Nauris Puntulis: Jaunzemes-Grendes komandējums uz Austrāliju bija pašaizliedzība

© f64

«Sajūta toreiz, barikāžu dienās, kad kopā ar Pērkonu koncertēju Doma laukumā, bija itin droša. Uz muzikantiem taču nešauj, vai ne? Fizisku baiļu nebija, vismaz uz skatuves ne. Naktī, atgriežoties mājās, gan uzvirmoja neomulība: varbūt tevi kāds gaida tieši tāpēc, ka esi bijis uz skatuves,» atceras Nauris Puntulis, bijušais grupas Pērkons solists.

«Tagad jūtu, ka mūsu barikāžu pasākumu apmeklētāju skaits dilst proporcionāli 9. maija pasākuma apmeklētāju skaita pieaugumam pie Pārdaugavas pieminekļa. Tas norāda uz to, cik mums ir nesvarīga mūsu vēsture un cik svarīga viņiem ir viņu vēsture. Brīvības pieminekļa pakāji 18. novembrī neredzu noklātu ar ziediem, kamēr 9. maijā tā dēvētais uzvaras monuments grimst ziedos. Novembris un maijs, protams, ir atšķirīgs ziedu cenās, bet stāsts jau nav par to. Par barikādēm daudzi negrib runāt, jo nejūt rezultātus: tas, ko gribējām sasniegt, izplēnējis merkantilā, varaskārā burzmā,» teic mūziķis.

Šodien saruna ar Nauri Puntuli, Nacionālās operas solistu un kultūras ministres padomnieku.

– 2011. gada 22. oktobrī tu tviterā rakstīji: «Sirds tik pilna, ka 140 zīmēs uzrakstīt nevar. Ko mēs darām ar savu valsti? Nekādas pašcieņas un lepnuma. Varaskāre un sīkmanība goda vietā.» Par ko toreiz bija tavs uztraukums?

– Precīzi neatceros, bet sajūtas gandrīz nemainās. Pēdējais tvīts man bija tāds: «Es ļoti ceru, ka ap 90% komentāru Žanetai netā rakstījuši «štata komentētāji», ja ne, tad kļūst neomulīgi, domājot, kas notiek ar mūsu tautu.» Es tiešām nesaprotu, no kuras puses sākt domāt, viss šķīst pa vīlēm. Mēs, protams, varam dibināt dažādas politiskas nokrāsas grupas un klāstīt, ka mūsu Atmodas un barikāžu ideāli ir sabrukuši, bet nevienam nav īstas drosmes, lai pateiktu, kādēļ tie ir sabrukuši. Un vēl lielāka drosme būtu vajadzīga, lai pateiktu, ka mēs visi pie tā esam vainīgi, ne tikai tie, kas bijuši un ir Saeimā un valdībā. Mums arī nav padziļinātas analīzes par procesiem, kas ir pamatā šodienas emigrācijai. Bet man ir savs skatījums uz šo problēmu.

– Un kāds tas ir?

– Es negribētu saņemt pārmetumus no tiem, kas pametuši Latviju, galēja izmisuma dzīti, un es arī saprotu viņu izmisumu. Šai prombraukšanai jau pamanāmas masu psihozes pazīmes. Bet vajadzētu pavērtēt, uz kurieni dodamies. Latvieši dodas uz, viņuprāt, sakārtotu sabiedrību un sakārtotu kapitālismu, kādu mums 20 gadu laikā nav izdevies izveidot. Bet paradoksāli: ir daļa latviešu, kas, dodoties uz Angliju vai Īriju, dodas uz sociālismu.

– Kā tu to izskaidrosi?

– Tu aizbrauc un atgriezies tādā kā sociālismā: tev īpaši daudz nekas nav jādomā, kaut kāda aģentūra piedāvā kaut kādus darbus, katru piektdienu tu saņem garantēto naudu, ja tu neesi pilnīgs sliņķis vai delveris, tevi no tā darba neizmet, un katru pirmdienu tev ir iespējas visu sākt no jauna. Bezrūpīgs sociālisms bez intereses par karjeru, bez iniciatīvas un atbildības. Visam klāt vēl nāk «pagaidām»: tas darbs man ir pagaidām, dzīvesvieta – pagaidām, mītnes valsts – pagaidām... Tā ir bēgšana no reālās dzīves. Tāpat kā daudzi cilvēki mēģina bēgt no realitātes alkoholā, spēļu vai datoratkarībā. Tu aizbrauc uz ārzemēm, jo te, Latvijā, ir draņķīgi, bet ārzemes tev ir tikai pagaidām. Tu noīrē māju kopā ar citiem pieciem cilvēkiem, un šīs kopmītnes tev, protams, ir tikai pagaidām. Tā ir virtuāla dzīve, tā nav pamatīga dzīve, kurā tev mantojumā ir atstātas vecāku mājas, zeme, tev ir sieva un bērni, un ar to visu tev jātiek galā. Un jātiek galā nevis pagaidām, bet pa īstam.

