Neatkarīgā iztaujā veselības ministri Ingrīdu Circeni (Vienotība) – runājām par to, vai ministre patiešām lobē alkohola tirgotājus; kas ir būtiskākais viņas izlolotajā obligātās veselības apdrošināšanas sistēmā un citām sāpīgām problēmām veselības aprūpē.
– Vispirms, ministres kundze, piedāvāšu jums iespēju atbildēt Latvijas Ārstu biedrības prezidentam Pēterim Apinim. Atgādināšu, ka intervijā runājām par Veselības ministrijas secinājumu, ka nav jēgas aizliegumiem, kuri saistīti ar alkohola tirdzniecības reklāmu, un citiem ierobežojumiem, jo tie nemazina dzeršanas faktu. Citēšu daktera Apiņa sacīto: «Straujā viedokļu maiņa, pilnīga izdabāšana alkohola ražotāju un tirgotāju interesēm ir tik pārsteidzoša, ka liek papildus pētīt šādas rīcības motivāciju. Šķiet, ka uz ierēdnēm izdarīts politisks vai administratīvs spiediens. [..] Ļoti ceru., ka nav taisnība maniem informācijas avotiem, kas apgalvo, ka tieši veselības ministre Ingrīda Circene esot tā, kura veic spiedienu, lobējot alkohola ražotājus un tirgotājus...» Kā jūs komentētu teikto?
– Nekad savā mūžā neesmu aizstāvējusi ne alkohola ražotājus, ne tirgotājus. Būtu manos spēkos, pasludinātu Latviju par alkohola un tabakas brīvu zonu. Apiņa kungam derētu izvēlēties ticamākus informācijas avotus. Domāju, ka šoreiz tie viņu dziļi maldinājuši. Taču, ja pietuvināmies šim tematam no likumdošanas viedokļa, jāatzīst, ka ierēdņiem ir diezgan lielas problēmas dokumenta izstrādes gaitā. Piemēram, saistībā ar to, ka likumdošanā esam iestrādājuši ļoti striktus noteikumu grozījumus (par vides reklāmām, alkohola pārdošanas nosacījumiem un soda mēriem), no vairākām nozaru ministrijām saņēmām ļoti niknus iebildumus. Ar šiem ierēdņiem esam savstarpēji tikušies, un mans ieteikums darbiniekiem vienmēr bijis tāds, ka Veselības ministrija stingri paliek savās pozīcijās. Tāpēc uzsveru, ka daudzi strīdīgie jautājumi nav saskaņoti ar citām nozaru ministrijām. Taču mēs no sava tik un tā neatkāpjamies.
– Jūs bijāt viena no Saeimas deputātēm, kura visaktīvāk apkaroja alkoholismu. Vai tagad, būdama ministre, neesat domājusi, ka derētu izmaiņas, piemēram, Alus aprites un uzraudzības kārtībā? Runa ir par īstu lāstu – divlitrīgajām lētā alus pudelēm, kas pildītas ar apšaubāmas kvalitātes dziru. Narkologs Jānis Strazdiņš aprēķinājis, ka šāds trauks, kurā iepildīts 10% alus, ir pielīdzināms pusstopam. Iztukšojot šādu sivēnu, cilvēks faktiski izdzer aptuveni 0,5 litrus šņabja. Varbūt jānosaka ierobežojumi alus stiprumam, kuru laiž apgrozībā Latvijas veikalos?
– Uzskatu, ka pēc iespējas jāmazina alkohola procenti alum. Rakstot ministrijas priekšlikumus, esam pētījuši, kāda situācija ir citās ES valstīs. Dati rāda, ka stiprajā alū alkohola saturs svārstās no 14% (Austrijā) līdz pat 57% (Vācijā). Tāda ir statistika. Lai kā arī es iebilstu pret stipro alkoholu, tomēr jārēķinās ar Eiropas kopējo tirgu. Skatoties kopumā, redzam, ka vinnē tādas stiprā alus (14–32%) ražotājas valstis kā Skotija, Beļģija, Francija, Dānija, Norvēģija, Nīderlande un ārpus ES – ASV. Šie argumenti padara spēcīgus VM pretinieku iebildumus starptautiskajā kontekstā. Aizliegt ražot nevaram, taču kā pirmo akcentu izvirzām tieši stiprā alkohola tirdzniecības ierobežojumus, apgrūtinot pieeju. VM iestājas par to, ka stiprais alkohols nedrīkst būt ne degvielas uzpildes stacijās, ne kopējos lielveikalu plauktos. Vēlamies samazināt vai likvidēt vides reklāmas alkoholam, kuras izvietotas publiskās vietās. Tieši tās visspēcīgāk iedarbojas uz jauniešu prātiem.
