Latvijā joprojām ir viszemākais ārstēto HIV/AIDS pacientu skaits Eiropā. Ne tikai pacientu organizācijas, kuras jau no 2009. gada sit trauksmes zvanu par to, ka Latvijas pieeja AIDS terapijas nozīmēšanai neatbilst nekādiem standartiem, arī mediķi pauž satraukumu, ka pacientus ar šo slimību «sākam ārstēt pārāk vēlu», kad pacients jau nonācis intensīvajā terapijā, kad viņa ārstēšanai jāizmanto visdārgākās zāles...
Tā vietā, lai laikus uzsāktu antiretrovirālo terapiju un pacients dzīvotu desmit, divdesmit gadus.
«Man jau ir apnicis rādīt šo attēlu un censties pierādīt, kāpēc pacientu ar AIDS ir nepieciešams ārstēt laikus,» atklāti saka Latvijas Infektoloģijas centra 2. HIV/AIDS ambulatorās nodaļas vadītāja Inga Januškeviča. «Mēs rakstām vēstules visur, mums atbild: nav naudas. Skumji. Mūsu rokas ir sasietas – vadlīnijas, kā ārstēt slimību ir, bet tā, kā šīs vadlīnijas paredz, mēs ārstēt nevaram.» Pat Pasaules veselības organizācijai, kas nosaka rekomendācijas, kā vajadzētu rīkoties civilizētai valstij, nekādas ietekmes uz situāciju Latvijā nav.
Rokas sasietas
Kas atainots dakteres rādītajā attēlā? Tajā parādīti antiretrovirālās terapijas sākšanas kritēriji – Eiropas Savienības valstīs terapija tiek sākta, ja cilvēka ar HIV imūnšūnu CD4 skaits ir zem 350, bet Latvijā ārstēšana ir pieejama tikai, ja šo šūnu skaits nokrities zem 200. «Latvijā ir nepieciešamas steidzamas izmaiņas HIV ārstēšanā,» uzsver I. Januškeviča. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka tas valstij atmaksātos, jo, pirmkārt, ne visi HIV pacienti ir jāārstē un ne visiem uzreiz vajadzīgi dārgākie medikamenti. Taču, jo vēlāk pacientam ārstēšanu ar specifiskiem medikamentiem sāk, jo tiem nepieciešamas dārgākas kombinācijas. Ārste uzsver, ka pasaulē nav izstrādātas zāles, kas slimību izārstētu, medikamenti aptur vīrusa vairošanos organismā, un, regulāri un pareizi lietojot zāles, vīruss asinīs kļūst nenosakāms.
Savlaicīga ārstēšana mazina iespēju, ka cilvēks ar AIDS novājinātās imunitātes dēļ saslims ar kādu pavadošo slimību, piemēram, tuberkulozi vai pneimoniju. Starptautiskās organizācijas atzinušas, ka savlaicīga ārstēšana uzskatāma arī par profilakses ieroci, jo ārstēti HIV pacienti, kuriem šī vīrusa slodze ir nenosakāma, citus praktiski nevar inficēt.
Arī diagnosticē novēloti
Latvijas Infektoloģijas centra uzskaitē pašlaik ir 4142 HIV/AIDS pacienti (Latvijā līdz šāgada 1. janvārim reģistrēti 5867 inficēšanās gadījumi), no tiem antiretrovirālo terapiju saņem 854 pacienti. Viņu vidū ir dažādu profesiju, vecuma cilvēki, maldīgi domāt, ka tie ir tikai narkotiku lietotāji. «Juristi, ārsti, studenti – jebkuras profesijas pārstāvji,» saka ārste. Latvijā ir arī 59 bērni ar HIV. Pērn 78 cilvēkiem HIV atklāts slimnīcā, septiņos gadījumos – viņi smagā stāvoklī nonākuši intensīvajā terapijā. Ārstes stāstītais atklāj arī citu problēmu – cik laikus cilvēks vēršas pie ārsta, lai pārbaudītu veselību un šajā gadījumā – tieši to, vai nav inficējies ar HIV. Kopumā, pēc ārstes aplēsēm, apmēram 30 procentos gadījumu, kad diagnosticēts HIV/AIDS, tas atklāts novēloti, un šādos gadījumos visbiežāk jau uzreiz būtu jāuzsāk ārstēšana.
