Intervija ar Saeimas deputātu (Zaļo un zemnieku savienība), bijušo vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Raimondu Vējoni.
– Jums ir liela ministrēšanas pieredze, tāpēc tagad nebūs grūti izvērtēt jaunā ministra – Edmunda Sprūdža (Reformu partija) – darbību šajā amatā. Kas, jūsuprāt, bijis labi, kas – ne tik labi?
– Grūti kaut ko novērtēt, jo nekas jau nav izdarīts. Daudzas idejas publiskajā telpā ir izskanējušas, no kurām daudzas ir vērstas pret pašvaldībām, piemēram, samazināt pašvaldību deputātu skaitu un ieviest obligātos referendumus. Bet tālāk par runāšanu Sprūdža kungs nav ticis. Oktobrī būs jau gads, kopš strādā šī valdība, bet nekas nopietns nav paveikts. Ļoti negatīvi vērtēju to, ka ministrijā voluntāri, bez jēgas tiek mainīti cilvēki. Tas liecina par to, ka mazvērtības kompleksu plosīts cilvēks kaut ko dara, pats nesaprazdams, ko dara. Cilvēks, kurš nepārzina konkrēto jomu, cilvēks, kurš faktiski ir pilnīga nulle šajā jomā – varbūt izņemot IT jautājumus –, atnāk un saplosa sistēmu, kurā gadu gadiem (viens otrs pat vairāk nekā 20 gadu) strādājuši zinoši speciālisti, – manuprāt, tās ir bailes no cilvēkiem, kas ir gudrāki un spēcīgāki par viņu pašu. Daudzu gadu laikā es un mani kolēģi bijām panākuši, ka pašvaldības rēķinās ar ministrijas viedokli, un mūs sāka cienīt arī sabiedrība. Tagad viss ir atmests atpakaļ. Tiekoties ar pašvaldību vadītājiem, nekādu sajūsmu par ministrijas darbību nejūtu. Nav rezultātu, izņemot to, ka daudzas lietas ir izpostītas. Man arī žēl to cilvēku, kas palikuši strādāt ministrijā, jo viņiem jāizcieš tie satricinājumi, kurus sagādā jaunais ministrs. Cilvēkos nav stabilitātes sajūtas, un tas var ietekmēt darba kvalitāti.
– Pārmaiņas taču ir nepieciešamas.
– Protams. Tās nepieciešamas arī tad, ja viedokļi nesaskan un ja kaut kādas problēmas var traktēt atšķirīgi. Bet tas nenozīmē, ka obligāti vajag izrādīties.
– Sprūdžs apgalvo, ka viņa iecerētās reformas ir vērstas uz to, lai uzlabotu pašvaldību darbu.
– Iecerētā reforma par pašvaldības deputātu skaita samazināšanu ir diskutējama, taču par to vajag runāt ar pašvaldībām. Bet administratīvā kārtā nodiktēt, ka pašvaldībās būs tāds un tāds deputātu skaits, tas nav prāta darbs. Pašvaldību vadītāji ir gudri, viņi nav nekādi spītīgie āži, kas nebūtu gatavi iet uz kompromisiem. Taču jebkuram lēmumam jābūt pārdomātam. Pašvaldību deputātu skaits jau tika samazināts teritoriāli administratīvās reformas gaitā, kad daudzus pagastus apvienoja novados: var sanākt tā, ka pagastu intereses netiek nedz uzklausītas, nedz ievērotas – novadu centri ir ekonomiski spēcīgāki, tur ir vairāk cilvēku, centri noteiks sociālekonomisko politiku pašvaldībās. Un ne vienmēr pilsētnieki spēs saprast laucinieku problēmas. No šīs neizpratnes parādās tādas murgainas idejas kā labklājības ministres Viņķeles (Vienotība) pārcelšanās pabalsti: par to var runāt tikai tāds pilsētnieks, kas ne reizi nav bijis laukos.
– Sprūdžs izvirzīja tēzi par interešu konfliktu novēršanu pilsētu un pagastu pašvaldībās, piemēram, skolu direktori vairs nevarēšot kļūt par deputātiem.
– Pilsētās vēl varētu atrast cilvēkus, kuri kandidētu uz deputātu vietām, taču laukos... Tie, kuri varētu un gribētu iesaistīties politikā un kļūt par deputātiem, visbiežāk ir saimnieciski un ekonomiski aktīvi cilvēki – skolu direktori, uzņēmumu vadītāji un tamlīdzīgi. Ja viņiem aizliegs piedalīties vēlēšanās, tas nozīmēs, ka tiks pazemināts pašvaldību deputātu līmenis.