– Nevar vainot tikai cilvēkus, kas pametuši Latviju, un viņu neapdomību: šai trimdai ir ekonomisks pamatojums un valdošo aprindu nevēlēšanās risināt šo problēmu.

– Es nevainoju nevienu, mani tikai uztrauc, ka cilvēki aizbrauc no Latvijas tik viegli.

– Jā, ir grūti izprast, kā cilvēki spēj iztikt bez Latvijas. Nauda, saprotams, ir vajadzīga, taču tās netveramās lietas un izjūtas – Latvijas zeme, debesis, meži, saulrieti un vēji –, kā var bez tā visa iztikt? Kā var iztikt bez dzimtenes?

– Skanēs briesmīgi, ko es teikšu, bet... Bēgšanā no realitātes ir zināms šarms. Pieaudzis cilvēks, aizbraucot uz Īriju vai Angliju, dzīvo vairāku ģimeņu komūnā. Man tas šķistu kā atgriešanās studentu dzīvē. Un lai kāds neapšaubītu šādu izvēli, aizbraukušais ar lepni paceltu galvu klāsta: Latvija mani vairs neinteresē! Jūs tur, tajā nabagmājā... Un tā tālāk. Ne jau visi tā izturas, un tomēr.

– Bet kā tad Latvija? Es, vadot prom savas draudzenes ģimeni, nespēju valdīt asaras, bērniem dāvināju grāmatiņas latviešu valodā, piekodinādama, lai neaizmirst Latviju. Tagad draudzenes bērni savstarpēji sarunājas angliski. Tas arī ir šarms?

– Tas nav šarms. Tās ir sekas. Divdesmit gadu laikā neviens mūsu valstī nav nodarbojies ar patriotisko audzināšanu. Krievu laikos kompartija ar to nodarbojās bez atelpas, stūķējot mums iekšā ideoloģiju, propagandu un patriotisko audzināšanu padomju izpratnē.

– Tagad vairs nav nekādas ideoloģijas. Uz kāda pamata tad lai audzina patriotismu?

– Mums būtu ļoti labs pamats – mūsu vēsture, bet šā pamata vietā tagad ir tikai savstarpēji ķīviņi un partiju cīņas.

– Ja atmiņa neviļ, bija laiks, kad tādi nebijām. Tev ir piešķirta Barikāžu piemiņas zīme, tu noteikti atceries, kādi bijām toreiz – pirms 22 gadiem, kad bija izšķiršanās laiks: būt vai nebūt Latvijai. Vai esam mainījušies? Varbūt esam zaudējuši ideālus?

– Jā, mēs esam mainījušies. Man šis ir bijis smags laiks, vēl nav pagājis gads, kopš ir aizgājusi mana mamma. Es viņai vienmēr mazliet labticīgi meloju, ka man viss ir labi, bet, kā jau mammas vienmēr sajūt savu bērnu dvēseles strāvojumus un šaubas, viņa savā atvadu vēstulē man rakstīja: «Lai kā arī nebūtu, zaļo cerību karogu turi visaugstākajā mastā.» Diemžēl mūsu valstī šis zaļais cerību karogs nav visaugstākajā mastā.

– Bet ja katrs cilvēks to karogu turētu pēc iespējas augstāk? Vai tie, kas ir un bija pie varas, tik ļoti spēj mūs nospiest, ka nespējam pat nest katrs savu karogu?

