Bislans Abdulmuslimovs: Dievs mani ir izīrējis Latvijai
Latvijas uzņēmējs Bislans Abdulmuslimovs 23. februārī forumā Eksporta diena 2012 saņēma īpašu balvu par ieguldījumu Latvijas eksportā un investīciju veicināšanu pārtikas rūpniecības nozarē. Neatkarīgā intervē joprojām pretrunīgi vērtēto un kolorīto uzņēmēju.
– Pēdējā laikā jūsu vārds saistās ar dažāda skaļuma notikumiem, piemēram, skandāls izcēlās jūsu un Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas nejaušās tikšanās sakarā, kā dēļ pat sašķobījās Drošības policijas priekšnieka Jāņa Reinika krēsls. Kā jūs skaidrojat šo situāciju?
– Ar Āboltiņas kundzi esmu pazīstams jau daudzus gadus: liktenis mūs saveda kopā 1998. gadā, kad viņa bija Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta direktore un kad tika risināta ķīlnieku krīze Čečenijā – es toreiz palīdzēju atbrīvot trīs nolaupītos Latvijas cilvēkus. Āboltiņas kundze kūrēja šo jautājumu. Es riskēju ar savu dzīvību, lai glābtu latviešus, bet mani tagad pašu gandrīz vai par bandītu pataisa. Āboltiņas kundze esot skaidrojusi savā Vienotībā: Bislans pazina Čečenijas kriminālās struktūras, tāpēc arī izglāba. Kā jūs domājat, ko es tur darīju? Tur – karš, viss sagrauts un sabumbots. Vai es gāju pie universitātes rektora un jautāju: sakiet, lūdzu, kur atrodas trīs sagūstītie latvieši? Varbūt uzdevu šo pašu jautājumu kādai teātra balerīnai? Ar Čečenijas drošības struktūru palīdzību es tiešām kontaktējos ar visdažādākajiem cilvēkiem, lai uzzinātu nolaupīto personu atrašanās vietu. Es viņus atradu un tad kontaktējos ar viņu nolaupītājiem: kā tad viņus atbrīvot? Nolaupītāji nebija paši miermīlīgākie cilvēki, es riskēju ar savu dzīvību un ar savu radinieku dzīvībām, es varēju to arī nedarīt, bet es piekritu palīdzēt Latvijas valstij. Tad kāpēc man tagad kāds pārmet, ka es «pazinu kriminālās struktūras», sak, pats bandīts un citus tādus pašus pazīsti! Kāpēc mani ir jāpazemo? Latvijas politiķi gan nav nevienu dzīvību izglābuši, gluži pretēji, viņi ar saviem trulajiem likumiem cilvēkus dzen kapā! Vai politiķi ir radījuši kaut vienu darba vietu? Nē, viņi tikai noskatās, kā ļaudis atstāj mūsu valsti, bet tos cilvēkus, kuri rada darba vietas, kā, piemēram, es un mani kolēģi, tie pat nedrīkstēs pieiet lielajiem kungiem un kundzēm klāt un labdien pateikt? Mēs nupat esam atjaunojuši Ventspils zivju konservu kombināta maksātspēju, un šajā kombinātā nu ir 410 darba vietas. Mūsu uzņēmumos strādā vairāk nekā tūkstotis cilvēku, par visiem katru mēnesi tiek samaksāti nodokļi, visiem ir sociālās garantijas, mēs eksportējam Latvijas preci uz vairāk nekā trīsdesmit valstīm. Mēs gribējām arī palīdzēt atjaunot Krājbankas darbu, to mums neļāva, izskatās, ka latviešu politiķi baidās no cilvēkiem, kas tiešām atšķirībā no viņiem spēj radīt darba vietas un radīt eksportspējīgu produkciju.
– Mediji ziņoja arī to, ka jūs kādā restorānā esot ar ieroci draudējis apsardzes firmas TM Security īpašniekam Mārtiņam Tenbergam. Ko nesadalījāt?