– Tagad pie cita jautājuma – par jūsu iecerēto veselības aprūpes finansēšanas sistēmu. Tā paredz, ka pakalpojumus saņem tie, kas maksā nodokļus, un t. s. attaisnotie nemaksātāji (bērni, pensionāri, bezdarbnieki u. c.). Ko sistēma paredz – kam tiek valsts aprūpe, kas paliek ārpus tās?
– Gribu uzsvērt, ka jebkuram Latvijas iedzīvotājam tiks sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība pilnā apjomā, neatkarīgi no nodokļu maksāšanas fakta. Otrkārt, valsts arī turpmāk apdrošinās pilnīgi visus pensijas vecuma cilvēkus un bērnus.
– Kas notiks ar hroniskajiem tuberkulozes slimniekiem, no kuriem daudzi pieder pie sabiedrības asociālajiem slāņiem un nemaksā nodokļus?
– Trešā iedzīvotāju grupa, ko valsts pilnībā aizsargā, ir tā, kas sirgst ar hroniskām slimībām. Tas attiecas ne tikai uz tuberkulozi vai AIDS – arī uz psihiskām, onkoloģiskām saslimšanām, cukura diabēta pacientiem un tiem, kam nepieciešama hroniskā hemodialīze, peritoneālās dialīzes procedūras, plaušu mākslīgā ventilācija vai paliatīvā aprūpe. Līdz ar to arī medikamenti, kas saistīti ar cilvēka dzīvības funkciju nodrošināšanu, paliek valsts pārziņā. Ar jaunās veselības aprūpes finansēšanas sistēmas palīdzību cenšamies pateikt sabiedrībai: cilvēkam jābūt iesaistītam kopējā lietā, jo veselības aprūpei naudu tērē pēc solidaritātes principa.
– Kādā statusā būs tie, kuri saņem minimālo algu?
– Viņi tik un tā skaitās legāli nodokļu maksātāji, kaut, atrēķinot ar nodokļiem neapliekamo minimumu un par apgādājamajiem neaizskaramo algas daļu, šie cilvēki nodokļos nemaksā nevienu santīmu. Arī šo grupu koncepcija paredz no valsts puses apdrošināt.
– Daudzi ir spiesti pakļauties darba devēju prasībām un strādāt bez darba līguma. Kas notiek ar tiem?
– Šiem ļaudīm tiek dota iespēja minimālo nodokļu apjomu iemaksāt pašiem. Ja cilvēkam nav darba, tad aicinām viņus reģistrēties kā bezdarbniekus. Sociālā grupa, kuru apdrošina valsts, ir liela. Tajā ietilpst arī māmiņas, kuras sēž mājās ar bērniem; tie, kuri mācās līdz 18 gadu vecumam. Pārskatīt līdzšinējo valsts finansēto veselības aprūpes sistēmu mūs pamudināja fakts, ka pie ģimenes ārstiem ir reģistrēti par 200 000 vairāk Latvijas iedzīvotāju, nekā parāda tautas skaitīšana.
– Tie ir ļaudis, kas Īrijā lasa sēnes un brauc uz Latviju ārstēties.
