Politoloģe: Kamēr latvietim nesit ar mietu pa galvu, viņš neko nedara
Jūlijs Latvijas vēsturē ir bagāts ar notikumiem, kas kardināli izmainīja valsts un cilvēku likteņus. Par 1940. gadu un tā mūsdienu paralēlēm – intervija ar Rīgas Stradiņa universitātes profesori, vēsturnieci un politoloģi Ilgu Kreitusi.
– Trīsdesmito gadu beigās Latvijā esot bijusi tā dēvētā Jaunāko Ziņu grupa, kas ne tikai publicējusies šajā populārajā laikrakstā, bet arī nodarbojusies ar valsts iedzīvotāju sagatavošanu jaunajai kārtībai – PSRS okupācijai. Kā īsti tā darbojās?
– Ne tikai ar publikācijām šī grupa morāli gatavoja Latvijas iedzīvotājus okupācijai. Pētot to, kā tika izveidota pirmā kolaboracionistu valdība ar Kirhenšteinu priekšgalā, nonākam pie secinājuma, ka šajā valdībā kupli bija pārstāvētas Jaunākās Ziņas. Lai nu Benjamiņas kundze* guļ Dieva mierā tur, kur apbedīta, bet tieši viņa – varbūt pašai negribot – bija Latvijā izauklējusi čūsku midzeni, kas šeit praktiski realizēja to, ko bija paredzējusi Maskava. Viņai ļoti tuvs cilvēks Vilis Lācis 1940. gadā kļuva par Latvijas iekšlietu ministru, viņš arī parakstīja deportāciju pavēli, kas kļuva par Benjamiņa kundzes nāves spriedumu. Valdībā nokļuva arī Pēteris Blaus un Jūlijs Lācis, kuri pirms tam strādāja Jaunākajās Ziņās. Savulaik vinnēju derībās: teicu, lai paņem 30. gadu beigu Jaunākās Ziņas vai Atpūtu un pamēģina atrast vismaz vienu kritisku rakstu par to, kā Padomju Savienībā tiek realizētas staļiniskās represijas. Tādu rakstu nav. Toties ir raksti par tautas sasniegumu izstādi, par absurdo, nerealizēto projektu, kas paredzēja būvēt cik tur simtus metru augsto celtni, kuras galā uzslietu Ļeņina statuju – vienīgā problēma būtu tā, ka vadonis būtu mākoņos un neviens viņu neredzētu… 1940. gada jūnijā Latvijas cilvēkos nebija tik lielas trauksmes, tā sākās tad, kad visi ieraudzīja padomju atnesto realitāti. Latvijā katrai mājsaimniecei uz galda atradās Atpūta un Zeltene – tā nu bija goda lieta. Un ja Atpūtā bija Viļa Lāča stāsti, ja bija Zvejnieka dēls ar varonīgo cīnītāju Oskaru centrā, ja bija pozitīvi apraksti par dzīvi Padomju Savienībā – kādas gan varētu būt šaubas par lielā, komunistiskā kaimiņa labajiem nodomiem?!
– Tad jau sanāk, ka Oskars sevī nesa proletārisko ideju?
– Jā, zvejnieka dēls nesa sevī zināmu proletārisko elementu. Anita, Oskara mīļotā sieviete, arī bija varone, jo pameta studijas un atgriezās ciematā, pievienojoties proletariātam. Šis darbs kļuva ārkārtīgi populārs ne tikai literāro dotumu dēļ, bet arī tādēļ, ka tā labā strādāja valstiska līmeņa politiskais PR. 1939. gadā Zvejnieka dēlam bija pirmizrāde, uz kuru ieradās arī vadonis Ulmanis, un tā bija pirmā un pēdējā reize, kad, lai dabūtu biļetes uz latviešu filmu, Rīgā tika izdemolētas kinoteātra Splendid Palace kases. Kopumā varu teikt, ka no politiskā, no valsts struktūru darbības un sociālpsiholoģiskā viedokļa milzīga loma bija ceturtajai varai – runātajam, rakstītajam vārdam, kas veica pavērsienu, kurš nodrošināja un veicināja Latvijas okupāciju. Mums pašiem ir bail atzīt, ka okupācijas veicināšanā līdzdarbojušies arī paši latvieši. Tā ir mūsu duālā daba un nespēja pieņemt, ka arī te, uz vietas, mums blakus var atrasties nodevējs. Vieglāk viņus meklēt starp krieviem, ebrejiem, citās tautās. Savukārt kolaboracionisma pētīšanas laiks ir tieši 1940. gads. Ja runājam par Kirhenšteina pirmo valdību, redzam, ka tur nav neviena atklāta komunista, neviena no Padomju Savienības atsūtīta cilvēka. Šajā valdībā ir tikai Latvijas Republikas pilsoņi, turklāt – lai cik skumji arī būtu – inteliģences pārstāvji, radošā darba veicēji.
– Kāpēc tieši inteliģence? Tāpēc, ka to vieglāk locīt?