Tā varētu būt nezināšana, informācijas trūkums, arī bailes un viedoklis, ka «es jau nu neesmu tas vai tā, kas varētu inficēties ar HIV». Joprojām valda arī aizspriedumi, kas traucē vērsties pie mediķiem personu, kura arī ir pārbaudījusi, piemēram, anonīmi veicot HIV eksprestestu, kas ir pieejams bez maksas, un uzzinājusi, ka ir HIV. Šo situāciju raksturo sabiedrības veselības pētnieces Andas Karnītes stāstītais par sievietēm, kurām ir HIV un kuras mediķi neņem grūtniecības uzskaitē. «Vienas sievietes gadījumā trīs ārsti atteica, viens pieņēma. Vai jums nenolaistos rokas, ja ārsti jums šādi atteiktu?» jautā A. Karnīte. Un šajā situācijā parāda ne tikai aizspriedumus pret HIV inficēto, bet arī nolaidību pret gaidāmo mazuli, jo sievietes ar HIV var dzemdēt veselu mazuli, ja laikus sāk terapiju, kas pasargā bērnu no vīrusa. «Kamēr sieviete meklē ārstu, tikmēr viņa šo iespēju ir nokavējusi,» spriež A. Karnīte. Viņa gan arī atklāj cita pētījuma datus, kas apliecina, ka sievietes nereti nemaz nezina, ka viņām ir HIV. Pētījumā par HIV izplatību sievietēm, kuras sniedz seksuālos pakalpojumus, 22 procentiem sieviešu tika atklāts HIV, un lielākajā daļā gadījumu viņas to nezināja. Vēl lielākam skaitam – teju pusei atklāja B hepatītu un 58 procentiem – C hepatītu.
Eiropas valstī, kurā tiek apmaksāta terapija grūtniecēm, nevajadzētu dzimt mazuļiem ar HIV, taču Latvijā tā notiek, secina ārste I. Januškeviča. Pašlaik LIC uzskaitē ir 59 bērni ar HIV. Desmit bērniem HIV diagnosticēts pērnā gada laikā.
Runājot par ārstēšanās pieejamību, arī A. Karnīte norāda: tikai 8,4 procentos gadījumu cilvēki ar HIV/AIDS mirst no ārējiem nāves cēloņiem – galvenokārt narkotiku pārdozēšanas, pārējos gadījumos galvenais nāves cēlonis ir saistīts ar HIV un konkrēti vīrusa infekciju pavadošajām slimībām.
Tātad Latvijā ir vismaz divas problēmas – HIV laikus netiek atklāts, bet gadījumos, ja tiek atklāts un saskaņā ar pasaules rekomendācijām būtu jāuzsāk specifiska ārstēšana, lai saglabātu cilvēku darbaspējīgu, mediķi nozīmēt terapiju nevar... Jāgaida, kamēr pacientam kļūs sliktāk. «Ne visi arī vēlas ārstēties, viens grib, cits ne, un ne visiem uzreiz arī terapija jānozīmē, taču to vajadzētu nodrošināt pacientiem, kuriem tas ir nepieciešams un kuri to vēlas,» saka I. Junuškeviča.
Kam vajag vadlīnijas, ja nav naudas?
Nacionālais veselības dienests (NVD) šogad reģistrēja jaunas, progresīvas HIV infekcijas diagnostikas, ārstēšanas un profilakses klīniskās vadlīnijas, kas izstrādātas, balstoties uz starptautiskiem ieteikumiem un jaunākajiem pētījumiem HIV/AIDS jomā. Taču tās nevar ieviest praksē, jo savukārt cits dokuments – izdots 2009. gadā un saukts par racionālām farmakoterapijas rekomendācijām no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātai antiretrovirālai terapijai HIV/AIDS infekcijas ārstēšanai – palicis spēkā. «Tas ir pretrunā ar Ārstniecības likumu, jo jāārstē atbilstoši vadlīnijām, bet reāli to nevar izdarīt,» saka biedrības HIV.LV vadītājs Aleksandrs Molokovskis. Cilvēku ar HIV mirstība dažādu iemeslu dēļ AIDS stadijā gadu no gada pieaug.
AIDS pacientu organizācijas piketējušas, rakstījušas valdībai, Saeimai, taču nav rezultātu. Pacientu organizācijas pat rēķinājušas, cik izdevīgi būtu valstij ārstēt pacientus agrāk, lai vēlāk ietaupītu naudu, kad ar ielaistām slimībām AIDS pacienti nebūtu jāārstē intensīvajā terapijā. Pacientu organizācijas iestājas par daudz plašāku un nopietnāku profilakses darbu.
NVD vadītājs Māris Taube atklāj, ka katru gadu ārstēšana tiek nodrošināta lielākam skaitam HIV pacientu (pērn klāt nākuši 100 pacientu), un tas tiek nodrošināts bez papildus piešķirta finansējuma. Atbildes vēstulē HIV.LV dienests raksta: 2013. gadā faktiskais HIV/AIDS medikamentu patēriņš zāļu iegādes izdevumu kompensācijas sistēmas ietvaros bija 3,48 miljoni latu, trīs reizes pārsniedzot piešķirtos līdzekļus. NVD aprēķinājis: lai nodrošinātu terapijas uzsākšanas kritēriju maiņu 2015. gadā (no 200 CD4 šūnām uz 350), papildus vajadzētu 6,2 miljonus eiro.
Savukārt, ja ārstēšanu mediķi veiktu atbilstoši paša NVD apstiprinātajām vadlīnijām, tad nākamgad vajadzētu 19,9 miljonus eiro. «Vēlamies uzsvērt, ka Veselības ministrija laika posmā no 2010. līdz 2014. gadam vairākkārt informēta par papildu finansējuma nepieciešamību HIV/AIDS ārstēšanai, jo piešķirtais finansējums nav pietiekams, lai ārstētu visas pacientu grupas,» teikts NVD atbildē.