Aivars Lembergs: «Nepieciešami pozitīvi piemēri!»

Ventspils mērs Aivars Lembergs skaidro, kas viņu vieno vai šķir ar Aināru Šleseru, parāda, kā nopelnīt desmit miljonus, atklāj jaunas un lielas ostas celtniecības plānus.

Pieredzējušais politiķis analizē, kā atšķiras perspektīvas tranzītam uz Ķīnu, Kazahstānu un Tadžikistānu, parāda valsts kapitālisma nostiprināšanos ASV un Latvijā. Nesaudzīgu kritiku Ventspils pašvaldības vadītājs velta Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) uzspiestajai nodokļu politikai.

Nesenās pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņas galvenais elements Ventspilī no partiju Jaunais laiks un Saskaņas centrs puses kārtējo reizi bija uzbrukumi personīgi jums – Aivaram Lembergam. Tomēr, daudziem par pārsteigumu, Ventspils mēra vēlēšanās Lembergs ieguva papildu divas balsis tieši no šo partiju pārstāvjiem un vispār pret viņu nobalsoja tikai viens deputāts. Kā jūs to skaidrosiet?

– Ļoti vienkārši. Latvijas mērogā antilemberga kampaņu jau desmit gadu veido nopietns spēks, ko es saucu par Sorosa politisko apvienību. Savukārt nesenā pašvaldību vēlēšanu kampaņa Ventspilī nebija nedz šīs apvienības, nedz arī Jaunā laika, Pilsoniskās savienības vai Saskaņas centra organizēta. Tā bija Stepanova un Berķa kampaņa. Turklāt stipri vairāk tieši Stepanova kampaņa. Protams, tā bija kārtējā nomelnošanas kampaņa. Bet par domes priekšsēdētāju balso ievēlētie deputāti, nevis kādas kampaņas sponsori. Tie ir dzīvi cilvēki, kuri uz apkārtējo pasauli skatās atvērtām acīm un kuriem pēc tam būtu grūti paskaidrot, kāpēc viņi neatzīst savas pilsētas izaugsmi.

Tātad nav pamata baumām, ka šis balsojums varētu liecināt par nesaskaņu mazināšanos starp jums un jūsu biznesa oponentiem?

– Nē, šim balsojumam nav nekāda sakara ar to. Domē ievēlēja ne visus tos, kurus Stepanovs ar Berķi gribēja. Es domāju, ka domes priekšsēdētāja vēlēšanās deputāti vienkārši pauda savu neatkarīgu viedokli.

Plašu rezonansi guva arī jūsu ieteikumi Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājam Aināram Šleseram, kā būtu jāstrādā, lai Rīgas brīvosta sekmīgi varētu konkurēt ar Ventspils brīvostu. Kādas ir Ventspils vadības attiecības ar jauno Rīgas vadību?

– Protams, visi tranzītbiznesa dalībnieki ir gan konkurenti, gan viņiem ir arī kopējas intereses. Ar Rīgas brīvostu mūs vairāk saista lielas kopējas intereses.

Konkrēti?

– Ir vairāk tādu jautājumu, kas mūs ar Rīgas brīvostu vieno, un stipri mazāk tādu, kas mūs šķeļ. Mūsu vieno jautājumi, kā tiek risināta nodokļu politika Latvijā, brīvostu un brīvo ekonomisko zonu statuss. Mūs vieno izmaiņas likumā par ostām. Mūs vieno visi jautājumi par Eiropas Savienības direktīvām, kas attiecas uz kuģošanu Baltijas jūrā, piemēram, direktīvas par drošības pasākumiem Baltijas jūrā. Mūs saista intereses attiecībās ar Krieviju, piemēram, Krievijas dzelzceļa tarifu politika. Mums ir ļoti daudz kopēju jautājumu. Turpretī kā konkurenti mēs parādāmies tajā brīdī, kad atnāk kāds investors, kurš var, piemēram, kaut kāda termināļa būvi īstenot gan Ventspilī, gan Rīgā. Tad mēs konkurējam – kuru ostu šis investors izvēlēsies. Bet te man jāsaka uzreiz – Ventspils salīdzinājumā ar Rīgu objektīvi ir sliktākā situācijā.