– Tāpēc, ka ikvienam inteliģences pārstāvim ir savi vājie punkti. Izrādās, ka inteliģenci vieglāk pakļaut ar draudiem, pēc kuriem viņi sāk kalpot tam, kam vajag. Vilis Lācis atbrauca no Padomju Savienības, acīmredzot jau būdams tur savervēts – viņš gan bija guļošais, tas ir, neaktīvais. Arī Jūlijs Lācis pirms 1940. gada bija padomju Krievijā, viņš tur strādāja pārtikas ievākšanā. Uz Latviju viņš esot atvedis arī dārglietas. Tātad arī viņš bija sasaistīts ar padomju orgāniem. Mūsu valsts iekšējās drošības struktūras nenovērtēja, cik efektīvi var darboties šie padomju Krievijas aģenti. Pirmās brīvvalsts laikā aktīvi tika savākti komunisti, taču neviens nedomāja par neaktīvajiem, jo šķita, ka viņi darbojas Latvijas valsts interesēs. Taču Latvijas valsti neuzspridzināja aktīvie komunisti – viņu vairs nebija. Valsti no iekšienes uzspridzināja tieši guļošie komunisti. Ja mēs izpētīsim mehānismus, kas bīdīja uz nodevību cilvēkus toreiz, 1940. gadā, mēs sapratīsim, kā no šiem nodevības tīkliem izvairīties šodien. Vili Lāci tā rīkoties mudināja iekšējās ambīcijas, un, kā rakstīja Mariss Vētra, katram dendijam galvenais bija uzvilkt kājās pareizās kurpes un nozīmēties pa priekšu. Vai mums šodien maz tādu cilvēku? Un kur ir viņu vājie punkti? Un kādas ir viņu ambīcijas? Uzvedības modeļi gadu gaitā taču nemainās. Diemžēl Latvijas valsts šodien nevēlas pētīt šo jautājumu.
– Vai tiešām inteliģence – žurnālisti, rakstnieki – pirms 1940. gada ar latviešu tautu izdarīja to, ka tā nepretojās okupantu varzām?
– Vispirms jāņem vērā tas, ko mēs saucam par ulmaņlaikiem. Ja cilvēks ir radījis periodu, ko mēs saucam viņa vārdā, tad viņa personību noliegt nevar. Ulmanim bija vārds un teikšana, un daudzi klausījās vārdos, ko saka vadonis. Lauku vidē viņa vārds bija gluži kā Bībelē iecirsts. Ja vadonis ne par ko neuztraucās, ja vadonis 1940. gadu sagaidīja Rīgas pilī ar lielu balli (atcerēsimies, tobrīd jau ritēja Otrais pasaules karš, Polija bija sagrābta), smukas bildes varēja aplūkot Benjamiņa kundzes izdevumos – tad par ko lai valsts iedzīvotāji uztrauktos?! Vadonis taču rūpējās par tautu, aicināja kafijā likt trīs cukura karotītes – lai atbalstītu trīs cukurfabrikas, ierēdņiem ūdens vietā aicināja liet karafēs pienu, lai atbalstītu latviešu zemniekus. Viss bija tik skaisti! Latviešu gleznotājs un grafiķis Sigismunds Vidbergs**, kas mums ir atstājis zīmējumus par Baigo gadu, savulaik teica, ka krievi esot daudz labāki par vāciešiem. Atcerēsimies, kur latviešu inteliģence ieguva izglītību? Lielākoties Krievijā. Tur bija lieli inteliģences centri – Pēterburga, Maskava. Un latvieši zināja tieši šo Krieviju – inteliģento un gudro. Bet latviešu prese nemēģināja parādīt, kāda īstenībā ir Krievija trīsdesmito gadu beigās – ka tā nav tā pati inteliģentā Krievija, kurā mācījās latviešu gaišākie prāti. Toreiz kļūda bija tā, ka nevajadzēja domāt par izvēli – kurš labāks: krievs vai vācietis? Vajadzēja domāt, ko darīt pašiem. Arī šodien ir tas pats jautājums: izvēlēties – kurš labāks: vācietis, anglis, amerikānis vai krievs? Bet vai tad mēs paši beidzot nevaram izdomāt, ko darīt, nevis zīlēt, kam atdoties?! Padomāsim par alternatīvu. Ja 1939. gadā visas trīs Baltijas valstis atteiktos parakstīt līgumu par padomju armijas daļu ievešanu savā valstī, vai Padomju Savienība sāktu karu ar četrām Eiropas valstīm vienlaikus – Latviju, Lietuvu, Igauniju un Somiju? Diemžēl katra valsts domāja tikai par sevi. Un kur šodien ir Baltijas vienotība?
– Varbūt latviešu nepretošanās ir ierakstīta tautas mentalitātē?
– Kamēr latvietim nesit ar mietu pa galvu vārda tiešā nozīmē, viņš neko nedara. Latviešiem tiešām ir raksturīga padošanās, akla uzticēšanās augšām. 1940. gadā stāv tanki Stacijas laukumā, nu, ko vēl vairāk vajag pierādīt? Mana māte stāstīja, ka tādi tie krievi tur stāvējuši – nožēlojami, autos ietītām kājām. Protams, pēc tam šie «nožēlojamie» stāvēja ar plinti pie tavām durvīm. Kamēr viņi Stacijas laukumā mīņājās, tikmēr Ulmanis radiofonā runāja, ka viss ir kārtībā. Ja tu esi prezidents, cik tālu tu vari iet uz kompromisu savu privāto interešu vārdā? Tad, kad tu vadi valsti, tev privātās dzīves vairs nav. Jā, Ulmanim čekisti stāvēja aiz muguras, viņa runa tika kontrolēta. Ja viņš teiktu ko citu, vai tas maksātu viņam dzīvību, mēs nezinām. Bet tad viņš vairs nepiederēja sev.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"