Lai arī šķiet, ka par ērcēm jau zinām daudz, izrādās, ka daži no šiem faktiem ir maldinoši un nemaz neatbilst patiesībai. Kopā ar farmaceiti Amandu Ozoliņu aicinām aplūkot piecus bieži sastopamus mītus par ērcēm un noskaidrot, kā tad ir patiesībā.
Lai arī visbiežāk ar ērcēm var sastapties mitrās, ēnainās un aizaugušās vietās, tomēr ir maldīgi domāt, ka ērces dzīvo tikai un vienīgi mežā, aizaugušos krūmu biezokņos vai kokos. Tās dzīvo uz zemes (līdz 10 centimetru augstumam), labprāt uzturas zālē un, pirms atrod savu upuri, var veikt lielus attālumus, izmantojot citas dzīvas būtnes kā savu pārvietošanās līdzekli. Tādēļ ērces var sastapt arī pagalmā, kur ir gludi pļauts zāliens, un pat sabiedriskajā transportā.
“Ja plānots doties mežā vai pļavā, vēlams atbilstoši saģērbties - ielikt bikšu galus zeķēs vai zābakos, kreklu vai blūzi sabāzt biksēs, vilkt kreklu ar cieši pieguļošu apkakli - tā, lai ērcēm nebūtu iespējas tikt klāt miesai. Pēc atgriešanās mājās rūpīgi jāpārbauda, vai uz drēbēm vai ķermeņa nav atrodamas ērces. Papildus drošības nolūkos ieteicams izmantot dažādus kukaiņu atbaidīšanas līdzekļus, kas var palīdzēt izvairīties arī no ērcēm. Šajos līdzekļos galvenā sastāvdaļa parasti ir citriodiols vai geraniols. Tāpat ir pieejamas arī ultraskaņas ierīces ērču atbaidīšanai, kas būs piemērotas gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Turklāt šīs ierīces ir bez ķimikālijām un papildu aromatizētājiem,” norāda farmaceite.
Patiesībā ērces ir ļoti izturīgas pret aukstumu, tāpēc ar Laima slimību vai ērču encefalītu var saslimt jebkurā gadalaikā. Tas īpaši bieži novērojams šobrīd, kad klimata pārmaiņu rezultātā vidējā gaisa temperatūra kļuvusi augstāka un robežas starp gadalaikiem ir mainījušās, ļaujot ērcēm ilgāk saglabāt aktivitāti. Pērn Latvijas Infektoloģijas centrā (LIC) pirmās ērces pārbaudēm uz saslimšanām tikai saņemtas jau janvārī.
Lai gan Laima slimība jeb laimborelioze ir pati izplatītākā un zināmākā ērču pārnēsātā slimība, ir vēl daudzas citas saslimšanas, ko var izraisīt ērču pārnēsātās infekcijas un vīrusi. Viena no Eiropā izplatītākajām ērču pārnēsātajām slimībām ir ērču encefalīts - akūta centrālās nervu sistēmas saslimšana, kas attīstās vienas līdz trīs nedēļu laikā pēc inficētas ērces piesūkšanās. Lai gan encefalīts var radīt nopietnus veselības traucējumus, pret šo saslimšanu ir pieejama vakcīna, un tādējādi ir iespējams sevi pasargāt no šīs bīstamās slimības. Izplatītas ir arī tādas slimības kā ērlihioze, tularēmija, granulocitārā anaplazmoze un babezioze. Kaut arī šīs slimības biežāk sastopamas dzīvniekiem, ar tām var inficēties arī cilvēki. Svarīgi atcerēties, ka pret Laima slimību, ērlihiozi un anaplazmozi nav pieejamas vakcīnas, tādēļ jo īpaši rūpīgi jāattiecas pret sevis pasargāšanu no ērču pārnēsātajām infekcijām un vīrusiem.
Lai arī šāda ērces noņemšana ir bīstama un neefektīva, šis mīts ir dziļi iesakņojies sabiedrībā, un bieži vien piesūkušās ērces šādā veidā tiek noņemtas joprojām. Šie aplamie paņēmieni var tikai pasliktināt situāciju - ērce, saskaroties ar šķidrumu, piemēram, alkoholu vai eļļu, var sākt rīstīties un atvemt kuņģa saturu brūcē, veicinot vēl lielāku inficēšanās risku ar tās pārnēsātajiem vīrusiem vai infekcijām.
Lai pareizi noņemtu ērci, to nepieciešams ar pinceti vai speciālu rīku satvert pēc iespējas tuvāk ādai un ar rotējošām kustībām - gluži kā skrūvējot skrūvi - izvilkt ārā. Izmantojot skrūvēšanas tehniku, pastāv lielāka iespējamība noņemt visu ērci, arī galvu, kas, bieži vien, nepareizas noņemšanas tehnikas dēļ notrūkst un paliek, radot lielāku inficēšanās un iekaisuma risku. Lai izvairītos no vēl papildu infekcijas riskiem, veicot šo procedūru, lietojiet gumijas cimdus un dezinficējiet pinceti. Pēc ērces noņemšanas dezinficējiet brūces vietu. Atbrīvojieties no ērces, ieliekot to noslēgtā traukā, lai, ja nepieciešams, varētu ērci nodot laboratoriskai pārbaudei. Pēc ērces noņemšanas rūpīgi vērojiet koduma vietu un nepieciešamības gadījumā vērsieties pie speciālista.
Valda maldīgs priekšstats, ka cilvēks spēj sajust brīdi, kad viņam piesūcas ērce, tomēr parasti ērces kodienu nejūt. Brīdī, kad ērce piesūcas, tā koduma vietā ielaiž siekalas, kas satur anestezējošas vielas un neļauj asinīm sarecēt. Turklāt ērces miniatūro izmēru dēļ to ir grūti pamanīt uz ādas. Ja ērču mātītes mēdz piesūkties pat uz vairākām dienām un pamatīgi piebriest, tad ērču kāpuri un ērču tēviņi var piesūkties vien uz neilgu brīdi un tad nemanāmi nokrist. Tādēļ ir ļoti svarīgi pēc būšanas dabā pārbaudīt sevi, līdzcilvēkus, bērnus un arī mājdzīvniekus, lai laikus pamanītu ērces un varētu no tām atbrīvoties.