– Sprūdža ir atklājis: kāds mēģinot viņu sanaidot ar Latgales cilvēkiem. Vai arī jūs savulaik cietāt no tādām negantībām?
– Neviens mani nav mēģinājis ne ar ko sanaidot. Sanaidoties var tikai tad, ja tu mēģini pārējiem uzspiest lietas, kas nav dabiskas, un ja tu mēģini būt gudrāks par cilvēkiem, kas savā darbā jau pudu sāls ir apēduši. Nevajag par zemu novērtēt pašvaldības un uzskatīt, ka tās ir maz domājošas. Pašvaldībām nepatīk, ka valsts mēģina tajās implantēt lietas, kas ir izdomātas Rīgas kabinetos un kuras reāli nedarbojas. Kādā valdības sēdē bija diskusija par ienākuma nodokļa sadali starp pašvaldībām un valsti, un tika nolemts šo nodokli samazināt, pārdalot to par labu valstij. Par pašvaldībām atbildīgais ministrs tviterī atļāvās uzrakstīt, ka šī esot tā reize, kad jārullē pāri pašvaldībām. Tā taču nedrīkst izturēties pret pašvaldībām un tur strādājošajiem un dzīvojošajiem cilvēkiem! Esam daudzviet pārvarējuši krīzes zemākos posmus, un, ja nebūtu pašvaldību ar gudriem vadītājiem, kuri, redzēdami, ka valdība nevēlas skaidrot krīzes laikā veicamos uzdevumus, ņēmās to darīt paši, tad diez kā tā valsts būtu izķepurojusies. Un tagad valsts ņem un uzmet pašvaldības! Tieši pašvaldībām var pateikties, ka krīzes laikā valstī nenotika nekādi sociālie nemieri, jo pašvaldības spēja samenedžēt atbalsta procesus. Īstenībā tieši pašvaldības izglāba valsti, nevis politiķi, kas Saeimā pieņēma lēmumus, jo daudzi no tiem bija ņirgāšanās par cilvēkiem.
– Sprūdžs esot grasījies rosināt Jelgavas mēra Andra Rāviņa (ZZS) atcelšanu no amata, kaut gan pats ministrs to noliedza.
– Ministrijas aktivitātes ir vērstas uz pašvaldībām, kurās vadībā ir ZZS cilvēki: tie ir mēģinājumi ar administratīviem paņēmieniem ietekmēt nākamā gada pašvaldību vēlēšanas. Tas ir pietiekami zemiski. Bet gan jau pašvaldību iedzīvotāji ar savu balsojumu novērtēs deputātu darbu. Ja Rāviņa kungs būs darījis kaut ko nepareizi, cilvēki viņu neievēlēs. Saeimas vēlēšanās gan iespējams izmantot populistiskus saukļus.
– Jūs pieminējāt labklājības ministres Viņķeles ierosmi atbrīvot laukus no cilvēkiem.
