DISKUSIJA: Arī Rēzekne var būt Silīcija ieleja

Pirmajā augustā Rēzeknē notiks svinīgs pasākums Augstākajai izglītībai Rēzeknē – 90. Par Rēzeknes augstskolas (RA) reģionālo nozīmi, tautsaimniecisko kontekstu un izglītības misiju ar Neatkarīgo sarunājas Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Meņģelsone, uzņēmējs, SIA Latgales dārzeņu loģistika valdes loceklis Edgars Romanovskis un Rēzeknes augstskolas rektors Edmunds Teirumnieks.

– Kāds pamats RA (1993) uzskatīt sevi par Rēzeknes Valsts skolotāju institūta (1925) mantinieci?

Edmunds Teirumnieks: – Vistiešākais. 1925. gada 13. jūlija Ministru kabineta lēmums Nr. R1248 nosaka – «skaitīt Rēzeknes Valsts pedagoģisko vidusskolu par slēgtu ar š. g. 31. jūliju un atvērt no š. g. 1. augusta Rēzeknes Skolotāju institūtu». Mēs esam reiz aizsāktās skolotāju izglītības attīstītāji, programmu nodrošinātāji un arī īstenotāji.

Latgalē esam nopietns spēlētājs. Jauniešu piesaiste reģionam tagad notiek tieši caur izglītības iestādēm. Tikko kāda no tām kļūst vārgāka vai tiek slēgta, tā uz to vietu jaunieši vairs nepretendē un pazūd arī darba vietu radīšanas potenciāls. Tāpēc esam uzsākuši ļoti intensīvu darbu inženierzinātņu segmentā. Lai ekonomika attīstītos, mums nepieciešams uzņēmējs, kurš ražo. Ne tikai tāds, kurš pārdod.

Gatavojam gan vides inženierus, gan informācijas tehnoloģiju speciālistus, gan mehatroniķus, ekonomistus, filologus, dizainerus utt. Par mehatroniķiem es gribētu runāt īpaši. Jo mehatronika – tā ir joma, kas ienāk pasaulē un attīstās arvien vairāk. Šogad kopā ar partneriem no Vācijas, no Mitvaides augstskolas, esam licencējuši jaunu, kopīgu maģistra studiju programmu Lāzertehnoloģijas. Baltijas valstīs tā ir unikāla. Līdz šim šeit neviena izglītības iestāde industriālo lāzerapmācību nav veikusi.

Bet saistībā ar projektu un zinātnes segmentu mums jāveido tādi reģionālie centri, lai sadarbība: uzņēmējs–augstskola–pašvaldība būtu spēcīga. Mūsu ieguvums – docētāju, studentu profesionalitātes un zināšanu līmeņa celšana. Bet uzņēmējs iegūst to, kas viņam nepieciešams, lai radītu savai produkcijai pievienoto vērtību. Šādu sadarbības modeli mēs ļoti intensīvi attīstām pēdējos piecus gadus. Kopš laika, kad Rēzeknes augstskola iestājās Rēzeknes Uzņēmēju biedrībā.

– Un vai jums, darba devējiem, ir kāds labums no RA?

Līga Meņģelsone: – Ja reģionālās augstskolas, kā Vidzemes vai Rēzeknes augstskola, ir darījušas visu, lai specializētos, es saku: «Jā!» Jo tad reģionālajām augstskolām ir jēga kā tīklam, tad ir skaidri signāli darba devējiem, ir skaidrs signāls jauniešiem, ka Rēzekne, piemēram, ir mehatronikas un inženierijas centrs. Ja es gribu attīstīt sevi šajās jomās, man ir skaidrs, ka labāko ar tām saistīto izglītību Baltijas reģionā varu iegūt Rēzeknē. Bet, ja reģionālās augstskolas sāks kopēt visus pēc kārtas un taisīs paralēlās programmas, tad nekas labs tur, protams, nesanāks.