– Tas tiešām vairāk attiecas uz katru cilvēku individuāli. Kopš ir mainījušās manas attiecības ar varu un politiku, esmu mainījis arī savas domas. Pirmkārt, esmu daudz ko mācījies, otrkārt, man ir bijuši daudzi pārsteigumi. Es vairs neesmu kategorisks: kādreiz es mētājos ar tādām frāzēm, kādas tagad dzirdu visapkārt – to vajadzētu padzīt ar koku, to vajadzētu pielikt pie sienas un tamlīdzīgi. Šobrīd man tas šķiet stindzinoši. Liels pārsteigums man ir tas, ka ierēdņi... strādā. Kādreiz vadījos no stereotipiem, ka ierēdņi un ierēdnes ministrijās tikai dzer kafiju, sērfo pa internetu vai lako nagus, gaidot, kad kāds ienāks un piedāvās kukuli. Tas, ko es ieraudzīju Kultūras ministrijā, mani pārsteidza. Visi cilvēki tur strādā, galvas nepacēluši, daži pat līdz deviņiem vakarā, visi ir atsaucīgi un laipni. Iespējams, birokrātijas tur ir par daudz, un tā ir smagnēja, visi darbinieki strādā uz spēka izsīkuma robežām. Cepuri nost šo ierēdņu priekšā, jo atalgojums nebūt nav motivējošs: salīdzinot ar citām ministrijām, Kultūras ministrijā atalgojums ir gandrīz viszemākais.

– Nu, labi, ierēdņu jautājums skaidrs. Bet kas tevī pašā šajos 22 gados – kopš barikādēm – ir mainījies?

– Atbildēšu, kas manī nav mainījies: tas, ka joprojām ticu Latvijai. Pateikšu vispirms par hokeju. Atceries, pirms pusotra gada intervijā es skarbi izteicos par mūsu hokeja izlases spēlētāju Aleksandru Ņiživiju, kurš neprata ne vārda latviski. Pirms pāris nedēļām dzirdēju, kā intervē Ņiživiju, un vismaz jautājumi viņam tika uzdoti latviski, un tā pirms tam nekad nenotika. Šoreiz viņš visu saprata un intervijas beigās pateica «paldies». Latviski.

– Tiešām progress.

– Par hokeju iesāku tādēļ, ka 20 gadu laikā esam pierādījuši: mēs joprojām neprotam spēlēt kā pirmais numurs. Latvijas hokeja izlase aizbrauc uz čempionātu, parāda zobus zviedriem un uzvar amerikāņus, tajā pašā čempionātā bezcerīgi un pazemojoši zaudē ukraiņiem. Tāda pati ir mūsu valsts un latvieši. Mēs varam 600 gadu smakt vācu jūgā, piecdesmit gadu – padomju jūgā, parādīt zobus komunistiem un izdzīvot, bet šobrīd, šajos pēdējos vairāk nekā 20 gados, kad mums ir iespēja spēlēt spēli ar pirmo numuru, parādot, ka esam savas zemes un valsts saimnieki, mēs to neprotam: mēs zaudējam bezcerīgi un pazemojoši. Viss, ko protam darīt – savstarpēji konkurēt, citam citu apkarot un pazemot.

– Konkurēt ne tikai var, bet arī vajag.

– Bet ne apkarot un pazemot – tik rupji, cietsirdīgi un banāli.

– Ko tu ar to domā?

– Interneta komentārus. Tā ir vardarbība, kas notiek internetā, kas lielākoties ir anonīms. Vai tiešām mēs nevaram reiz pielikt punktu anonīmajai komentēšanai? Manuprāt, jebkuram komentāram, kas atrodas publiskajā telpā, jābūt ar atbildību. Tas, kas internetā gāzās pāri ministrei Žanetai JaunzemeiGrendei, bija vardarbība. Starp citu, uz Austrāliju kopā ar ministri vajadzēja doties man – kā padomniekam.

– Kas notika, ka tomēr nedevies uz Austrāliju?

