«Ik pa laikam tevi apbalvo un palutina ar maziem, skaistiem mirkļiem. Man tie bijuši, un priecājos, ka esmu spējusi tos pamanīt,» saka Jaunā Rīgas teātra aktrise Jana Čivžele, kura sarunā ar Māju atskatās uz aizvadīto sezonu un secina, ka svarīgi ir mācēt ieraudzīt, pamanīt, sadzirdēt, saklausīt. Nepaskriet garām.
Aktrise stāsta, ka agrāk bijusi nevērīgāka pret notiekošo, bet šīs teātra sezonas laikā iemācījusies novērtēt labo. «Nepaeju garām, bet pasmaidu un pieņemu,» viņa teic.
«Ir brīnišķīgi, kad izrāde ir laba un tas bijis abpusējs notikums – skatītāji ceļas kājās, aplaudē. Tas ir saviļņojoši, un ir lielais redzamais, ko nevar nepamanīt. Es priecājos, ka spēju pamanīt lietas, kam ikdienas steigā ir viegli paskriet garām.»
Dora
«Pagājušā sezona man iesākās skumji, jo tās sākumā nomira mana mamma. Viņa aizņēma milzīgu vietu manā dzīvē. Attapos, ka man viss jāsāk no sākuma. Tā nebija ierasta sezona, nebija, kurš man uzdod ikdienišķos jautājumus par to, kā gājis mēģinājumā. Vai, ja man kas nesanāca, mudināja saņemties. Reizēs, kad man neizdevās it nemaz, viņa vienmēr bija tā, kas man teica – tu esi tik forša,» stāsta Jana. «Šo iemeslu dēļ varu teikt, ka sezona iesākās kā no jauna, jo bija jāiemācās daudzas lietas un nebija, pie kā griezties. Negribu teikt, ka esmu viena, jo man ir sava ģimene, bet mammas vairs nebija. Un pēc nedēļas vai pusotras man jau bija pirmizrāde iestudējumā Tumsas vara. Izjūta, it kā tevi iemet ezerā, un tev ir jāpeld, māki to vai nemāki. Manuprāt, tā peldot, sezona atnesa daudz pārsteigumu un prieku, kas man lika aizmirsties skumjās.» Viņa min epizodisko lomu jau pieminētajā izrādē Tumsas vara, jo darbs ar Gati Šmitu aktrisei sagādāja patiesu prieku. «Tāds vieglums un rāmums. Es darba procesa laikā nemanīju ne mazāko stresu no Gata. Kaut darbs ir nopietns un smags, mēģinājumu process bija viegls. Pēc tam bija loma Alvja Hermaņa izrādē Divpadsmit krēsli. Tā ir laba izjūta, ka ir iespēja strādāt darbā pie viņa. Tas bija lielais kolektīvais darbs un arī notikums. Man bija izjūta, ka darbs mani apņem. Pēc tam, protams, izrāde par Aspaziju. Iestudējums sezonas beigās izvērtās par man nozīmīgu. Mums nebija uzrakstīta luga, un mēs tikai nojautām, kas izrādē varētu būt. Kad mēģini lomu, kas manā gadījumā bija Dora, centies atrast, kāda viņa bija, un šajā procesā iemanto kā sev tuvu cilvēku. Man šķita, ka esam līdzīgas.» Jana stāsta, ka darba izzināšanas procesā iepazīti daudzi vēsturiski materiāli un pēdējais no tiem bija Raiņa māsas mūža nogalē rakstītā pastkarte Aspazijai, kurā ar tinti rakstīti vārdi: «Tu vienmēr biji cēlāka par mani.» Jana atzīst: «Tobrīd man bira asaras. Vienmēr zināju, ka viņa var tā uzrakstīt. Arī man ir asums, kas reizēm no manis izlaužas, pašai to negribot.»
Aktrise stāsta, ka ikviena izspēlētā loma viņai ir mīļa, un mātišķi viņa sauc tās par saviem stādiem. Tomēr ar dažām izjūtu ziņā sasaiste ir spēcīgāka, un Doras Stučkas tēls ir viens no tiem. «Izrāde par Aspaziju bija emocionāla, un man gribas teikt, ka emocijas varbūt ir tās, kas manī plosās. Tāpēc pietuvojos lomai tuvāk.»
