Par jaunās varas ieliktajiem pamatiem, idejisko kursu, Aizsardzības ministrijas (AM) un Vienotības politiķu attiecībām ar uzņēmējiem, ziedojumiem, nozares problēmām intervija ar aizsardzības ministru un vienu no Vienotības sastāvā esošās partijas Sabiedrība citai politikai līderiem Arti Pabriku.
Neatkarīgā: – Vai nedomājat, ka koalīcijas un valdības veidošanas process, kas izpelnījās pamatīgu kritiku, deldēja sabiedrības uzticības kredītu?
Artis Pabriks: – Īstenībā pārāk lielai kritikai nevajadzēja būt, jo vienmēr demokrātiskās valstīs koalīciju veidošanā ir spriedze, problēmas. Piemēram, Beļģijā vai dažās citās valstīs valdības veidošanai aiziet pusgads ne maigā režīmā. Mēneša laikā izveidota koalīcija nav slikts rādītājs.
– Nav runa par ilgumu, bet veidu, partneru atlasi, viedokļu maiņu, ministru izvēli, kas nenotika pēc kvalitātes kritērijiem, principiem, bet vadoties pēc partiju proporcijas un ambīcijām.
– Joprojām uzskatu, ka vajadzēja taisīt plašāku koalīciju. Negribu sildīt vecu zupu, bet jautājums par Saskaņas iekļaušanu bija ļoti aktuāls un pēc būtības ir aktuāls jebkurā laikā Latvijas politikā. Ne tāpēc, ka man viena vai otra partija būtu mīļāka, bet, skatoties no varas balansa, ir svarīgi, lai dažādi politiskie spēlētāji spētu viens otra intereses balansēt. Bipolārā valdībā ar divām partiju apvienībām vienai var rasties viena tipa intereses, otrai – citas. Ja būtu trešais, pietiekami spēcīgs spēlētājs, no politiskā procesa viedokļa būtu lielākas manevra iespējas un, manuprāt, stabilāka valdība. Nesaku, ka esmu orākuls, iespējams, kļūdos. Bet mēs visi vēlamies, un tas ir visas valsts interesēs, lai šī valdība būtu stabila un ilglaicīga. Igaunijā Andruss Ansips ir jau piecus gadus, un tas dod citus kredītreitingus, citu uzticību starptautiskajā arēnā, citas iespējas, jo, ilgstoši strādājot konkrētā amatā, cilvēks visu zina, līdz ar to krīzes apstākļos ir vienkāršāk manevrēt.
Viens veids ir paturēt vecos ministrus, ja viņi sevi parādījuši un nozari samērā labi pārzina. Otrs, politiskais veids, kas īstenojas, piemēram, Spānijā. Mans bijušais kolēģis Migels Maratinoss tika nupat noņemts no ārlietu ministra amata, kurā viņš bija apmēram sešus gadus, tikai tāpēc, ka pēc gada gaidāmas vēlēšanas, un partija centās ministrus pamainīt, lai būtu jauni cilvēki politikā.
– Jūs neslēpāt savu vēlmi kļūt tieši par ārlietu ministru, par kuru kļuva Ģirts Valdis Kristovskis, kurš nupat sabiedriskās domas aptaujā novērtēts kā nekompetentākais ministrs. Vai ārlietu ministra amats Kristovskim bijis mazākais ļaunums, jo no drošiem avotiem dzirdēts, ka viņa veto bijis ekonomikas ministrs vai ārlietu ministrs.
– Negribu vairāk šīs lietas komentēt, kas ir arī varbūt kaut kāda personiska rakstura, varu teikt tikai par sevi. Skaidrs, ka biju ieinteresēts atgriezties tajā amatā, kuru, manuprāt, samērā labi pārzinu. Bet šajās trīs nedēļās, pildot aizsardzības ministra un premjera biedra pienākumus attiecībā uz Eiropas Savienības (ES) prezidentūru, esmu pozitīvi pārsteigts, jo šajā darbā ir tik daudz man pazīstamu un interesantu lietu. Jūtos ļoti komfortabli ar lielāko daļu jautājumu, kas jārisina. Protams, ir atsevišķas jaunas lietas, kas jāapgūst un kas saistītas tieši ar bruņotajiem spēkiem vai kādām niansēm attiecībā uz zemessardzi vai jaunsardzi, bet kopējais politiskais veidols atbilst manai izglītībai un pieredzei.