– Mēs apspriedām variantu, ka es varētu uz turieni lidot, taču budžeta taupīšanas nolūkos atteicāmies no šā nodoma. Turklāt atšķirībā no Žanetas JaunzemesGrendes es savas ģimenes intereses šajā gadījumā biju licis augstāk par valsts interesēm. Pateicu ministrei, ka nevēlos pavadīt Ziemassvētkus lidmašīnā, bet mājās – kopā ar savu ģimeni. Protams, ka viena tik tālā ceļojumā viņa nevarēja doties, tāpēc nācās uzaicināt vīru. Ja turp lidotu es, tad vēl tikpat naudas nāktos paņemt no valsts budžeta, plus vēl dzeltenā prese sāktu interesēties, kā tad viņi abi tur dzīvojuši – vienā numurā vai atsevišķi. Es, kurš privātās intereses pacēla pāri valstiskajām, tiku cauri sveikā, savukārt ministre par savu pašaizliedzību dabūja rūgti samaksāt – gan morāli, gan materiāli. Nav šaubu, ka mobings pret Žanetu JaunzemiGrendi ir vērsts arī tāpēc, ka viņa pārstāv Nacionālo apvienību. Un šajā situācijā nav pārāk sarežģīti izraut vārdus no konteksta, lai apgalvotu, ka ministre vīzdegunīgi citējusi Koko Šaneles slaveno teicienu («Domājiet par mani, ko gribat, es par jums nedomāju vispār»), attiecinot to uz visiem cilvēkiem. Bet tie, kuri iepazinušies ar kontekstu, zina, ka viņa to veltījusi tieši interneta huligāniem.

– Mobingā labi iekļāvās arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) diriģenta Šišona uzbrauciens ministrei, nosaucot viņu par «absolūtu nulli».

– Šišona vadībā esmu strādājis divos iestudējumos – Karmenā un Bohēmā. Tas, ko viņš izdarīja muzikāli, man ļoti patika. Taču... ne katrs izcils ķīmijas skolotājs var būt labs klases audzinātājs. Šoreiz gan runājam par pieaugušiem cilvēkiem, turklāt augstas klases profesionāļiem, bet katrā no viņiem ir jūtīga mākslinieka dvēsele. Ilzei PaidereiStaķei, LNSO direktorei, es jautāju: vai LNSO šobrīd ir tik labā kvalitātē kā profesionālu izpildītāju kopums vai kā trupa? Viņa atbildēja: drīzāk jau kā profesionāļu kopums. Bet es uzskatu, ka LNSO jābūt labā kvalitātē ne vien profesionāli, bet arī kā trupai. Šišona kungs ar šo uzdevumu nav ticis galā.

– Labi, pietiks par ministriju. Kas šodien varētu vienot cilvēkus Latvijas aizstāvībai? Vai redzi kādu motīvu, idejas pamatojumu?

– Pat grūti pateikt, kas varētu vienot, jo šobrīd mums nav īsta nācijas kodola. Esam ļoti sašķelti – sociāli, politiski, mentāli. Uz nacionālajām jūtām, uz patriotisma bāzes? Bet tam visam pretim ir globalizācija. Kāda lietuvieša doma: tas cilvēks, kurš pateiktu, kā šajā globalizētajā pasaulē saglabāt stipru nacionālu valsti, vienlaikus neizjūtot spiedienu vai izolāciju no apkārtējās pasaules, būtu pelnījis Nobela prēmiju. Bet pasaule ir vaļā, tas mums jāsaprot.

– Saprotam jau. Bet pasaules vaļā būšana apdraud nacionālu valsti.

– Protams, ka apdraud. Taču to nosargāt varam tikai paši, sākot sargāšanu tieši ģimenēs. Mani uztrauc tas, kā Latvijas sašķelto sabiedrību dabūt vienā veselumā, un situācija pagaidām vēl nav absolūti bezcerīga: to pierādīja pērnā gada valodu referendums. Problēma nav tikai tajā, ka daudzi cilvēki psiholoģiski tik viegli aizceļo prom no Latvijas, problēma ir arī milzīgā noslāņošanās te, uz vietas. Mani sāpina arī divu latviešu emigrāciju – 40. gadu un mūslaiku emigrācijas – neticamā nesaticība.

– Paskaidro, lūdzu.

– Koncertējot pie pasaulē izkaisītajiem tautiešiem, esmu novērojis, cik stindzinošas ir latviešu attiecības. Tā ir kašķēšanās un nevēlēšanās citam citu saprast. Un trakākais ir tas, ka abām pusēm taisnība. Kādam jaunam cilvēkam reiz vaicāju: kāpēc tu neapmeklē latviešu pasākumus? Viņš atbildēja: mani uz turieni neaicina, neesmu tur iederīgs. Tad vaicāju kungam no pirmās emigrācijas: kāpēc neaicināt jaunos? Viņš atbildēja: mēs baidāmies riskēt, tie jaunie neprot uzvesties – paskatieties, Nauri, kā viņi te staigā un kā izskatās. Jāteic, taisnība abiem... Kompromisa meklējumiem jābūt no abām pusēm, citādi šī situācija nav maināma. ASV koncertējām 16 pilsētās, un tikai trijās no tām bija patiešām laba sadarbība starp pirmo un otro emigrāciju. Bet, ja mēs domājam par nācijas saliedētību, un runa ir gan par latviešiem Latvijā, gan latviešiem ārvalstīs, mēs nevaram aicināt visus saliedēties, ja mēs paši šeit esam sašķelti.