Edgars Romanovskis: – Mūsu, konkrētu uzņēmēju, sadarbība ar RA (un ne tikai RA) pastāv, lai saprastu, kādā veidā jau no jaunā cilvēka izglītības pirmsākumiem ielikt stabilus pamatus, lai viņš iegūtu labu izglītību un būtu vajadzīgs darba tirgū. Un lai viņam pretī būtu uzņēmējs, lauksaimnieks... Tad viņi kopā veidos mūsu kopproduktu, tad mēs būsim konkurētspējīgi kā valsts. Mūsu Mežvidu siltumnīcās patlaban praksi iziet pieci Malnavas lauksaimniecības koledžas audzēkņi. Mums ir sadarbības līgumi gan ar Malnavas koledžu, gan RA.

E. T.: – Šogad arī Erasmus Plus studenti bija praksē pie Edgara. Bet vienu brīdi bija tā, ka mēs savu uzņēmēju nevarējām piedabūt ņemt praksē ārzemju studentu. Situācija mainās.

– Man šķiet, ka reģionālās augstskolas vēl nejūtas stabilas. Jo, līdzko parādās, teiksim, ideja «nauda seko studentam», tās jau pareģo sev galu. Bet, ja augstskola kvalitatīva, kāpēc man būtu jābrauc no Rēzeknes uz Rīgu?

L. M.: – Mēs nekad nevarēsim šo procesu simtprocentīgi apturēt. Vienmēr būs zināma centrtiece. Šie te principi: nauda seko skolēnam, nauda seko studentam ir labi tikai tad, ja tie pastāv vairāku principu, kritēriju kopumā. Jābūt kompleksam. Pliks «nauda seko» neko neatrisinās.

– No otras puses, gan Mārcis Auziņš, gan Jānis Vētra iebilda pret tādu kārtību, kas paredz lielāku finansējuma koeficientu reģionu augstskolām.

E. T.: – Bija paredzēts noteikt koeficientu 1,2 reģionālajām augstskolām. Pašlaik mēs nekādus atvieglojumus neesam izjutuši. Tie nav ieviesti. Bet, ja vienādo pieeju augstskolām Rīgā un ārpus tās, tad mums reģionos jebkurā brīdī var izveidoties kvalificēta darbaspēka vakuums. Statistika liecina: ja jaunietis ir devies studēt uz Rīgu, tad 80 un vairāk procentos gadījumu viņš no reģiona ir prom. Tātad uzņēmējs reģionā nevar ienākt, jo nav kvalificēta darbaspēka. Ar investīcijām vien te diez ko nepaspēlēsies. Tātad reģionos neveidojas ģimenes. Tam seko disbalanss vecuma struktūrā. Bērnu nav, skolu nav utt. Šīs ķēdes reakcijas ir nežēlīgas.

Turklāt Rīga neapšaubāmi ir lielāks kultūras centrs. Arī darba vietu piedāvājums Rīgā paralēli studijām ir krietni vien plašāks. Un savu lomu spēlē arī veco augstskolu aura, vēsture. Mums, kas esam ārpus Rīgas, jāiegulda krietni vairāk resursu, lai mēs piesaistītu jauniešus tiešām labai, unikālai studiju programmai.

E. R.: – Bez spēcīga, kvalitatīva un uz attīstību vērsta darba devēja augstskolai ir grūti. Jo tad cilvēki brauc projām, viņi te nesaredz perspektīvu, un vietējie jaunieši, ja arī izvēlas studijas reģionā, pēc to beigšanas nepaliek uz pastāvīgu dzīvi Latgalē, nesaista ar to savu aktīvo darba un ģimenes dzīvi. Savukārt mums kā darba devējiem pats svarīgākais ir izglītoti un apzinīgi darbinieki, kas reizē būtu arī savas dzimtās puses patrioti. Bet arī bez atbilstošas, kvalitatīvas infrastruktūras (ceļi, elektrības pieslēgums utt.) nav iespējama mūsdienīga uzņēmuma veiksmīga darbība. Tā ka visi faktori ir savstarpēji saistīti.

