Piebalgs: Dalība attīstības palīdzībā ir pašas Latvijas interesēs

Lai gan Latvijas valsts politika par to neliecina, pasaulē attīstības palīdzība ir viena no ietekmīgākajām ārlietu politikām, ar 50 miljardu eiro lielu kopēju Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu, ES un Eiropas Komisijas budžetu.

Iepriekšējos gados ES attīstības sadarbības politika tikusi kritizēta par tās efektivitātes trūkumu, kam ir arī savi objektīvi iemesli. Blakus tiem arī atšķirīgās katras valsts nacionālās intereses. Par to, ko īsti nozīmē šī palīdzība, kā to padarīt efektīvāku, kā tās sniegšana vai nesniegšana ietekmē mūs, par korupcijas skandālu palīdzības sniegšanā, kā arī par jaunā ES Ārlietu dienesta darbības pirmo gadu Neatkarīgās intervija ar attīstības sadarbības eirokomisāru Andri Piebalgu.

Neatkarīgā: – Augot ekonomikai, auga arī pārtikas cenas, kas lika runāt par pasaules pārtikas krīzi, par ko debatēja arī Eiroparlamentā 2008. gadā, citastarp rosinot atcelt tirdzniecības ierobežojumus un subsīdijas. Tagad, pēckrīzes posmā, atkal runā par pārtikas krīzi, par ko brīdina dažādas organizācijas un eksperti. Iemesli – graudaugu cenas straujš kāpums biržās un sliktā raža lielākajās graudu eksportvalstīs. Vai mēs pietuvojamies vai attālināmies no 2000. gadā definētā tūkstošgades mērķa – līdz 2015. gadam izskaust badu, uz pusi samazināt nabadzību?

Andris Piebalgs: – Domāju, ka tuvojamies. Pārtikas krīze lielā mērā saistīta arī ar Ķīnas izaugsmi, cilvēki dzīvo labāk, viņiem ir labāka apgāde ar pārtiku. Tajā pašā laikā liela daļa attīstības valstu tomēr dzīvo no pārtikas importa, ar pašu saražoto nepietiek patēriņa apmierināšanai. Tāpēc es arī cenšos aizstāvēt ideju par investīciju palielināšanu lauksaimniecībā šajās valstīs, īpaši sekmējot mazās fermeru saimniecības. Tā kā 80% tajās nodarbināto ir sievietes, tas vienlaikus nozīmē arī atbalstu ģimenēm. Neraugoties uz lielo saimniecību dominanti globālajā ekonomikā, manuprāt, lielākajā daļā jaunattīstības valstu šī palīdzība ir ļoti nopietna, un tā ir jāsniedz, jo pieprasījums aug. Francijas prezidents Nikolā Sarkozī mēģinās G20 (industriāli attīstīto valstu sanāksme) runāt arī par to, kā rast mehānismus biržu fluktuāciju (svārstību) ietekmēšanai, tostarp sekmējot informācijas pieejamību, palielinot kontroli.

– Lai ierobežotu spekulatīvu cenu kāpumu?

– Man šajā ziņā ir nedaudz liberālāks uzskats nekā Francijas prezidentam. Domāju, ka tirgus reaģē uz to informāciju, kas ir tā rīcībā. Spekulācijas biržā principā nav nekas slikts, jo tās dod impulsus fermeriem, ko audzēt. Spekulācija notiek tikai ap dažiem elementiem, īstenībā liela daļa informācijas tādu vai citādu iemeslu dēļ biržā nemaz neparādās, tāpēc varam runāt par informācijas pietiekamību un stingru uzraudzība, bet nevajadzētu arī gaidīt brīnumus, strauju pārtikas cenu kritumu. Bet vērtīgi ir tas, ka Sarkozī grib šo jautājumu izanalizēt.

– Bet joprojām apmēram miljards cilvēku dzīvojot hroniskā badā, miljoniem cilvēku, tostarp daudz bērnu, ik gadu mirst no bada. Vai pasaule spēj vispār saražot tik daudz pārtikas, lai pabarotu pasauli? Vai šī problēma vispār ir atrisināma?