– Nedomāju, ka es karsti vēlētos saliedēt ap sevi tos, kuri ir pārliecināti, ka, piemēram, 9. maijs ir mūsu visu kopīgie svētki.

– Ja mēs gudri rīkotos, tas 9. maijs ar laiku aizmirstos. Ja mēs kļūtu stiprāki, ja valsts līdz ar to kļūtu stiprāka, viņi ar mums saliedētos.

– Atgriezīsimies tomēr pie barikāžu nedēļas. Uz barikādēm viss bija skaidrs: šeit esam mēs, tie, kas par Latviju, otrpus – tie, kas to vēlas redzēt impērijas sastāvā. Arī tagad katrā cilvēkā ir barikādes, vienkārši runājot, robeža starp labi un slikti. Kur tevī uzbūvētas šīs barikādes?

– Manī pašā šo līniju novelk sirdsapziņa, bet, ja runājam par valsti, tad ir divas līnijas. Viena ir lielvalsts Krievija ar mūžam eksistējošām lielvalsts tendencēm, otra – globalizācija ar pārprastu politkorektumu un nepārdomātu liberālismu. Un tā ir nacionāli domājošu cilvēku problēma: izdzīvot starp šīm divām līnijām.

– Kā starp dzirnakmeņiem?

– Jā, kā starp dzirnakmeņiem: mūs var samalt miltos. Bet vēl lielāka bīstamība ir tā, ka mēs varam nogurt no pretstāves šiem abiem dzirnakmeņiem. Būt nacionālam taču nav stilīgi, sak, ko tu ņemies ar to savu nacionālismu, tas taču tā... uz fosilijām velk. Jaunieši īsti nepavelkas uz nacionālo, bet man prieks, ka Nacionālā apvienība spēcīgi strādā ar šo problēmu.

– Īsti tev nepiekrītu par jauniešiem. Valsts svētku laikā manīju ļoti daudzus jauniešus ar sarkanbaltsarkanā karoga lentītēm pie apģērba, 18. novembrī NA rīkotajā lāpu gājienā piedalījās ap 10 000 cilvēku, no kuriem lauvas tiesa bija jaunieši.

– Tiešām? Nevienā TV kanālā to neredzēju. Nemanīju arī, ka laikrakstos šis pasākums būtu plaši parādīts. Varbūt kāds bija ieinteresēts, lai šis pasākums izgaistu no atmiņas? Protams, padomju laikos patriotiskās audzināšanas pasākumi laikrakstos tika atspoguļoti par daudz, un tas viss mums šķita svešs un nepatīkams. Bet tagad ir jāatrod gudrs vidusceļš – lai šī patriotiskā audzināšana nav par daudz un lai nav par maz. Tad ne tikai izdzīvosim. Tad arī uzvarēsim.

***

NAURA PUNTUĻA ATZIŅAS

Par barikādēm daudzi negrib runāt, jo nejūt rezultātus: tas, ko gribējām sasniegt, izplēnējis merkantilā, varaskārā burzmā.

Mēs varam 600 gadu smakt vācu jūgā, piecdesmit gadu – padomju jūgā, parādīt zobus komunistiem un izdzīvot, bet pēdējos vairāk nekā 20 gados, kad mums ir iespēja spēlēt spēli ar pirmo numuru, parādot,

ka esam savas zemes un valsts saimnieki, mēs to neprotam: mēs zaudējam bezcerīgi un pazemojoši.

Kopš ir mainījušās manas attiecības ar varu un politiku, esmu mainījis arī savas domas. Esmu daudz ko mācījies, un man ir bijuši daudzi pārsteigumi. Es vairs neesmu kategorisks: kādreiz es mētājos ar tādām

frāzēm, kādas tagad dzirdu visapkārt – to vajadzētu padzīt ar koku, to vajadzētu pielikt pie sienas un tamlīdzīgi. Šobrīd man tas šķiet stindzinoši.

Svarīgākais