L. M.: – Mēs LDDK veicām apjomīgu pētījumu, kura laikā tika aptaujāti 2000 reģionālie uzņēmēji. Var teikt, ka tika iegūts Latvijas minimodelis, un, summējot to, kas traucē, galvenie secinājumi bija: nodokļu neparedzamība, infrastruktūras nepieejamība, ceļu pieslēgumi. Tad vēl – darbaspēka pieejamība (pamatā vairāk tika runāts par vidējo profesionālo izglītību, bet droši vien tas pats attiecas arī uz augstāko), negodīga konkurence un ēnu ekonomika. Arī publisko iepirkumu likums un ar to saistītās iespējas – tajā skaitā neizmantotās.

Vēl pētījums atklāja – tajos reģionos, kur uzņēmēji apvienojušies asociācijās, biedrībās, kur pastāv saprotams, caurspīdīgs, pārredzams uzņēmēju sadarbības modelis ar pašvaldībām, rādītāji ir labāki. Uzņēmēji, kas apvienojas, pasaka – mums ir svarīga šī vide, mēs gribam te dzīvot, mums svarīgas gan skolas, gan bērnudārzi, gan drošība, gan darbavietas, mēs maksāsim nodokļus, mēs saprotam, kāpēc mēs tos maksājam, bet... tajā pašā laikā mēs cits citu arī uzmanīsim un nepieļausim, lai no 20 uzņēmējiem pieci maksā, bet pārējie izliekas, ka maksā.

Protams, reģiona uzņēmējiem ir svarīgi zināt, ka izglītības iestādes būs ar viņiem sazobē. Maijā tika pieņemti grozījumi Profesionālās izglītības likumā, kur paredzēts, ka mēs Latvijā pakāpeniski ieviešam darba vidē balstītu apmācību. Varbūt augstskolas, lai ciešāk sadarbotos ar uzņēmējiem, var attīstīt līdzīgu modeli. Es zinu, ka RA to dara. Uzņēmumi, kas apkārt Rēzeknei (LEAX Rēzekne, Verems un citi), zināmā mērā jau pasūta speciālistus konkrētā jomā. Tas ir labākais, ko var vēlēties.

Taču viens stāsts ir par augstāko izglītību, bet ne mazāk svarīgs – par vispārējo izglītību. Diemžēl bieži rodas situācija, ka augstskolā varbūt pat ir budžeta vietas, bet vidusskola sagatavo nepietiekami – cilvēks iestājas, bet... pamācīties nevar. To mums ir teikusi ne vienas vien augstskolas vadība. Jo īpaši – runājot par inženiertehniskajām specialitātēm.

– Jānis Stradiņš teica, ka augstskolā «pirmie divi kursi tiek veltīti tam, lai sakārtotu smadzenes».

L. M.: – Iedomājieties, kā tiek zaudēts laiks un tērēta nauda...

Ja jaunietis atnāk studēt, zinādams, piemēram, matemātikā 40% no tā, kas viņam jāzina. Labi, ka viņu paņem un pievelk klāt. Jebkurā citā valstī viņi būtu gatavie bezdarbnieki.

Un arī Latvijā lielākais bezdarbs ir tieši tajā sektorā, kur ir vien plikā vidusskola. Tāpēc tie paši vācieši, austrieši brīnās – kāpēc jūsu jaunieši uzreiz neiet mācīties kādā profesionālajā vidusskolā? Un te ir vēl otra puse. Prasības dažādos amatos – obligāti augstākā. Ja vienīgais ceļš uz profesiju ir caur augstāko izglītību, tas nav pareizs uzstādījums.

E. T.: – RTU piemērs liecina, ka augstskola var dibināt savas vidējās izglītības iestādes... Mēs esam iecerējuši dibināt Austrumlatvijas tehnoloģiju vidusskolu. Arī šis solis vērsts uz specializēšanos. Protams, mēs ceram, ka skolēns pēc absolvēšanas būs mūsu students.