– Aprēķins, ka 2050. gadā vajadzētu saražot par 70% vairāk pārtikas, ir ļoti aptuvens. Manuprāt, saražot var, skatoties kaut vai uz lauksaimniecībā neizmantotajām teritorijām Latvijā, bet jautājums – vai šo attīstības valstu iedzīvotāji varēs šo pārtiku atļauties? Tikai dot naudu, īstenot īstermiņa palīdzības akcijas man nešķiet pareizi, vajag šajā sektorā palikt pastāvīgi, dot iespēju pašiem saražot vairāk, kas savukārt varētu sekmēt cenu krišanos arī citviet.

– Jau pērn dzirdēja prognozes, ka graudaugu trūkums var izraisīt sociālus nemierus virknē valstu, tika piesauktas Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstis. Pagājušā gada vidū ēģiptieši satraucās par maizes trūkumu pēc Krievijas paziņojumiem par graudu cenu celšanu un eksporta ierobežošanu. Vai Tunisijas, Ēģiptes tautas nemieros bija kāda loma arī pārtikas trūkumam?

– Klasisks nemieru piemērs pārtikas cenu dēļ ir Mozambika, kur bija cilvēku upuri. Tikko valdība mazliet palaida vaļā pārtikas cenu tirgu, cilvēki vairs nevarēja atļauties pārtiku. Bet Ēģiptes gadījumā ir izteikti politiska dimensija, kas brieda jau labu laiku. Mohammeds el Baradejs (Nobela miera prēmijas laureāts, opozicionārs), kuru pazīstu personīgi un ļoti augstu vērtēju, sacīja, ka vairāk nekā divus gadus šī situācija jau brieda, cilvēki prasīja piedalīšanos valsts pārvaldē. Protams, Ēģiptē ir arī strukturāla problēma: pēdējos gados tur bija ļoti laba ekonomiskā attīstība, bet tie, kas ir bagāti, kļūst vēl bagātāki, savukārt trūcīgo skaits palielinās.

– Bet pašlaik arābu valstīs notiekošo pēc gadiem vēstures grāmatās varēsim ierakstīt kā demokratizācijas vilni?

– Tunisijā, Ēģiptē tā ir evolūcija, to varētu salīdzināt ar Ukrainu, kur gan process pēc tam bija ļoti pretrunīgs. Kopīgas ir cilvēku spēcīgas prasības pēc pārmaiņām. Dažos gadījumos pārmaiņas ir lielākas, dažos – mazākas, bet ir evolūcija, kas maina esošo lietu ritumu. Ar visu neskaidrību par to, kāda Ēģipte varētu izskatīties pēc gada, domāju, ka šis process tomēr ir veselīgs: cilvēki brīvi izsaka savu gribu, valdība kontaktējas ar viņiem un mēģina rast veidus, kā mainīties, rast kompromisu.

Manuprāt, nav jābaidās no pārmaiņām Ēģiptē. Jā, ietekme ir arī uz citām valstīm. Jordānijā karalis nomainīja valdību, Jemenā prezidents, kurš ilgstoši bijis pie varas, teica, ka vairs nekandidēs. Domāju, ka tādas revolūcijas kā Tunisijā un Ēģiptē citur tomēr nebūs, jo valstu vadības jau laikus adaptējas. Ietekme uz pārējo Āfrikas daļu, kas ir zem Sahāras tuksneša, arī ir ļoti, ļoti neliela.

– Vai situācija, kad šī tautas revolūcija ir bez izteikta līdera, ar varas vakuuma risku neliek sarosīties tieši pasaules spēlētājiem, tostarp ES, arī jums, lai censtos novērst valsts radikalizēšanos?

– ES ļoti svarīgi turpmākajā procesā dot skaidru ziņu, ka mēs sadarbosimies ar demokrātiski ievēlētu valdību, kurai ir tautas uzticība. Varbūtība, ka būs valdība, ar kuru būs ļoti grūti sadarboties, ir ļoti, ļoti neliela. Ja tā būs radikāla musulmaņu valdība, bet tā būs demokrātiski ievēlēta, ar to būs jāsadarbojas, jo tāda būs cilvēku griba. Bet domāju, ka notiks zināma atvēršanās citu grupu viedokļiem politikā, zināma demokratizēšanās. No ES puses būtu svarīgi, lai šī atvēršanās būtu pilnīga, jo, ja tā būs tikai daļēja, situācija paliks tikpat eksplozīva.