Viens no pēdējiem projektiem, kam Jana piekritusi pirms vasaras atvaļinājuma, ir Ģertrūdes ielas teātra izrādē pie Andreja Jarovoja. «Darbs ļauj sajust to, ka esmu sievišķīga un varu no maza skuķa pārtapt par brīnišķīgu, vitālu sievieti. Tomēr izrāde ir par vientulību, lai kā tu censtos ar prātu visu izdomāt.»
Notikums
Jana uzskata: «Aktiera pieredzi veido tikai lomas. Ir tādi, kuriem ir brīnišķīgs talants, un ir aktieri, kuri to izstrādājuši ar darbu. Tāpēc man šķiet – lai arī esi dabas dots brīnums, tev vienalga ir jāstrādā, citādi paliks garlaicīgi pašam. Esam tādi, kādi mēs esam. Cik no sava paštēla vari dot? Viss atkarīgs no tā, cik liels treniņš.» Aktrise uzskata, ka tikai pastāvīgs darbs veido iemaņas un spējas.
Pati Jana, atskatoties uz pirmajiem soļiem Jaunajā Rīgas teātrī uzreiz pēc Kultūras akadēmijas pabeigšanas, uzskata, ka profesionālajā jomā solis ir sperts: gūta lomu pieredze un uzklausīti kolēģu padomi, ir izveidojusies pieredze, arī strādājot ar vecākajiem kolēģiem. «Man patīk, ja, veidojot lomu, man kāds iesaka, ko vēl pamēģināt, lai tā veidotos labāka. Es nekādā gadījumā neesmu noraidoša,» saka aktrise un atzīst, ka izjūtu ziņā teātrī kopš viņas pirmajām lomām un tagadējām nekas nav mainījies. «Man bija lielisks sākums ar izrādi Tālāk. Vēl tagad atceros, kā pie operas mūzikas Gundars Āboliņš man veica masāžu un bija brīnišķīgi. Relaksējos izrādes laikā uz skatuves,» smejas aktrise. «Un viņš ir tas pats Gundars, kurš man spēlē pretī izrādē Divpadsmit krēsli. Arī izjūtas ir tās pašas – skatos uz Gundaru un ir tikpat labi, cik pirms 10 gadiem. Varbūt tādēļ, ka tolaik viņam ļoti uzticējos un kopš tā laika uzticēšanos neesmu zaudējusi.»
Par neaizmirstamiem mirkļiem, kas piedzīvoti teātra vidē, Jana izsakās piesardzīgi: «Lasīju, ka cilvēkam laimes izjūta esot noturīga. Es teiktu, ka man laimes mirklis ir īss, jo esmu paškritiska un pēc dabas mazliet pedantiska, tādēļ brīdī, kad esmu laimīga, sāku domāt – bet kas tālāk? Kā varēja labāk? Un sāku strādāt atkal.»
Bet par vienu no saviļņojošākajiem mirkļiem viņa sauc vēl bērnībā piedzīvoto. «Biju maza meitene, un vienmēr, kad biju Rīgā ar mammu, gājām uz teātri. Reiz bija vēl laiks līdz izrādei Nacionālajā teātrī, uz kuru varējām paspēt. Steidzāmies uz kasi, un bija palikušas biļetes balkonā izrādei Rīga. Man patika, biju saviļņota. Precīzi neatceros izrādes sižetu, bet atminos, ka, izejot ārā pēc iestudējuma beigām, man bija sajūta, ka esmu bijusi notikumā.»