L. M.: – Tas, ka augstskolas šobrīd nonākušas līdz vajadzībai dibināt savas vidusskolas, ir skatāms no divām pusēm. Viena puse: jā, būs daudz fokusētāka izglītība, skola pastāv saskaņā ar pieprasījumu, tur rodas zināms iekšējais draivs, jo jaunieši zina, ko viņi grib. Bet vispārējās izglītības pusē tas rada milzu problēmu. Jo nozīmē, ka mēs vispārējās izglītības līmenī sistēmu faktiski finansēsim dubultā.

E. T.: – Nauda seko skolēnam…

L. M.: – Jā, bet parastā sistēma tiek izārdīta. Viss kopā tas tikai vēlreiz apliecina, cik ļoti vajadzīga reforma pamatizglītības posmā.

– Jūs, kas te, esat atraduši kopīgu valodu. Bet vai funkcionālā, konkurences telpa plašākā izpratnē ir tik saprotoša?

E. T.: – Ar reģiona uzņēmumiem mums jārod tāds dialogs, lai mēs tiem varam nodrošināt speciālistus. Faktiski mēs šo pasūtījumu izpildām. Problēmu rada tas, ka... mēs pārcenšamies. Kādā ziņā? Protams, gribas izmantot Erasmus, tagad Erasmus Plus aktivitātes ne tikai studiju procesa ietvaros, bet arī prakšu nodrošinājumā, kad students iziet praksi ārzemēs. Un izrādās, ka mūsu students Rietumu uzņēmumos, kuri tiešām dod augstu pievienoto vērtību, nebūt nav sliktāks par to, kurš studē Vācijā. Rezultātā nonākam pie tā, ka viņiem piedāvā reālu darbu. Darba fronte, ko viņš var izvērst mūsu uzņēmumā un ko Rietumos, algu diapazons ir pilnīgi nesamērojami. Mēs zaudējam diezgan daudzus augsti sagatavotus speciālistus. Kā to novērst? Jādomā par atalgojuma celšanu utt.

L. M.: – Konkurētspējīgs uzņēmējs, ja produkts to pieļauj, ir veiksmīgs arī citos tirgos. Līdzīgi konkurējošai jābūt arī izglītībai. Un, ja RA šobrīd ir specializējusies, ja šobrīd tai tiešām ir pasaules līmeņa laboratorijas un tehniskās iespējas, tad kāpēc gan Silīcija ieleja, teiksim, mehatronikas ziņā nevarētu būt Rēzeknē? Taču, lai tā būtu, ir jāsazemējas visiem kopā. Konkurence ir laba lieta. Bet greizsirdība arī augstskolu starpā nav veselīga. Lai sasniegtu tādu plānošanas līmeni, kāds pastāv Silīcija ielejā, ir jādistancējas no savstarpējas greizsirdības. Taču ir sāpīgi redzēt, kā daudzos reģionos bērni tiek dalīti, kā vidusskolas nelaiž tos uz profesionālajām skolām... Nauda seko, bet finālā bieži vien iznāk, ka cīņa par bērnu ir ļoti neveselīga. Eiropā pēc pamatskolas vidēji 50% aiziet uz labu profesionālo skolu, bet otra puse – uz vidusskolu. Tas nozīmē arī sabalansētāku darba vides proporciju. Un tas nenozīmē, ka profesionālās skolas beidzējs pēc tās apstājas. Nē, jābūt tiltiņam starp profesionālo un augstāko izglītību.

E. R.: – Būtu pareizi, ja augstskola ņemtos kūrēt noteiktu profesionālās izglītības virzienu.

L. M.: – Jau tagad pastāv sociālais dialogs šajā jomā. Mums ir 12 nozaru ekspertu padomes (NEP). Ja runājam, piemēram, par ķīmijas NEP, tur sēž Grindex vadība, Olainfarm vadība, Valmieras stikla šķiedras vadība. Otrā pusē ir arodbiedrība. Trešajā – IZM un attiecīgās skolas. Mēs modelējam procesu, un NEP saka: programmas tādas, standarti šādi, šogad mums vajadzēs desmit speciālistus, nākamgad – nevienu, aiznākamgad – piecus. Šīs sanāksmes ir ļoti asas. Bet finālā tiek panākta nozares vienošanās. Tas ir pats būtiskākais.