Slikti varbūt, ka mēs jau iepriekš neprognozējām šādu attīstību. Arī palīdzības programmās pietiekami nefokusējāmies uz demokratizācijas instrumentiem. Programmas pamatā bija saistītas ar valdību, kas bija atvērta sadarbībai, bet vajadzēja vairāk pievērsties civilajai sabiedrībai, kas ir demokrātijas bāze.

– Kādi ES ir instrumenti, lai ietekmētu tālāk notiekošo?

– Pamatā tikai politiskās sarunas. Naudas daudzums attīstības sadarbībai Tunisijā gadā ir aptuveni 80 miljoni eiro, Ēģiptē kādi 100 miljoni, kas ir ļoti nedaudz, salīdzinot ar šo valstu IKP. Ar to nevar ietekmēt procesus, un nav arī labi ar naudu nopirkt politiku – pat ja to varētu, ietekme būtu īslaicīga. Ja politiskie procesi aiziet greizi, jāpārtrauc mūsu palīdzības programmas, bet tās nav arguments sarunās. Jābūt ļoti aktīviem diplomātijā.

Arī mūsu palīdzības programmās vairāk uzmanības jāpievērš demokrātijai, cilvēktiesībām, labai pārvaldībai, mazāk naudas varētu likt infrastruktūrā, ko līdz šim darījām diezgan daudz, piemēram, Tunisijā. Jāatzīst, ka mainīt virzienu traucē inerce. Fokusam jābūt uz politiskās demokrātijas nostiprināšanu. Pat ja citās valstīs, piemēram, Marokā, Alžīrijā, nemieru vēl nav, arī te jāpārvērtē mūsu politika.

– Attīstības palīdzības ietvaros dodat naudu dažādām konkrētām lietām, veselībai, izglītībai, pārtikai u.tml., bet, ja nauda totalitāros vai autoritāros režīmos pazūd korumpētos darījumos, nevar teikt, ka tā izlietota efektīvi.

– Es neteiktu, ka dodam naudu kaut kam korumpētam, mēs tiešām kontrolējam naudas plūsmu.

– Bet nupat uzliesmojis korupcijas skandāls saistībā ar ANO atbalstītā Globālā fonda programmu cīņai ar AIDS, turberkulozi un malāriju, kur konstatēta krāpšana un kurā bija arī ES attīstības palīdzības nauda.

– Mēs strādājam divos virzienos. Ja varam, strādājam ar valdībām, prasot regulāras atskaites par naudas izlietojumu. Ja nevaram strādāt ar valdību, sadarbojamies ar nevalstiskajām organizācijām, ANO vai dažādiem fondiem. Atzīstu, ka pieļāvām kļūdu, mēģinot strādāt arī ar valdībām, kur cilvēktiesību vēsture no mūsu viedokļa ir apšaubāma. Ja strādājam ar valdību, mums daudz vairāk jāskatās, lai tā ne tikai iet pareizajā virzienā, bet ir ļoti tuvu tam, ko gribam no demokrātijas un cilvēktiesībām, lai tie ir nevis 75%, bet 90–95%.

Runājot par Globālo fondu, esmu apturējis ES maksājumus tajā. Svarīgi, ka šo krāpšanu atklāja pats fonds. Vājā vieta ir tā, ka viņi pārāk uzticas valstīm, kurās strādā. Piemēram, viņi strādā ar Veselības ministriju, lai iepirktu tīklus aizsardzībai pret malāriju, bet ministrijās var būt negodīgi cilvēki, kas mēģina daļu naudas piesavināties, piestādot viltus rēķinus. Strādājam ar fondu, lai šādas situācijas neatkārtojas. Lielāko daļu naudas, kas tika nokrāpta, fonds no šīm valdībām ir atguvis.

Palīdzības sniegšana vienmēr ir risks, bet, ja ir kontroles mehānisms, nauda praktiski netiek zaudēta. Nelaime vienīgi tā, ka šīs kontroles maksā naudu.

– Par kādām naudas summām, kas aizgāja koruptīvajiem darījumiem no ES budžeta, ir runa?