– Pilnīgas muļķības. Nekāda ieroča nebija. Tenbergs uzaicināja mani uz tikšanos, tā arī es nesapratu – kāpēc. Šim puisim vienmēr ir ļoti gribējies dižoties ar ietekmīgiem paziņām, bet mums nav nekā kopēja. Man nevajag likt savus cilvēkus Latvijas dzelzceļa vai citās valsts struktūrās, lai naudu nopelnītu. Man nevajag sūtīt savus apsargus stāties partijās, maksāt naudu politiķiem, man to visu nevajag, jo es naudu nopelnu godīgi, attīstot ražošanu. Un, starp citu, tie, kas mani pazīst, domāju, apliecinās, ka es varu būt visai pārliecinošs arī bez jelkāda ieroča.
– Šķiet, jūs esat visai neapmierināts ar to, kas notiek Latvijā.
– Pēdējā laikā nopietni apsveru iespēju pamest Latviju. Negribu bez mitas bērniem skaidrot, kāpēc apkārt ir tik daudz neprofesionālu, negodīgu cilvēku – gan žurnālistu, gan politiķu, gan to, kas tieši vai pastarpināti atrodas pie valdīšanas. Latvijas kuģi gremdē politiskie intriganti, un daudzi cilvēki man saka: Bislan, ja tu aizbrauksi, tas būs pēdējais signāls, lai no šejienes bēgtu prom visi pārējie. Politiķi diemžēl bāž savu degunu, kur pagadās. Politiķi aizmirst, ka viņi ir tautas priekšstāvji un ka viņiem jāstrādā likumdošanā tik gudri un intensīvi, lai viņu radītie likumi būtu maksimāli labvēlīgi Latvijas cilvēkiem, nevis tādi, kas neļauj elpot. Likumiem jābūt tādiem, kas ir maksimāli izdevīgi investīcijām un biznesam, tādiem, kas ļauj attīstīties cilvēkiem kā ekonomiski radošām personībām. Bet ja politiķiem tik vien intereses kā stiprināt specdienestu darbu vai prātot, kas ir un kas nav oligarhi, kuri ir slikti un kuri ir labi Latvijas pilsoņi, tad man jāsaka: nav ko meklēt skabargu svešā acī, ja jums pašiem abās acīs pa satrupējušam baļķim! Neviens okulists jums nepalīdzēs!
– Diezgan drūmu ainu uzzīmējāt. Ko tad vajadzētu darīt, lai tā nenotiktu?
– Svarīgākais ir kvalitāte visā: ražošanā, attiecībās. Ja mūsu cilvēciskās attiecības būs sliktas, arī preces, kuras ražosim, būs nekvalitatīvas. Kad cilvēki cits citu nemīl un aiz muguras runā nekrietnības, tas atsaucas uz visu: uz ūdeni, ko viņi dzer, uz ēdienu, ko viņi ēd, uz visu, ko viņi ražo un rada. Tā ir negatīvā enerģija, kas neļauj mums dzīvot. Un Latvijā pietrūkst pozitīvās kolektīvās enerģijas, kas pat Maļeviča Melnajā kvadrātā ļautu saskatīt gaišu ceļu. Negribu aizskart latviešus, taču man šķiet, ka latvieši ir Eiropā visnoslēgtākā nācija: kāpēc jūs cits citam nesakāt labus vārdus? Kad aiziesiet Dieva priekšā, Viņš jums vaicās: kāpēc klusēji, neko labu neteici? Negribēju kļūdīties, jūs teiksit. Bet varbūt tu ar savu klusēšanu veicināji visus noziegumus? Tagad paskatieties: katru dienu no Latvijas aizbrauc kāda ģimene un Latvija paliek par tik un tik cilvēkiem nabagāka. Kas mums jādara? Mums jāiet uz laukiem – pie cilvēkiem, kas dzīvo nošķirtu dzīvi, un jālūdz: nāciet pie mums, uz pilsētu, mums te ir izveidojies vakuums. Es saprotu, ka šie cilvēki ir norobežojušies no politiķiem un tirgoņiem un grib dzīvot tīru, mierīgu dzīvi. Un ja arī kāds notic mums un atnāk, ja kāds skaļi izsaka savu novatorisko ideju, gudrie pilsētnieki, tostarp žurnālisti, metas viņam virsū un aplej viņu ar dubļiem. Tad šie cilvēki aizveras uz visiem laikiem, un mēs zaudējam viņu rīcībspēju, kuras latviešos jau tā ir par maz.