Kāpēc?

– Vienkārši – līdz Ventspilij pa dzelzceļu ir jābrauc 200 kilometru tālāk. Tas tarifu sadārdzina par aptuveni diviem dolāriem uz tonnu. Ja terminālis gadā pārkrauj piecus miljonus tonnu, tad tā ir desmit miljonu dolāru peļņa vai zaudējumi. Līdz ar to Ventspilij ir jābūt papildu ekonomiskiem argumentiem, salīdzinot ar Rīgu. Ja viss būs vienādi, tad investors izvēlēsies Rīgu. Ja līdz šim vairākos projektos investori tomēr ir izvēlējušies Ventspili, tad jāsaprot,ka mēs esam piedāvājuši kaut ko tādu, kas nokompensē šos divus dolārus uz tonnu. Mēs pēdējos četros gados esam īstenojuši piecus jaunus termināļu projektus, turpretī Rīga nav īstenojusi nevienu.

Vai tas ir saistīts ar ostas vadību, pilsētas vadību, kādām īpašām atlaidēm?

– Jāatzīst, ka kopš perestroikas laikiem, kad Rubiks bija Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs, Rīgā vairs nav bijis saimnieka. Divdesmit gadu bez saimnieka – tas ir liels zaudējums. Ja pabraukā pa Rīgu, tas ir redzams uz katra stūra. Nesen braucu garām tam stikla brīnumam Daugavas krastā pie prezidenta pils...

Triangula bastionam?

– Jā. Tas ir visīstākais laikmeta zīmols! Tajā ir esence – nesaimnieciskums,neracionālums, korupcija, apbūves politikas trūkums, nihilisms pret arhitektūras un kultūras mantojumu utt. Tas pats attiecas uz ostu. Bet, ja mēs, pateicoties tam, varam īstenot savus piecus projektus, tad nevar noliegt – saimnieka trūkums Rīgā Ventspilij ir nācis par labu.

Kura osta patlaban ir perspektīvākā Latvijas un visas Baltijas mērogā?

– Diemžēl jāatzīst, ka Latvijas ostām pārāk lielas perspektīvas šobrīd nav. Pirmkārt, Krievija tranzīta jomā īsteno tādu politiku, kas atbalsta savu ostu infrastruktūras veidošanu. Šī politika nav balstīta uz tirgus ekonomikas principiem, tā ir balstīta uz administratīviem lēmumiem. Šādi lēmumi bija raksturīgi plānveida jeb sociālisma ekonomikai. Es nedomāju, ka pārskatāmā nākotnē Krievija tranzītbiznesā pāries uz tirgus ekonomikas principiem. Šobrīd Krievijas kravas iziet caur Latviju tikai tik daudz, cik pašai Krievijai trūkst jaudu. Bet viņi, izmantojot valsts resursus, rada jaunas jaudas. Mūsu stabilie partneri ir Baltkrievija, bet te spēcīgs konkurents ir Lietuva. Ja runājam par potenciālu, ja sāktos tirgus ekonomika, tad tālākie mūsu plāni saistās ar jaunas ostas izbūvi uz ziemeļiem no pilsētas. Mēs faktiski pie šīs idejas strādājam jau desmit gadu. Tas ir paredzēts gan Ventspils ģenerālajā plānā, gan dažādos detālrisinājumos. Ja tirgū būs pieprasījums pēc liela mēroga dziļūdens ostas, tad mēs to varēsim piedāvāt. Ja Krievija administratīvi vairs nenoteiks kravu plūsmu, tad vajadzība pēc šādas ostas radīsies krietni ātrāk. Jāatzīst, ka Rīgai potenciāls, kas ir brīvās zemes pie ostas, ir krietni lielāks. Protams, ja tur no katras vārnu ligzdas mēģinās uztaisīt lielu problēmu, attīstības nebūs.

