tik bagāta valsts, lai varētu atļauties turēt simtiem lēmumu pieņēmēju, kuri īstenībā nespēj pieņemt nevienu lēmumu. Esmu par to, lai dotu lielākas pilnvaras prezidentam, bet premjeram ļautu strādāt. Nu nevar taču tā: pie kuģa stūres ir kapteinis, uznāk vētra, krastā tiek sasaukta sapulce, un visi nolemj, ka kapteinis jānomaina, viņa vietā ieliekot, piemēram, viņa palīgu, kuram nav ne pieredzes, ne drosmes būt par kapteini. Ja cilvēks nav pārliecināts par savām spējām, tad labāk neķerties pie darba, lai arī cik vilinošs tas būtu. Kas attiecas uz šo valdību... Paskatieties, kā diriģents vada simfonisko orķestri! Visi mūziķi viņam klausa uz pirmo mājienu, un cik labi tad skan! Valdības simfoniskā orķestra muzikanti diemžēl spēlē katrs savu meldiņu, un tad jau sākas kakofonija. Tāpēc arī valstī nekas neiet uz priekšu.