– Valdības aktivitātes tiešām vieš bažas attiecībā uz laukiem. Ar to nākas saskarties arī Nacionālā attīstības plāna kontekstā: visas darbības, ko veic Viņķele, ir vērstas uz Latvijas lauku iznīcināšanu. No valdības puses nāk signāls: lauki mums nav vajadzīgi, visu vajag koncentrēt pilsētās un attīstības centros, lauki lai mirst, pēdējie cilvēki lai dodas uz pilsētām vai prom no Latvijas. Tāpēc nesaprotu valdības optimismu par cilvēkiem, kuri atgriezīšoties atpakaļ Latvijā. Tā nebūs, ja Viņķeles plāns tiks atbalstīts. Izskatās, ka mūsu valdība būs gatava pārdot ārzemniekiem mūsu dzimto zemi, kad tā būs tukša. Un tad mēs to pirksim par bargu naudu vai arī kalposim ārzemnieku firmās par gultu klājējiem vai melleņu lasītājiem. Tas kalpa sindroms no mums acīmredzot nav iznīdējams: mums visu laiku kādam jākalpo, līdztekus radot nosacījumus jaunai kalpībai. Rudens pusē uz Saeimu apstiprināšanai nāks budžeta grozījumi, jo nepareizas budžeta plānošanas rezultātā ir it kā budžeta pārpilde. Bet, ja runā, ka mēs esam kļuvuši stabilāki un ka esam pārvarējuši ekonomiskās problēmas, tās ir pilnīgas muļķības, un tas nozīmē tikai to, ka Latvijas valdība dzīvo ļoti tālu no uzņēmējiem: neesmu dzirdējis, ka viņi teiktu – esam izrāpušies no bedres. Daudzi uzņēmēji joprojām slēdz ciet savu biznesu. Protams, ir arī veiksmīgi uzņēmumi, kas darbojas eksportā, taču arī tagad tie ir ietekmējami no ekonomiskām turbulencēm, kas plosās pasaules tirgos. Līdz ar to uzskatu, ka pareizāk būtu meklēt risinājumus (arī tajā pašā Latgales atbalsta programmā) plašākā skatījumā, proti, nevis sadrumstalot atbalstam paredzēto naudu kaut kādiem mistiskiem mērķiem, bet gan iedodot nodokļu atlaides mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, tiem, kuri, piemēram, darbojas simts kilometru rādiusā ap austrumu robežu. Uzņēmējiem nebūtu jāmaksā nodokļi, viņi varētu attīstīt uzņēmējdarbību, cilvēki nebrauktu prom. Tas būtu reāls ieguldījums Latvijas ekonomikā, pretēji kaut kādām nacionālās attīstības programmām, no kurām atdeve ir nekāda.
– Piedodiet, bet no Sprūdža vadītās ministrijas nav dzirdēti konkrēti plāni un nodomi, kā atbalstīt to pašu Latgali.
– Tajā pašā laikā atbalsts ir vajadzīgs ne tikai Latgalei vien, bet arī citiem reģioniem. Tas nav vajadzīgs Rīgai un Pierīgai, kas ir ekonomiski spēcīgāki reģioni. Un, ja jau visi tik ļoti mīlētu Latgali, nākamā programma būtu tāda: katrai ģimenei vismaz reizi gadā aizbraukt uz Latgali un padzīvot kādā viesu namā, izmantot latgaliešu pakalpojumus, nopirkt viņu linu izstrādājumus vai māla podus. Tas būtu daudz lielāks ieguldījums nekā visādas mistiskas atbalsta programmas.
– Arī deputāti un ministri varētu nocelt savu sēžamvietu no krēsliem un aizbraukt uz laukiem – palūkoties, kas tur īsti notiek, kā tur dzīvo cilvēki.
– Jā, viņi varētu doties atpūsties uz Latvijas laukiem, nevis uz ārzemēm. Tas būtu reāls atbalsts lauku tūrismam, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.
– Nesaprotu, kāpēc koalīcijas deputāti, kuri, šķiet, vismaz neizskatās pēc muļķiem, neņem vērā šīs atziņas, kas, manuprāt, ir loģiskas.
– Esošā koalīcija kopumā ir tāda kašķīga, kopā dzīvot nespējīga ģimene, un šajā ģimenē ik pa laikam notiek strīdi. Bet muļķīgākais ir tas, ka koalīcija gandrīz nekad neieklausās opozīcijas ierosinājumos, lai arī cik sakarīgi tie būtu. Tā jau ir tradīcija. Reizēm gan opozīcijas idejas copy – paste režīmā tiek pārkopētas un piedāvātas kā savējās. Tas ļoti raksturīgi bija tad, kad Jaunais laiks kopēja Tautas partijas idejas, uzdodot tās par savējām. Mūsu valstī ir nedemokrātiska sistēma: deputātus sasaista koalīcijas līgums, un tā ietvaros deputāts daudzas lietas nedrīkst nedz paust, nedz atbalstīt, nedz darīt, kaut arī tās ir labas un tiešām atbalstāmas. Zaļzemniekiem, piemēram, bija ierosinājums par negrozāmajiem Satversmes pantiem, par kuriem nebūtu iespējams rīkot referendumus. Taču šī ideja kā opozīcijas ideja ir norakta! Tā vietā tagad visi bezjēdzīgi ņemas ar «referendumu par referendumiem», mēģinot ieviest paaugstinātas parakstu normas, lai valstij naidīgi cilvēki – tādi kā, piemēram, Lindermans – nevarētu iniciēt referendumus. Vai koalīcijas deputāti neiedomājas, ka šādi mēs ierobežojam arī paši savus cilvēkus?
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"