Valsts prezidenta vizīšu laikā Vidusāzijas reģionā ir izskanējusi vēlme šīm valstīm sadarboties ar Latviju tranzīta un loģistikas jomā. Vai šī vēlme ir tikai deklaratīva, jeb to jūtat arī Ventspilī?

– Kazahstāna ir loģisks un potenciāls mūsu partneris. Tomēr, neskatoties uz to, ka Kazahstāna ir Krievijas tuvākais partneris, neskatoties uz ļoti draudzīgām attiecībām, kādas ir starp abu valstu vadītājiem Putinu un Nazarbajevu, vai pagātnē starp Nazarbajevu un Jeļcinu, 20 gadu laikā Kazahstāna nav spējusi atrisināt ar Krieviju dzelzceļa tarifu problēmu. Gatavojot Nazarbajeva vizīti Latvijā 2006. gadā, Kazahstānas satiksmes ministrs bija Ventspilī un paziņoja: «Jautājums ir atrisināts.» Kopš tā brīža pagājuši vairāk nekā trīs gadi, bet nekas nav mainījies. Es domāju, ka pārskatāmā nākotnē te nekas arī nemainīsies. Kas attiecas uz Kirgīziju, Tadžikistānu un citām šā reģiona valstīm – ja atliekam malā tukšu propagandas politiku, tad var turp braukt atpūtas braucienos, bet būtisks kravu apjoms no turienes nenāks. Tur ir tas pats dzelzceļa tarifs caur Krieviju, bet pa vidu vēl ir Kazahstāna. Šīm valstīm ir arī tuvāki tranzīta ceļi nekā Latvija. Nedomāju, ka krīzes laikā Latvijas amatpersonām būtu jābrauc uz Tadžikistānu vai Kirgīziju.

Bet kā ar lielo Ķīnu, kurā daudz tiek runāts par jaunu Zīda ceļu caur Latvijas ostām?

– Tik tiešām, par šādu projektu runā jau gadus astoņus. Tas būtu konteineru tranzīta ceļš no Rietumeiropas pa Baltijas jūru, caur Kazahstānu līdz pat Klusajam okeānam. Tā būtu alternatīva Suecas kanālam, jo tiešām iznāk 20 dienu ekonomija ceļā. Tur sanāk bizness. Tomēr tālāk par runām šajā jautājumā pagaidām nekas nav sanācis, jo Krievija vēlas, lai konteineru kravas ietu pa tās teritoriju līdz Tālajiem Austrumiem. Prezidents Putins bija Korejā un par to runāja, bija Ķīnā un atkal runāja, bet tālāk nekas nekust. Protams, jāņem arī vērā – ja kādreiz nonāks līdz šā plāna praktiskai īstenošanai, Krievija darīs visu, lai kravu plūsma apietu Baltijas ostas.

Tas būtu ļoti liels bizness?

– Jā. Agri vai vēlu pie tā nonāks. Bet, cik ilgi būs valsts kapitālisms Krievijā,to grūti pateikt. Es šajā gadījumā negribu izteikt pārmetumus kādai valstij. Katrs īsteno tādu modeli, kādu uzskata par vajadzīgu. Kā redzam, valsts k a p i t ā l i s m s strauji nostiprina savas pozīcijas ASV, jo tur tiek atbalstītas bankas, apdrošināšanas kompānijas un autobūves firmas, kurām brīva tirgus apstākļos būtu jābankrotē. Arī Latvijā banku sektorā pilnā mērā tiek īstenots valsts kapitālisms, jo puse no visiem aizņēmumiem, kas jāņem Latvijas tautai, tiek ņemta, lai glābtu Latvijā strādājošās bankas. Patiesībā – šo banku saimniekus. Tie it kā ir zviedri, bet patiesībā tie paši amerikāņi. Es uzskatu, ka būtu pareizāk, ja tiktu izstrādāti vienādi principi, Ministru kabineta noteikumi, kādos gadījumos un kāds privātais bizness tiek glābts, kāds netiek glābts.