– Varētu būt 1,6 miljoni eiro, no kuriem šobrīd ir atgūta puse. Paliek apmēram 0,8 miljoni eiro.

Šīs summas palīdzībai nemaz nav tik lielas. Piemēram, Angolā palīdzība ir 0,5% no viņu nacionālā budžeta. Angola ir pēckonflikta zeme, tajā pašā laikā ar naftas ieguves perspektīvu. Mēs varam kaut ko izdarīt tikai dažos sektoros, un esmu rosinājis koncentrēties uz vienu vai diviem sektoriem, nevis censties palīdzēt katrā pa druskai.

– Pat ja sakāt, ka summas nav milzīgas, vai tomēr šī negatīvā publicitāte, aizdomas nepadara vēl grūtāku jūsu darbu, pārliecinot valstis atvēlēt līdzekļus attīstības palīdzībai, jo īpaši ņemot vērā arī daudzviet esošās budžeta finanšu konsolidācijas?

– Protams! Tā ir. Globālā fonda gadījums gan nav atstājis iespaidu uz dalībvalstīm, jo mēs ātri rīkojāmies, arī publiski tas ļoti plaši neizskanēja. Kopumā fondam ir labi rezultāti, laba reputācija. Ja tā būtu kāda cita organizācija, iespējams, sekas būtu politiski daudz sliktākas. Arī EP uzdod jautājumus, bet nesaka, ka slikti pārvaldām naudu. Bet, protams, ja uzpeldētu kāds viens liels finanšu skandāls, līdzekļu attīstības palīdzībai varētu nebūt, jo cilvēki jau tāpat apšauba visu procesu, jo mums nav tik daudz veiksmes stāstu.

– Tāpēc ka tie nav tik taustāmi, nav rezumēti, vai to reāli nav?

– Īstenībā nav to veiksmes stāstu, jo lielā mērā mēs varam tikai kaut kādā jomā palīdzēt, bet ne pārvaldīt valsti. Mēs esam tuvu veiksmes stāstam Botsvānā, bet cik cilvēku ir par to dzirdējuši? Tā arī nekad nav bijusi ļoti zemu. Varbūt vēl Vjetnama, bet tuvība Ķīnai noliek to īpašā statusā.

Mums vajag veiksmes stāstu Āfrikā, valsti, kas no absolūtas nabadzības kļuvusi par tādu, kas var iztikt bez palīdzības. Kandidāte varētu būt Ruanda, bet tur politiskā situācija ir ļoti sarežģīta, genocīda sekas atstājušas iespaidu uz cilvēku psihi. Varbūt Etiopija, kurā ir ārkārtīgi liela nabadzība, bet ir liela vēlme ar to tikt galā, vai Burkinafaso, kura ir politiski stabila un kur arī palīdzības sniegšanai ir relatīvi labi rezultāti. Bet šobrīd nav izteikti labu veiksmes stāstu Āfrikā. Tiem esot, cilvēki sāk ticēt, ka palīdzības sadarbības nauda neiztek kā ūdens smiltīs.

– Kā jūs varat saprotami paskaidrot, kāpēc cilvēkiem Latvijā jārūpējas par Āfrikā notiekošo?

– Tas nav viegli. Mums jāmēģina vairāk dot iespējas medijiem ziņot par situācijām valstīs, piemēram, Dienvidsudānā, kur cilvēki mirst no bada, slimībām, dzemdējot. No mūsu viedokļa tā ir ļoti neliela naudas summa, ko veltām attīstības palīdzībai. Tas ir dzīvības un nāves jautājums miljardam cilvēku – vienai sestajai daļai pasaules iedzīvotāju. Tas nav ļoti krāsaini, to vajag redzēt savām acīm.

– Tātad galvenais instruments ir klauvēšana pie sirdsapziņas, vai arī ir arī kādi ekonomiski argumenti?