– Iespējams. Ja lasa sēnes legāli, viņi ir apdrošināti Īrijā un var tur saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Koncepcija paredz, ka tie, kam labāk patīk mūsu pašu medicīnas kvalitāte, varēs katru gadu no savas nopelnītās naudas iemaksāt Latvijas budžetā Finanšu ministrijas noteiktos 240 latus. Salīdzinot ar algu, ko saņem ārzemēs, manuprāt, summa nav liela. Domāju, ka šis ir ļoti skaidrs un saprotams finansēšanas princips, sakārtojot lietas par labu godīgajiem. Koncepcija paredz, ka veselības aprūpes budžets katru gadu pieaug par 0,1% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
– Cik lielu nodokļu daļu optimāli vajadzētu iezīmēt veselības aprūpei, lai pacients saņemtu reālu palīdzību?
– Igaunijā šādu finansēšanas sistēmu ieviesa jau 2005. gadā. Tādējādi ir panākts, ka ar iezīmētajiem 13% nodokļu tiek nosegti 65% no visiem valsts apmaksātajiem veselības aprūpes izdevumiem. Tas ir ļoti liels procents. Igauņiem ēnu ekonomika nav tādā apjomā kā latviešiem. Cilvēki ir ieinteresēti būt šajā sistēmā iekšā. Kas ir ļoti svarīgi – iedzīvotājam netiek palielināti nodokļi. Jautājums tikai: cik liela daļa no maksātā nodokļos būs paredzēta medicīnai. Viens no variantiem, ka mēs vispār neiezīmējam procentus, bet gan tikai maksāšanas faktu.
– Kā to uzņem mediķi?
– Lielākā daļa atbalsta. Ārsti redz, ka pie viņiem ierodas bezdarbnieki, kas atbrauc džipos, apkārušies zelta rotām, un sniedz mediķiem trūcīgās personas izziņu. Tāpēc mediķi ir ieinteresēti, lai šī lieta būtu sakārtota.
– Kad valdība nozarēm dalīja papildus 81 miljonu, Veselības ministrija prasīja vairāk nekā citi – 34,6 miljonus.
– Nepilnus 20 miljonus (19,5) valdība jau konceptuāli piešķīrusi, tālākais atkarīgs no Saeimas. Vēl desmit miljoni tiek Stradiņa slimnīcai, lai nosegtu parādus.
– Iepriekš vēl 10,2 miljoni piešķirti terapeitisko tarifu palielināšanai.
– Kopumā pavisam saņēmām 52,8 miljonus latu. Iespaidīgi... Tas, ko esam paveikuši septiņos mēnešos, tiešām šķiet neticami. Lai ko nu kurš teiktu par Veselības ministrijas ierēdņiem, viņi man ir ļoti palīdzējuši un paveikuši gluži neiespējamas lietas.
– Endoprotezēšanas programmā arī visas problēmas ir atrisinājušās? Cilvēkiem vairs nevajadzēs mocīties gadiem ilgi, gaidot atpestīšanu no ārprātīgām sāpēm, jo nespēj maksāt vairākus tūkstošus par ārpusplāna operāciju?
– Arī šim mērķim naudu atradām un izdarījām kādu neticamu lietu. Proti, samazinājām endoprotezēšanas tarifu par 30%. Tas nozīmē, ka varam papildus sniegt šo pakalpojumu. Tā ir īsta revolūcija. Jau šogad nosedzam 50% no akūto pacientu rindas. Tas, ko tagad teikšu, droši vien jūs šokēs, tāpat kā šokēja mani. Izrādās, ka, uzaicinot rindā gaidošos pacientus uz endoprotezēšanas operāciju, 85% gadījumu viņi uz to nemaz neatnāk, bet lūdz pārlikt laiku uz gadu vai diviem. Speciālisti skaidro, ka viens no iemesliem ir tas, ka gaidīšanas process līdz šim bijis ļoti ilgs. Ģimenes ārsti pacientam varēja nozīmēt operāciju, balstoties uz diagnostiku. Parādoties sākotnējām deformācijas pazīmēm, tika piedāvāts, lai laikus iestājas endoprotezēšanas rindā. Tādējādi reālā statistika nemaz nav tāda, kā parādās. VM iesaka šādus pacientus, kuri atsakās no operācijas, neatstāt saraksta galvgalī, bet pārcelt uz lejas daļu.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"