Kādas pārmaiņas Ventspilī ir ienesusi dižķibele?

– Kā visur. Ir pieaudzis bezdarbs, kaut gan viesstrādnieku Ventspilī ir vairāk nekā bezdarbnieku. Tas nozīmē, ka strādnieki no citām Latvijas pilsētām – Kuldīgas un citām – ir izspieduši ventspilniekus. Ja kuldīdznieks konkrētajam darba devējam ir labāks, tad tur nav pat, kam sūdzēties. Tāpat kā visur, bijām spiesti samazināt Ventspils budžetu atbilstoši likuma prasībām,samazināt darba samaksas fondu. Bet tos projektus, kurus esam paredzējuši īstenot, mēs īstenosim. Šobrīd īpaši spilgti izpaužas, kādas priekšrocības ir tām pašvaldībām, kurām ir brīvi naudas resursi.

Vai Ventspilij ir?

– 2007. gadā kontā bija brīvi 15 miljoni latu jeb gada pašvaldības pamatbudžeta apjoms. 2009. gadā, ja atņem saistības, palikuši tikai trīs miljoni.

Kur palika 12 miljoni?

– Mēs katrs zinām, cik grūti ir iekrāt un cik viegli ir iztērēt. Mana pārliecība bija tāda – uz to brīdi, kad sāks apgūt Eiropas Savienības piešķirtos četrus miljardus latu, Ventspilij vajag brīvos līdzekļos aptuveni demit miljonus latu. Jo jau iepriekšējā pieredze rādīja, ka pat bez krīzes ir problēmas ar Eiropas naudas saņemšanas laiku. Paldies Dievam, no 2008. gada augusta esmu normālā apritē. No tā brīža mēs strauji piebremzējām tēriņus, lai būtu izdevīgākos starta apstākļos nekā citas pašvaldības. Mēs šobrīd esam vienīgā starp Latvijas lielajām pilsētām, kas nav ņēmusi kredītus. Dažām pilsētām kredīti veido viena vai pat divu gadu budžeta apjomu. Tas ir liels risks. Šobrīd strauji samazinās pašvaldību ieņēmumi, brīvās naudas plūsma kļūst ievērojami mazāka, bet kredītsaistības jākārto, vajadzīga nauda Eiropas projektu īstenošanai.Iepriekš bija paredzēts, ka 5% no līdzfinansējuma dos valsts. Tagad valsts pateica, ka šos 5% nedos. Ņemt kredītu – pat no Valsts kases par to šobrīd ir jāmaksā aptuveni 12% gadā!

Valdības locekļi tagad izlasīs, ka jūsu vadītajai pašvaldībai nav kredītu,un pieņems likumu – Ventspilij obligāti jāaizņemas no SFV. Jūs tas nebaida?

– Tur bija citas briesmas – SVF uzstāja, lai pašvaldībām atņemtu visus brīvos naudas līdzekļus. Ja tā teiktu Josifs Visarionovičs, tad viss būtu loģiski, jo viņa laikā jau bija lozungi – «Visu varu padomēm!»,«Vienotā un nedalāmā». Ja tā runā SVF ierēdņi, tad jāsāk domāt, ka šie ierēdņi ir ilgi mācījušies marksisma – ļeņinisma institūtā. Beigās no tā atteicās.

Vēl jau premjers Valdis Dombrovskis var to izdarīt.

