Intervija ar Saeimas deputātu, partijas Visu Latvijai!-TB/LNNK valdes locekli Imantu Parādnieku.
– Partijas VL!-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Roberts Zīle nesen pameta savu amatu partijā. Kāda ir jūsu versija par šo soli?
– Domāju, ka tas visciešāk saistīts ar Eiropas Savienības lietām. Roberts Zīle ir konservatīvo grupā, un viņš, manuprāt, plāno arvien vairāk tajā nostiprināties, lai aizstāvētu latviešu lietu. Zīles kungs vienmēr ir piedalījies Nacionālās apvienības valdes sēdēs, mēs kopā izstrādājām programmu, tomēr tas notika mazāk aktīvi, nekā to darīja Einārs Cilinskis vai Jānis Tomels.
– Zīle jau iepriekš zināja, ka ES viņam paņems daudz laika. Tātad atkāpšanās iemesls laikam bija cits.
– Man pašam arī bija zināma neizpratne par šo viņa soli.
– Ir dzirdētas runas par Roberta Zīles vilšanos: divu partiju – VL! un TB/LNNK – saplūšana nav notikusi tik gludi, kā gribētos. Notiekot arī rīvēšanās starp abām partijām. Vai tā ir tiesa?
– Nē, domāju, ka Zīle ir pārprasts. Vismaz es nejūtu nekādu rīvēšanos. Sadarbība starp cilvēkiem Nacionālajā apvienībā notiek, manuprāt, ļoti labi. Domstarpības var rasties, tās rodas arī vienas partijas robežās, bet tās nav fundamentālas. Mums bija diskusijas par to, ko uzņemt par deputāta kandidātiem, bet princips bija viens: kurš no cilvēkiem, kas pretendē uz kandidāta vietu, ir labāks par citiem, proti, kurš vairāk var dot mūsu – latviešu – lietai. Tiem, kuri nesekmīgi bija piedalījušies vairākās vēlēšanās, ieteicām atkāpties un dot vietu citiem, perspektīvākiem cilvēkiem. Mēs nešķirojām, kurš ir vienā vai otrā partijā. Deputāta kandidātu sarakstu apstiprināšana bija ļoti draudzīga.
– Roberts Zīle izteicās, ka Parādnieks ir parādā skaidrojumu par savu saraksti ar fiktīvo Aivaru Sluci.
– Man nav sanācis runāt ar Robertu Zīli par šo jautājumu, tāpēc nezinu, ko tieši man vajadzētu vēl vairāk paskaidrot sakarā ar Aivaru Sluci. Pirms šī sarakste nāca gaismā, es uzrakstīju iesniegumu Drošības policijai, nopublicēju savu viedokli partijas mājaslapā, arī savā mājaslapā. Tur viss ir pateikts.
– Izstāstiet, lūdzu, arī mūsu lasītājiem savu viedokli.
– Rakstīju pēc principa: savējie sapratīs. Es taču sarakstījos ar labu draugu. Pirms tam mēs bijām runājuši par atbalsta sniegšanu mūsu partijai, un Slucis, starp citu, pagājušajā nedēļā ieskaitīja mūsu partijas kontā naudu – nepilnus 10 000 latu. Pirms tam viņš bija sniedzis atbalstu kampaņai Sargi valodu!, kad bija kampaņa par latviešu valodu. Pirmā vēstule no it kā Sluča atnāca uz manu darba e-pastu no Sluča oriģinālā e-pasta adreses. Skaidrs, ka tas neradīja nekādas aizdomas. Sarakstē ar viltus Sluci es izcēlu kādus desmit cilvēkus, kuriem, manuprāt, vajadzētu palīdzēt. Kādas gan pret to varētu būt pretenzijas? Ar Sluci mēs bijām runājuši par šo atbalstu. Mani gan pārsteidza tā forma, kādā Slucis pieprasīja dalīt savu naudu, bet nu labi... Ir noteikts, ka 25% naudas individuālajai kampaņai paliek tam, kurš to ir sarunājis, 50% aiziet visam apgabalam, bet vēl 25% – centrālajai kampaņai. No tā iegūst visi. Pretējā gadījumā sanāks kā iepriekšējās vēlēšanās, kad individuālajai kampaņai viens otrs deputāta kandidāts tērēja nesamērīgi daudz naudas. Tas notika Zemgalē, tāpat kā aicinājumi svītrot no sarakstiem konkrētus kandidātus.
– Vai ir zināms cilvēks, kas organizēja svītrošanas kampaņu?
– Jā, ir. To zina arī Roberts Zīle. Bet lai tas paliek publiski neizteikts. Mans piedāvājums ir tikai pozitīvā izvēle: liec plusu tam, kurš tev simpatizē, bet nesvītro nevienu. Arī tagad interneta komentāros parādījās kaut kādi ieteikumi par to, kurus vajadzētu svītrot, kurus – atbalstīt, tāpēc mēs sazinājāmies ar portālu redakcijām un palūdzām izņemt ārā šādus «ieteikumus», jo tie neatbilst mūsu uzstādījumiem un principiem.
– Vai Zatlera rīkojums nr. 2 ir ko mainījis parlamentārajās attiecībās?
– Cerēju, ka šis sitiens pa muti liks atžirgt daudziem.
– Ja līdz vēlēšanām būtu vēl vismaz divi mēneši, daudzi tiešām atžirgtu. Taču ir palikušais nepilnas trīs nedēļas.
– Es gan ceru, ka arī pats Zatlers atžirgs.
– Diez vai. Pagaidām ir nepamatota eiforija. Bet vai jums nešķiet, ka tad, kad vajadzēs veidot koalīciju, tad jūsu nosauktais tuvākais partneris – Vienotība – vienosies kopīgā dziesmā ne tikai ar ZRP, bet arī ar SC? Rezultātā – jūs un zaļzemnieki paliktu aiz borta.
– Jā, mēs – kā nepareizie, bet zaļzemnieki – kā sliktie. Teorētiski tā varētu notikt. Bet, pirmkārt, viss atkarīgs no tā, kura no trim latviskajām partijām – ZRP, Vienotības un VL!-TB/LNNK – iegūs vislielāko vietu skaitu, otrkārt, kādi cilvēki taps ievēlēti no šiem sarakstiem.
– Saskaņas centru divas no latviskajām partijām varētu piesaistīt, balstoties uz it kā pragmatiskiem apsvērumiem, sak, SC nekad nav bijis pie varas, ļausim, lai viņi sevi parāda, utt.
– Šo tēzi «nekad nav bijis pie varas» es gribētu nocirst pašā saknē. Saskaņas centrs ir bijis pie varas piecdesmit gadu – kopš 1940. gada 17. jūnija. Un mēs zinām, ko viņi ir izdarījuši Latvijā. Saskaņas centrs ir satelītorganizācija tiem, kas nāca pie varas šajā manis nosauktajā datumā. Viņi ir darbojušies ar tām pašām metodēm, ar tiem pašiem antiprincipiem, ar tām pašām sarunāšanām. Skatieties, cik gludi viss notiek Rīgas domē! Treknajos amatos salikti savi cilvēki, kuri atdod naudu saimniekiem, un viss ir kluss! Konflikti netiek iznesti uz āru, un «labais Ušakovs» tikai audzē reitingus. Saprotiet, pie varas ir palikuši tie, kas turpina padomju laiku greizo sistēmu. Bet mums šajās vēlēšanās ir jāpasaka: viss ir beidzies! Latvisko partiju koķetēšana ar SC ir necienīga, tā ir pazemojoša ne tikai katra atsevišķa cilvēka, bet arī valsts pašapziņai.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"