– Var argumentēt arī ekonomiski, tā argumentācija vairāk veidojas uz Ķīnas piemēra. Ķīna, no vienas puses, ir augoša ekonomika, no otras puses – arī dod milzīgu izaugsmi mums, jo ievērojams eksports no Vācijas, Francijas vai Lielbritānijas iet uz Ķīnu, kas nodrošina daudz darba vietu. Āfrika nekad īsti nebūs Ķīna, jo tur ir daudzas relatīvi nelielas valstis, bet arī Āfrikā ir izaugsme, lai gan tā arvien tiek uzskatīta par vietu, kur investīcijas var veikt tikai primārajos sektoros, kas saistās ar naftas ieguvi, rūdu ieguvi. Izaugsme Āfrikā varētu nozīmēt arī lielāku ekonomisku izaugsmi Eiropā.

Eiropā diezgan daudz darba vietu dod Latīņamerika. Mums ir milzīga ekonomiskā interese, lai ir jauni reģioni, kuros ir izaugsme, kas vienlaikus stabilizē pasauli cīņā pret krīzēm. Ja Āfrika paliek nabadzīga, mēs negūsim ne tiešu, ne netiešu labumu, turklāt cilvēki turpinās mirt no bada.

Un maksāsim vēl ar imigrāciju. Latvija tai gan tik lielā mērā nav pakļauta kā, piemēram, Itālija, Spānija, Vācija, Lielbritānija.

– No imigrācijas valstīm tāpēc atsaucība pret šiem budžeta maksājumiem ir lielāka?

– Tomēr jā. Jaunās dalībvalstis vispār ir daudz skeptiskākas par palīdzības sniegšanu Āfrikai. Nav viens un tas pats runāt Vācijā un, piemēram, Polijā, kur vairāk grib lūkoties uz Ukrainu, Baltkrieviju.

– Arī mums šīs valstis ierakstītas kā prioritāras attīstības palīdzības stratēģijā.

– Jā. Latvijai daudz svarīgāka ir Baltkrievija un Ukraina, Spānijai – Ziemeļāfrika. Visām sniedzam palīdzību atsevišķos sektoros.

– Vai, runājot par attīstības palīdzības budžetu ar valstīm, jums nebāž acīs tos Latvijas 269 latus attīstības palīdzībai, kas atvēlēti valsts budžetā?

– Tas, protams, ir sāpīgs jautājums, tik mazs attīstības budžets nav nevienā valstī, bet acīs gan to nebāž. Latvija ir maza valsts, un visi zina, ka bija nežēlīgs ekonomikas kritums. Visi tomēr skatās savu atbildību. Varbūt, tuvojoties 2015. gadam, kad valstu maksājumiem attīstības palīdzībai jāsasniedz 0,33%, kaut kāda spriedze parādīsies, tāpēc daudz strādāju ar dalībvalstīm, lai tās jau šobrīd pakāpeniski palielina šo summu, lai visi būtu kaut cik stabilā līmenī. Bet nav viegli, jo visas valstis šobrīd ir aizņemtas ar budžeta konsolidāciju un ārlietu ministru balsis pret finanšu ministru balsīm ir ļoti slikti dzirdamas. Nedomāju arī, ka man būtu pareizi Latvijai prasīt jau tagad 0,16% no IKP, ignorējot situāciju valstī. Bet, sākot no 2012. gada, budžetā būtu jāparedz pakāpenisks šo izdevumu kāpums vai, vēl labāk, jāpieņem likums par attīstības sadarbību ar skaidrām funkcijām, atbildību un naudas summām.

Lielākā daļa attīstības palīdzības naudas – ap 80% – ir nacionālo valstu budžeti. Un, ja Latvija grib, lai pasaule to ieraudzītu, lai tās vārds ir dzirdams, lai tai ir kaut kāda ietekme pasaulē, tai vajag savu attīstības palīdzības budžetu. Tas ir pašas Latvijas interesēs.

– Jūs arī sadarbojaties ar augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrinu Eštoni, pārstāvat eirokomisiju ES Ārlietu padomē ne tikai attīstības politikas jautājumos. Redzat, ka ES ārpolitika stiprina ES un palielina tās ietekmi pasaulē?

– Domāju, kaut kādā mērā esam palielinājuši savu ietekmi, bet jābūt arī pacietīgiem, jo nav tik vienkārši sasniegt to, ko Eiropa grib – runāt vienā balsī. Kad Ēģiptē sākās šie notikumi, dažas lielās valstis iznāca ar paziņojumiem pirms Ārlietu ministru padomes, kas nav pareizi. Neviens nevar tām to aizliegt, bet tajā pašā laikā nevar prasīt stipru ES balsi.