– Vienmēr jau var visādas muļķības izdomāt, kā aizsargāt pašvaldības budžetu, kā aizsargāt Ventspils naudu. Es esmu to darījis 20 gadus. Kad pagājušā gada decembrī sāka runāt par SVF prasībām, mēs attiecīgi noreaģējām. Savukārt no Dombrovska kunga es neesmu neko tādu dzirdējis, tas nāca no Valūtas fonda. Domāju, ka Dombrovskim veidojas izpratne par valsti, es redzu, ka viņa pozīcija kļūst aizvien sociālekonomiski pamatotāka.Te nav pamata mest nekādus akmeņus Dombrovska dārziņā. Atšķirībā no Godmaņa viņš īsteno aktīvu sadarbību ar koalīcijas partneriem. Viņš ir atvērts, viņš ir gatavs tikties, iedziļināties, izprast problēmu, meklēt labāko risinājumu, nolikt malā partijiskas pieejas. Arī Einara Repšes vadītā Finanšu ministrija, izskatās, rīkojas līdzīgi.

Kādus projektus Ventspils īstenos par ES naudu?

– Vairāki projekti tiks īstenoti brīvostā – divu jaunu piestātņu būvniecība, pievadceļi ostas termināļiem un industriālajām zonām. Neskatoties uz krīzi, šoruden Ventspilī sāks darbu vairāki jauni rūpniecības uzņēmumi. Tad vēl tranzītielu rekonstrukcijas projekts, vecā tilta radikāla rekonstrukcija.

Tas būs paceļamais tilts?

– Jā. Tam būs četru joslu brauktuve. Tikko beidzies konkurss un noteikts uzvarētājs, kas nozīmē, ka no 15. augusta vecais tilts pār Ventu tiks slēgts. Būs jauns bērnudārzs, tiks siltinātas skolu ēkas, radikāli renovēti dabaszinātņu kabineti. Tiks īstenots pilsētas ielu infrastruktūras attīstības projekts – vispirms tiks izbūvētas ielas, un pēc tam varēs sākt individuālo apbūvi.Tūrisma industrijā būs vēsturiskā šaursliežu dzelzceļa būtiska paplašināšana. Kopumā mums ir ap 20 projektu.

Nesen varēja izlasīt mūsu valdības vienošanos ar SVF, kurā paredzēta būtiska nodokļu sloga palielināšana. Ja šis scenārijs īstenosies, vai šie projekti neaizmuks no Ventspils?

– Nekādus nodokļus paaugstināt nedrīkst. Jāatceras,ka pirms trim gadiem bija ideja samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli no 25 uz 15 procentiem. Nonāca pat līdz balsojumam Saeimā, kur maz pietrūka, lai šī ideja uzvarētu. Ja par to būtu nobalsojuši, būtu izputējušas pašvaldības. Pagājušā gada beigās Godmanis vienojās ar SVF un tika palielināts PVN un akcīzes nodoklis, ko saņem valsts, bet līdz 23% samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Nepagāja ne pusgads, kad sāka runāt par progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli no 300 vai 500 latiem. Kās tā par politiku? Kāpēc tad pirms pusgada vajadzēja par 2% mazināt šo nodokli? Nekāda nodokļu palielinājuma nedrīkst būt! Mēs esam ilgus gadus strādājuši, lai investors tomēr atnāktu pie mums. Pat runas vien par nodokļu celšanu to var izpostīt! Kāpēc visa Latvija ir ieinteresēta, lai Ventspilī īstenotos investīciju projekti? Tāpēc, ka vajadzīgi pozitīvi piemēri. To ir ļoti elementāri izskaidrot. Ja kāds vācietis šeit grib investēties, tad mēs varam stāstīt, ka esam skaisti un labi, un Latvijas institūti un vēstniecības to var stāstīt – vācietis uzskatīs, ka tā ir propaganda. Viņš tāpat aizies pie sava tautieša un uzprasīs – kāda te ir nodokļu politika, kādas te attiecības ar VID, kā ar policijas reketu, kāds te ir darbaspēks utt.? Ko tas tautietis pastāstīs, tādus secinājumus arī investors izdarīs. Ja viņš pastāstīs kaut ko sliktu, tad varēs kaut vai 1000 Latvijas institūtus dibināt – tam nebūs nekādas nozīmes.