Par patriotu nepiedzimst – par patriotu top
Cēsnieku Renāru Sproģi lielākā Latvijas sabiedrības daļa atpazīst pēc ikgadējā Lāčplēša dienas pasākuma, kura laikā Cēsu pils parkā Latvijas kontūras veidolā tiek iedegtas sveču liesmas.
Renārs pats smej, ka ir visparastākais padomju laiku produkts, kurš līdz pat astoņdesmito gadu vidum neko daudz nezināja nedz par Latvijas brīvvalsts vēsturi, nedz par sarkanbaltsarkano karogu. Taču šobrīd viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kurš ar savu sabiedrisko darbību un iniciatīvu iedvesmo daudzus - liek domāt par Latvijas vēsturi, par jēdzienu, kas ir Latvija un valsts, un godā tur senču spēku un gudrību.
- Kad pienāca tas brīdis, kad uzzināji ko vairāk par pirmo Latvijas neatkarības laiku, jo tajā laikā, kad tu piedzimi un izaugi, par to runāja ļoti maz un reti - visbiežāk ģimenēs paklusām, lai kaimiņi nedzird.
- Mūsu ģimenē par to nerunāja, un arī man nekādu zināšanu un interešu par to nebija. Biju nolēmis mācīties par aktieri, bet, tā kā aktieru studija audzēkņus uzņēma tikai reizi divos gados, pieņēmu lēmumu aktiermākslu apgūt Maskavā vai Pēterburgā. Apzinājos, ka būs vajadzīga laba krievu valoda, tāpēc jau vidusskolas gados pārgāju uz klasi ar pastiprinātu krievu valodas apmācību. Vienlaikus spēlēju teātri Cēsu Tautas teātrī. Kamēr es tā spēlēju un mācījos krievu valodu, Latvija kļuva neatkarīga, un mani sapņi par studijām Krievijā izgaisa. Tā vietā nāca arvien lielākas zināšanas par Latvijas vēsturi, par Bermonta un Cēsu kaujām, par sarkanbaltsarkano karogu. Teātra trupā bija ļoti nacionāli noskaņoti cilvēki, kas spēja mani aizraut un iedvesmot.
- Zinu, ka sapņi par studijām Krievijā nebūt nav izgaisuši, bet realizējas citā veidā...
- Jā, mani vēl arvien interesē viss, kas saistīts ar kino, tāpēc šogad esmu iestājies un uzsācis mācības neklātienē Pēterburgas augstākajā režisoru un scenāristu skolā, lai apgūtu režijas zinības. Ir fantastiska sajūta mācīties no cilvēkiem, kuri arī pasaules mērogā tiek uzskatīti par šīs jomas grandiem, par personībām, kas raksta pasaules kino vēsturi. Man vairs nav astoņpadsmit, un reizēm mans iekšējais ego protestē, ja režisors uzskata, ka esmu cienīgs tikai statīvus pārnest. Bet ir jāapzinās, ka esmu varbūt kaut ko paveicis savā biznesā, savā ģimenē, sabiedrības labā un vēl kaut ko, bet kino jomā salīdzinājumā ar pasaules spēcīgākajiem kino režisoriem un operatoriem esmu vēl ļoti sīks.
- Šogad ir jau vienpadsmitais gads, kad uz Cēsu pils parka kāpnēm degs sveču liesmiņas. No kurienes nāca šī ideja?
- Viss notika ļoti vienkārši - tolaik dzīvoju netālu no kapsētas, kurā noslēdzās tolaik populārie Lāčplēša dienas lāpu gājieni. Vēlāk viss kapsētas mūris mirguļoja sveču liesmās - šis skats deva tādu iedvesmojošu garīgu pacēlumu un gribējās izdarīt kaut ko vairāk. Kopā ar ģimeni pirmajā gadā uz pils kāpnēm izveidojām Latvijas karogu. Vēlāk radās doma par Latvijas kontūru, lai katram cēsniekam būtu iespēja un vieta nolikt savu svecīti Latvijai, tās vēsturei, par brīvību kritušajiem un arī valsts nākotnei. Nu jau ceturto gadu uz Ziemeļu pils mūra tiek demonstrēta videoprojekcija, skan mūzika un cilvēkos viļņo kopības izjūta.
- Jebkura aktivitāte - gan šī, gan Cēsu kauju rekonstrukcija, kas noritēja vasarā un ir tava iniciatīva - prasa milzums laika, darba un naudas. Vai tev ir sava komanda?
- Ar katru gadu šajos projektos iesaistās arvien vairāk cilvēku. Piemēram, videoprojekcijai vēsturiskos materiālus palīdzēja sagādāt Cēsu muzeja darbinieces, pusi izdevumu sedz Cēsu pašvaldība, ir daudz brīvprātīgo palīgu. Ļoti laba sadarbība ir ar Kalves studiju, kas ir animācijas izstrādātāja, un Māri Kalvi, kas ir animācijas scenārija autors. Vislielākais atbalsts ir mana ģimene - uzskatu, ka bērniem mana darbošanās sabiedrības labā arī kaut ko iemācīs. Nu nevar taču viņi par patriotiem piedzimt - viņos tas ir jāieaudzina.