– Kā mainījušās EK un Eiropas lielvalstu attiecības – Vācija, Francija, Lielbritānija arvien vairāk demonstrē savu varu, vēlmes. Vai EK un tās prezidenta Žozē Manuela Barrozu ietekme mazinās?

– Nezinu, kā izvairīties no šīs pretrunas. No vienas puses, valstis saprot, ka vajadzētu būt vienotai ES stājai, no otras puses, katrs grib izskriet ar savu paziņojumu pa priekšu, jo tādā veidā var gūt atpazīstamību pašu mājās, kur jādomā par pārvēlēšanu. Atsevišķie valstu paziņojumi gan nav pretrunā ar kopējo ES pozīciju, bet tie neapšaubāmi vājina vārda ES nozīmi. Manuprāt, ES Ārējam dienestam jāmēģina saspiest dalībvalstu pozīcijas daudz tuvāk tam, ko tā uzskata par pareizu, nevis jāatstāj ļoti vaļīga sistēma. Tas nav vienkārši, jo katram politiķim valstī ir savi vēlētāji. Jābūt arī lielākai solidaritātei. Piemēram, Nīderlande atsauca savu vēstnieku no Irānas, jo Nīderlandes pilsone tika sodīta ar nāvi un viņas radinieki nevarēja atgūt pat viņas līķi. Bet pārējās ES valstis tam nesekoja.

Ārējā politikā ir ļoti grūti sabīdīt šīs līnijas kopā. Piemēram, jautājumā par Baltkrieviju mums ir lielāka interese nekā Portugālei, un K. Eštonei jāmēģina sabīdīt abu pozīcijas tik tuvu, lai būtu ļoti skaidra un efektīva nostāja. K. Eštone jau nevar iet ar pozīciju, ko neatbalsta visas dalībvalstis. Tāpēc dažkārt viņu kritizē par to, par ko viņa nebūtu jākritizē.

– Kā raugāties uz eiro perspektīvām – netrūkst eiro valūtas gala piesaucēju. Igaunijai, kas jau ieviesusi eiro, būs kādas būtiskas priekšrocības pret Latviju? Cik svarīga vai pašmērķīga ir eiro ieviešana Latvijā?

– Eiro šis nav vieglākais laiks, bet ir skaidrs, ka process neies atpakaļ. Diskusija notiek par to, cik stabila var būt valūta, ja valstīm ir dažādas ekonomiskās politikas, it īpaši tas attiecas uz aizņemšanos. Ekonomiskās politikas jāmēģina sabīdīt maksimāli tuvu, tajā pašā laikā neatņemot valstu suverenitāti. Bet šis process ir veselīgs, un esmu pārliecināts, ka visas savas dzīves laikā es maksāšu ar eiro un Latvijā būs eiro. Vienmēr būs kādi, kas mēģina paredzēt pasaules galu, eiro galu, bet nedomāju, ka tas pienāks. Process ir sarežģīts, jo jāstrādā ar 27 suverēnām valstīm. Lielākā grūtība ir tā, ka ES nav Eiropas savienotās valstis – katrs tiek ievēlēts uz nacionālās bāzes, tajā pašā laikā jāmēģina izstrādāt kopīga ES politika. Kāpēc Beļģija nevar atrast vienošanos? Jo flāmu partijas vēlēšanu apgabali ir tikai Flandrijā un valoņu apgabali – tikai Valonijā, un rast kompromisu, kad skaties tikai uz savu elektorātu, ir ļoti grūti. Eiropā ir līdzīgi – Eiropas intereses tiek pakārtotas tam, lai es tiktu ievēlēts. Procesi norit caur sāpēm un krīzēm, nevis pamatojoties uz zinātnisko novērtējumu, tas ir kļūdu un meklējumu process, kas nekad nav perfekts, jo tāda ir Eiropas būtība.

Latvijā

Medijpratības uzlabošanai Latvijā nepieciešams sistemātiski un mērķtiecīgi ieguldīt gan izglītībā, gan sabiedrības informēšanā, gan arī atbalstot kvalitatīvus medijus, aģentūrai LETA norādīja Kultūras ministrijā.