Šodien Daugavpils domē tiks izsniegtas veselības apdrošināšanas polises desmit pilsētā dzīvojošiem Ļeņingradas blokādes dalībniekiem, informēja vietējā pašvaldībā.
Polises ļaus šai iedzīvotāju kategorijai saņemt bezmaksas stacionāro un ambulatoro palīdzību un 50% atlaidi medikamentu iegādē. Nākamā gada pavasarī veselības apdrošināšanas polises plānots pasniegt vēl aptuveni 20 pilsētā dzīvojošiem Ļeņingradas blokādes dalībniekam.
Veselības apdrošināšanas polises Daugavpilī dzīvojošiem Ļeņingradas blokādes dalībniekiem tiek apmaksātas starp Daugavpili un Sanktpēterburgu noslēgtā sadarbības līguma ietvaros. Sadarbība starp pašvaldībām notiek jau vairākus gadus.
Sanktpēterburgas pašvaldība no savas puses nodrošina Daugavpils mediķiem iespēju bez maksas stažēties Sanktpēterburgas klīnikās.
Daugavpilī patlaban dzīvo vairāk nekā trīsdesmit cilvēki, kuri pārcietuši Ļeņingradas blokādi. Viņi ir apvienojušies sabiedriskajā organizācijā "Daugavpils Ļeņingradas blokādes iedzīvotāju savienība". Organizāciju vada Aleksandra Koņkova.
Ļeņingradas (patlaban - Sanktpēterburgas) blokāde sākās 1941.gada 8.septembrī. Nacistiskās Vācijas armija Padomju Savienībā iebruka 1941.gada jūnijā un, izvēršot veiksmīgu karadarbību, pēc pāris mēnešiem jau bija tiešā Ļeņingradas tuvumā. Tomēr ieņemt otru lielāko Krievijas pilsētu vāciešiem neizdevās, tāpēc vācu armija izšķīrās par blokādi, mēģinot panākt pilsētas krišanu šādā veidā. Blokāde beidzās 1944.gada 27.janvārī, kad Padomju Savienības armija pārrāva gandrīz 900 dienas ilgušo blokādi.
Ļeņingradas ieņemšana bija vācu armijas grupas "Ziemeļi" primārais uzdevums. Visu blokādes laiku turpinājās pilsētas bombardēšana. Uzbrukuma simboliskā nozīme bija tā, ka pilsētai bija Krievijas revolūcijas vadoņa vārds, savukārt no militārās stratēģijas viedokļa kontrole pār Ļeņingradu nodrošinātu labas pozīcijas, lai uzbruktu Maskavai.
Tiek uzskatīts, ka blokādes laikā gāja bojā vairāk nekā 650 000 Ļeņingradas iedzīvotāju. Zinot, kāds haoss blokādes dēļ valdīja pilsētā, nav nekāds brīnums, ka precīza mirušo uzskaite netika veikta. Ļaudis lielākoties mira no bada, slimībām un aukstuma, runāja arī par kanibālisma gadījumiem pilsētā. Īpaši smaga bija 1941.-1942.gada saltā ziema, kas vienlaikus gan iedragāja vācu armijas kaujas spējas, gan pļāva Ļeņingradas iedzīvotājus. 1942.gada pavasarī, sniegam nokūstot, atklājās daudzi uz ielām palikuši līķi.
Kembridžas Kinga koledžas politikas zinātnes lektors Džons Bārbers norādījis, ka bada izmantošana militāros nolūkos nav nekas jauns, tomēr šāda mēroga bads bija lielākais, kāds jebkad bijis industriāli attīstītajā pasaulē.