NRA PĒTA: Rīgas dzīvokļu cenas stāv uz vietas; ko tas nozīmē?
Rīgas standartapbūves dzīvokļu cenas stāv uz vietas, kas nozīmē šo mājokļu iemītnieku kustību projām no šāda mājokļu segmenta vai vispār prom no Rīgas un Latvijas.
Rīgas standartapbūves dzīvokļu cenas nomināli stāv uz vietas, bet pazeminās attiecībā pret degvielas, sviesta un daudzu citu preču cenām. Salīdzinot cenu izmaiņas gada garumā no 2017. gada līdz šā gada oktobrim, Latio versijā parādās kaut neliela nominālās cenas samazināšanās no 804 līdz 800 eiro par kvadrātmetru. Ober Haus un Arco Real tajā pašā laikā uzrāda identisku cenu pieaugumu par 33 eiro kvadrātmetrā, bet joprojām paliek zem Latio cenu līmeņa (attiecīgi 781 un 794 eiro par kvadrātmetru). Lielākas atšķirības starp mērījumu rezultātiem iepriekš bija izskaidrojamas ar to, ka vidējās cenas aprēķināšanai firmas izstrādājušas dažādas metodikas, kas atšķiras pēc reakcijas ātruma uz cenu izmaiņām. Visas metodikas ar nobīdi laikā noved pie viena un tā paša gala rezultāta tad, ja nekādu izmaiņu nav. No vienas puses, Latio metodikai un tās autoriem pienākas atzinība par prasmi pirmajiem jau pirms gada fiksēt cenu līmeni, ar kādu jārēķinās tiem, kas vai nu toreiz, vai tikai tagad grib nopirkt vai pārdot dzīvokli padomju laika blokmājā Rīgā. No otras puses, šādas pret izmaiņām ļoti jutīgas metodikas rezultāti varēja arī samulsināt. Pagājušā gada decembrim uzrādītie -12 eiro un vēl jo vairāk šā gada jūlija -29 eiro vairāk izskatījās nevis pēc cenu stagnācijas, bet pēc sabrukuma, kas tomēr nav iestājies. Pēdējo triju mēnešu laikā nosauktās cenu korekcijas +10, +10 un -10 eiro var kvalificēt par pārāk samudžinātu jeb vieglprātīgu veidu, lai pateiktu to, ka nekādu izmaiņu būtībā nav. Arco Real pie savas nulles oktobra cenu izmaiņu izteikšanai nonāca jau novembra sākumā, bet Ober Haus savus +2 eiro oktobrim rēķināja un pārrēķināja gandrīz līdz novembra beigām.
Cenu nemainība principā nav ne labāka, ne sliktāka par cenu paaugstināšanos vai pazemināšanos. Tas jāskatās katrā atsevišķā gadījumā, par ko tā liecina un kas no tās iegūst vai zaudē. No dzīvokļu īpašnieku viedokļa viņu īpašumu cenu nomināla saglabāšanās nozīmē zaudējumus, jo dzīvokļa pārdošanas gadījumā viņi par iegūto naudu var nopirkt mazāk degvielas, sviesta un daudzu citu preču, nekā būtu varējuši nopirkt pirms gada. Tādā salīdzinājumā viņu dzīvokļi kļūst lētāki. Turpretī no dzīvokļu potenciālo pircēju skatpunkta dzīvokļi var izrādīties dārgāki to nepieejamības nozīmē, jo patēriņa cenu celšanās prasa vairāk naudas novirzīt ikdienas vajadzību apmierināšanai. Savukārt lielas naudas īpašniekiem blokmājas kļūst nevērtīgas kā naudas ieguldīšanas objekts. Spekulācijām paredzētās naudas aiziešanai no standartdzīvokļu segmenta būtu jāpazemina to cenas līdz līmenim, kurā dzīvokļus spēj nopirkt lielāks cilvēku skaits no tiem, kuri tajos gribētu reāli dzīvot. Tas var izrādīties ļoti zems līmenis, jo spekulatīvā nauda ir ne vien atstūmusi no šā dzīvokļu tirgus segmenta cilvēkus ar zemāku maksātspēju, bet arī maskējusi emigrācijas un dzimstības sarukuma rezultātu mērogu. Citiem vārdiem sakot, maskējusi tādu cilvēku iztrūkumu, kuri vispār vēlas aizņemt šo dzīvokļu segmentu. Dzīves dārdzības celšanās prasa no cilvēkiem nestandarta risinājumus, ja viņi grib un spēj noturēties ierastajā dzīves līmenī. Viņiem savā dzīve jāmaina kaut kas vairāk, nekā tas notiek, ja vieni rīdzinieki pārceļas no Imantas uz Ķengaragu vai Juglu un otri - pāri Daugavai pretējā virzienā.