– Premjera biedra amats sadarbībai ar ES pēc būtības ir piederīgs ārlietu ministram vai pašam premjeram, nevis aizsardzības ministram. Citas valstis to nevar pārprast?
– Viņi jau ir sapratuši. Vēstnieki, kas te ir uz vietas, mani jau zina. Tādi jautājumi varētu rasties varbūt kādam no ārienes, kas pirmo reizi ar to iepazīstas. Skaidrs, ka šī nozare ietilpst premjera vai ārlietu ministrijas prioritātēs, bet mūsu risinājums nav tālu no šīs tradīcijas, jo premjers šobrīd nevar uzņemties atbildību par šīm lietām, jo viņam jādomā par finanšu krīzi, budžetu, izaugsmi. Domāju, no tā, ka man ir uzticēta atbildība par prezidentūru, valsts nezaudēs.
– Sociālo partneru kritiku raisīja gan 2011. gada budžeta veidošanas forma, gan saturs. Budžetā mīl piesaukt "progresivitātes elementus" (Valdis Dombrovskis), lai gan būtībā nevar runāt ne par kādu progresivitāti, tiešām turīgo papildu aplikšanu ar nodokļiem un būtisku mazturīgo un vidusslāņa vai tā apakšdaļas atslogošanu. Jūs un SCP mīlat piesaukt Džini indeksu, nevienlīdzības mazināšanu, viduššķiru. Kā no šā aspekta vērtējat 2011. gada budžeta projektu?
– Tas ir labs jautājums. Budžets, protams, ir ļoti tālu no ideāla. Saprotiet, koalīcijas valdībā ir daudz grūtāk īstenot savas idejas un principus, ir jāpakļaujas kopīgajam labumam, un tu vienkārši nespēj panākt tos mērķus, ko viena atsevišķa partija uzstādījusi. Bet nav arī tik slikti. Valdības sēdē šonedēļ runājām, piemēram, par jauniem nodokļiem automobiļiem, un Finanšu ministrijai tika dots premjera uzstādījums, ko atbalstīja arī SCP, lai šis jaunais nodoklis ir ar progresīvu raksturu.
– Nu, nav gan tā, ka papildu nodokli uzliks tikai biezajiem mersedesiem, kā to mēģina piarēt. Lielas mašīnas vajadzīgas arī ģimenēm ar vairākiem bērniem, papildu slogs uzlikts arī tiem, kas nevar atļauties jaunākas mašīnas par 2005. gadu.
– Protams, nevar vienā likumā paredzēt visas detaļas, bet ideja ir ielikta. Par vairāku bērnu ģimenēm tieši uzdevām jautājumu un redzējām, ka miniveniem, ar ko šīs ģimenes biežāk pārvietojas, nodoklis ir salīdzinoši daudz mazāks. Ja taisāt universālu sistēmu, ir grūti visas detaļas salikt, bet tas ir tajā virzienā. Protams, tas neatrisinās vienlīdzības un nabadzības problēmas valstī.
Otra ideja, ko lūdzām ielikt – nākotnē mazākus nodokļus ekoloģiskākām automašīnām, jo esam par tīrāku vidi, mums ir saistošas direktīvas par piesārņojuma mazināšanu...
– Un kā ar bērnu naudas plānoto atņemšanu no 2. pusgada, PVN elektrībai – pamatvajadzībai, ko lieto ne tikai bagātie? Neapliekamā minimuma celšana ir mikroskopiska, turklāt tā attiecas uz visiem, ne tikai minimālās algas saņēmējiem, tāpat atvieglojumi par apgādājamajiem.
– Protams! Bet, ja budžets ir jāsamazina, tad naudu varam paņemt tikai no turienes, kur tā ir, un tā ir, pirmkārt, sociālajā plāksnē, kaut kas ir arī izglītībā. Citur nav kur ņemt, izvēle nav liela, neatkarīgi no tā, vai esam labējāki vai kreisāki.