– Kādu redzat izeju?
– Es esmu Latvijas pilsonis, vienkārši – uzņēmējs. Jebkurš ekonomists, jebkurš eksperts jums pateiks, ka Latvijas vienīgais ceļš ir vairot eksportu. Bez tā nebūs nekā, ne algu un darba vietu, ne ceļu, ne skolu un slimnīcu, nekā nebūs, un viss paliks tikai sliktāk. Kā vairot eksportu? Esošās jaudas jau strādā ar pilnu slodzi. Mežu zāģējam kā vēl nekad Latvijas vēsturē, esošie uzņēmumi strādā. Vienīgais ceļš ir atjaunot nestrādājošās ražotnes un veidot jaunas. Es to daru. Turklāt ne Rīgā, bet Rēzeknē, Daugavpilī, Ventspilī. Es to daru bez jebkāda valsts atbalsta. Man no valsts arī neko nevajag, es neko negaidu, pietiktu ar pieklājību, pietiktu, ja netraucētu un apzināti neliktu sprunguļus riteņos.
– Bet ja notiks tā, kā jūs sakāt, un latvieši atnāks uz pilsētu no tiem tālajiem ciemiem, viņi taču pajautās: un kas tālāk?
– Mums viņos jārada uzticēšanās. Es teiktu: latvieši, jums nevajag integrēt krievus vai čečenus, jums vajag integrēt tos latviešus, kas aizbēguši uz laukiem un ārzemēm, glābdamies no politiķu nemākulīgās valsts vadīšanas. Un tādi sabiedrībā integrēti latvieši veiksmīgi integrēs arī citu tautību cilvēkus. Atcerieties, ir tāda Iļjas Repina glezna, kur burlaki velk baržu: katram pār plecu virve, visiem grūti, bet laiva kustas. Arī mēs katrs pār plecu esam pārlikuši savu virvi, un krava mums visiem ir kopīga – tā ir Latvija.
– Vai jūs jūtaties Latvijā integrēts? Jūs pat esat teicis: mēs, latvieši...
– Es nekad neesmu teicis, ka esmu čečeniski, angliski vai krieviski runājošs biznesmenis, es vienmēr saku: mēs, latvieši. Tā ir mana integrācija, un esmu pārliecināts, ka Latvija ir mana valsts, te ir manas mājas un dzimtene, esmu pārliecināts, ka Dievs mani izīrējis Latvijai. Tāpēc jau arī šeit esmu varējis daudz vairāk izdarīt nekā Čečenijā. Vai man ir tiesības neteikt – mēs, latvieši? Kad ikviens krievs teiks – mēs, Latvija, mēs, latvieši – nevienu nevajadzēs ne integrēt, ne asimilēt. Tāpēc, izmantojot izdevību, gribu vērsties pie tiem, kuri referendumā balsoja par otro valsts valodu: nekad vairs nesakiet, ka esat krievvalodīgie. Ir tikai valoda, kurā runā cilvēki, nav nekādu valodīgo. Nepazemojiet paši sevi. Ja jūs savā ģimenē runāsiet kā mēs savā – mēs, latvieši, mūsu valsts Latvija – jūs beidzot izkāpsiet no tā purva, kur atrodaties. Jums taču nav cieta pamata, uz kura atsperties. Kāpiet ārā! Nomazgājieties un sajūtieties kā pilnvērtīgi šīs valsts pilsoņi!
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"