– Pārfrāzējot Ivaru Kalviņu: vai valstī pastāv vienota, ilgtspējīga valsts politika ķēdē: skola–augstskola–prakse, zinātne?

L. M.: – Šobrīd ne. Taču pozitīvi ir tas, ka iepriekšminētais liecina: lēmumu pieņemšana par nozari, tās speciālistiem, par izglītību kopumā vairs nenotiek izolēti IZM kabinetos. Lēmumu pieņemšanā līdzvērtīgi piedalās darba devēji, darba ņēmēji, attiecīgas skolas un IZM.

E. T.: – Mēs diezgan spēcīgi cīnāmies par mūsu studentu, par to, kurš nāk no Latvijas. Taču skaidrs, ka ar tādu maksātspēju, kāda mums ir, pamatā no viņa nauda augstskolā neienāks. Varam runāt par studiju kredītiem, taču laukos, īpaši pēc krīzes posma Latvijā, gan vecāku, gan jauniešu bailes no tā kredīta ir diezgan lielas. Cīņa, kas mums būtu kopīgi jāveic, ir cīņa par ārzemju studentiem. Tā mēs tiešām varam dabūt līdzekļus Latvijas augstskolās.

Bet, ja runājam par mūsu pašu (RA) studentu varēšanu, tad teiksim tā – ja vien viņiem ir interese, gada laikā mūsu studenti var izstrādāt, radīt divdesmit četrus 3D printerus. No Kemnicas Vācijā brauc uzņēmējs, kurš grib iepazīties gan ar šiem studentiem, gan ar viņu produkciju. Sadarbojoties ar vāciešiem, esam popularizējuši gan studentus, gan studiju programmas. Viņi saka – kaut kas tāds Vācijā notiek tikai maģistra programmas līmenī. Šeit mēs runājam par trešo, profesionālā bakalaura kursu.

Vairāk būtu jāskatās valsts iestāžu pasūtījumu virzienā. Runājam par uzņēmēju, par pašvaldību, bet valsti esam piemirsuši. Pēdējos gados esam diezgan spēcīgi attīstījuši sadarbību ar Valsts zemes dienestu. Mums ir izstrādāti gan uz tiešiem pasūtījumiem tendēti maģistra darbi, gan arī doktora disertācijas. Es gribu teikt, ka valsts sektors arvien vairāk jāiesaista dažādu pasūtījuma tēmu piedāvāšanā. Tās augstskolām jārealizē. Tā mēs iegūtu gan jaunas idejas projektiem, gan dažāda līmeņa studiju darbiem un diplomdarbiem. Arī šajā jomā jāmeklē kopdarbības iespējas, un mūsu kapacitāte ir pietiekami liela, lai mēs arī te sekmīgi sadarbotos gan augstskolu, gan zinātnisko institūciju līmenī.

L. M.: – Ja augstskolu studenti katru kursa darbu, katru maģistra darbu, katru fināla darbu veiktu saistībā ar kāda uzņēmēja, pašvaldības vai valsts vajadzību, tas būtu ideāli. Starp citu, jau ceturto gadu veiksmīgi darbojas mūsu, kopīgi ar jauniešu iniciatīvu izveidotais portāls prakse.lv. Tur satiekas students ar darba devēju. Tur students pasaka: es esmu tādas augstskolas, tādas programmas students. Darba devējs pasaka: es esmu tāda un tāda uzņēmuma pārstāvis, manas tēmas, ko vajadzētu pētīt, ir šādas. Tālāk veidojas pirmie sadarbības soļi, rodas pirmā uzticība. Sadarbība var izaugt arī līdz konkrētam darba līgumam. Tas ir labākais, ko var sasniegt.