– Bet SCP taču ir plejāde ekonomistu, kas varētu ieteikt labākus, attīstošus risinājumus. Es, piemēram, šim budžetam neredzu idejisko mērķi kā tikai ciparu savilkšanu. Kāpēc neesat spējuši dot citu, sakarīgāku redzējumu? Cik var atrunāties ar koalīciju, kas neļauj to un šo!
– Neesmu ne finansists, ne ekonomists, tāpēc par šiem jautājumiem nevaru runāt tik dziļi un paļaujos uz kolēģiem, kas ir kompetenti šajos jautājumos. Mana sāpe ir tā, ka mums ir pārāk vāja vidusšķira, pārāk daudz maznodrošināto, un tas savukārt saistīts ar demokrātisko stabilitāti valstī.
– Vai tas, ka lielākais samazinājums ir satiksmei, labklājībai, veselībai, nav slikts signāls sabiedrībai par varas prioritātēm?
– Es domāju, ka nē. Jo mums nav citu jomu, no kurām paņemt. Turklāt izglītības sistēma nav pietiekami reformēta, un nevajadzētu papildu ieguldījumu nozarēs, kas nav pietiekami reformētas. Aizsardzībā šīs reformas bijušas sāpīgas, bet tās ir izdarītas.
– Imants Lieģis, būdams aizsardzības ministrs, izteicās, ka nākamgad AM papildus vajadzīgi 20 miljoni, lai nodrošinātu dalību starptautiskajās operācijās un izpildītu starptautiskās saistības. Ja naudu neradīs, būs grūtības samaksāt militārās pensijas, nāksies likvidēt jaunsardzi, uz laiku būs jāaptur zemessardzes darbība. Nu redzam, ka AM ir par 4,8 miljoniem mazāk. Kas būs?
– Šie 20 miljoni tika iekļauti jau mūsu bāzē pirms pāris mēnešiem, jo tie nepieciešami obligātajiem maksājumiem par tehniku, iepirkumiem, par ko līgumi slēgti jau pirms pieciem sešiem gadiem. Es pilnībā noraidu visas bažas par zemessardzes un jaunsardzes likvidāciju vai vājināšanu, tieši otrādi, šo potenciālu nedrīkstam vairāk vājināt. Nevaru apsolīt viņiem izteiktu līdzekļu pieaugumu, bet tas, ka mēs nelaidīsim vairāk uz leju, ir skaidrs. Piekritu aizsardzības budžeta samazināšanai, jo jānāk pretī kopīgajām valsts vajadzībām. Ietaupījumu redzu divās sfērās: mūsu maksājumu un parādu restrukturizācijā un ekonomijā centrālajā un politiskajā aparātā, bet tas neskars bruņotos spēkus, karavīrus.
– Valdības deklarācijā minēts, ka turpināsiet "samazināt Nacionālo bruņoto spēku (NBS) administratīvās struktūras, koncentrējot līdzekļus kaujas spēju paaugstināšanai". Kāds ir NBS administratīvais tauku slānis?
– Tāda tauku slāņa tur vairs nav, esam atbrīvojuši 30% no ministrijas un štāba personāla. Piemēram, no 17 ģenerāļu štata vietām ir atstātas tikai astoņas, no sešiem štābiem ir atstāts tikai viens. Vienmēr var vēl kaut ko mēģināt atrast. Esmu runājis ar AM valsts sekretāru par šo teikumu – tas domāts – vairāk – nepieļaut atkal aptaukošanos.
– Bet teikts – "samazināt".
– Budžets jau proporcionāli mazinās. Bet samazināšana būs te, šajā mājā (AM administratīvā ēka). Neliela, bet būs. Mums trūkst virsnieku, seržantu, daļa ir aizgājuši, pensionējušies, un mums jādod viņiem cerība, ka viņi ir vajadzīgi, ka viņi nāks atpakaļ, tādēļ nākamgad noteikti nesamazināsim karavīru algas un sociālās garantijas.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"