Dauzīšanās
Jana 2014. gada pavasarī debitēja kā kostīmu māksliniece režisores Māras Ķimeles iestudējumā Dzeja. Interese par šūšanu aktrisei ir no bērnības – šuva lellēm kleitas, veidoja piegrieztnes svārkiem. Tomēr interesi pret drēbniecību viņa vairās saukt par hobiju un dēvē to par dauzīšanos, jo dara sava prieka labad. Viņa stāsta: «Bērnībā nevarēju veikalā izvēlēties kurpes, un mamma man vienmēr teica – kad izaugšu liela, pati varēšu taisīt. Manuprāt, tagad to brīnišķīgi dara Elīna Dobele. Viņa ir izcila kurpju meistare.» Bez radīšanas patikas veidot apģērbu Janu mudina fakts, ka veikalos nav atrodamas viņu uzrunājošas un piemērotas lietas, tādēļ lielākoties viņa iepērkas internetveikalos. Iecienītākais zīmols ir Cos, jo apģērbs veidots no taisnām līnijām, vienkāršām piegrieztnēm un, kā zina stāstīt aktrise, modeļos «sievišķīgais mijas ar vīrišķo». Vēl Jana par sev tuvu sauc franču sieviešu stilu, jo tam raksturīga melnā krāsa, askētiskums. «Pamata problēma ir tā, ka, veikalā ieraugu skaistu audumu, bet, pieejot tuvāk, atrodu liekas iešuves, divu veida audumi sašūti kopā, ir savilkumi, izšuvumi, un manā gadījumā tas viss ir par daudz, jo man patīk vienkāršība,» viņa saka. «Es neizvēlos spilgtas drēbes, bet vasaras sezonā skatlogos viss ir oranžā un rozā krāsā. Tagad gan domāju uzšūt sev kaut ko dzeltenā krāsā. Man patīk, kā spilgtas drānas izskatās citiem un pati arī reizēm gribu, bet uzvelkusi nejūtos ērti. Reiz nopirku sarkanu kleitu, un tā ilgi nostāvēja manā skapī, līdz atdevu.»
Jana stāsta, ka minimālismu iecienījusi it visā, arī interjerā. «Ja aizeju ciemos, kur ir krāsaini, man patīk, lai gan zinu, ka šādā vidē dzīvot nevarētu. Izrādēs man patīk uzvilkt košas drēbes. Manai varonei Guei Laņ no izrādes Austrumvējš rietumvējš viss vienās krāsās! Vai es varētu spilgto uzvilkt arī ikdienā? Būtu forši pamēģināt. Varbūt pierastu un pat iepatiktos. Bet es atlieku.»
Amatiere
Šūšanas prasmi Jana parādījusi, darinot ne tikai tērpus sev, bet arī ārpus sava drēbju skapja. «Man ir labs draugs Artis Bandonis, pie kura divreiz gadā braucu griezt matus. Vienā no reizēm man bija uzvilkts manis šūts mētelis, par kuru viņš izteica komplimentu un jautāja, vai tas ir kādas konkrētas firmas ražojums. Uzzinājis, ka pati esmu darinājusi, ieteica šūt pašai. Uzdāvināju dzimšanas dienā kleitu Gunai Zariņai, divas Sandrai Kļaviņai. Drīz pēc tam ar Arti smējāmies, ka varētu patiešām šūt, bet nav līdzekļu, par ko to darīt.» Uz to Artis atbildēja, ka iedos sākuma kapitālu – atliek tikai pieķerties radīšanai. Sākotnēji viņa uztvēra drauga teikto kā joku, tomēr drīz joks pārvērtās realitātē, un Jana sāka darināt savus apģērba modeļus, veidot sadarbību ar profesionālām šuvējām. «Ne ar visām šuvējām man sanāk izveidot komunikāciju, lai rezultāts būtu labs, jo jādauzās ir no abām pusēm. Tas ir līdzīgi kā Artis man griež matus. Es paceļu šķipsnu un prasu, lai viņš nogriež arī to un Artis paklausa. Viņš nesaka – nē. Līdz ar to šuvējām lūdzu, lai iegriež un iešuj, ka vajag ļauties, bet problēma ir tā, ka man nav attiecīgās izglītības. Esmu amatiere. Tāpēc problēma nav šuvējās, bet manī, jo bez konkrētās izglītības gribu lietas vienkāršot.» Strādādama ar izjūtām, nevis sekojot zināšanām, Jana ir sapulcējusi dažas šuvējas, ar ko viņai izveidojies labs kontakts – viena ir Brocēnos, Janas dzimtajā pilsētā, un divas meitenes strādā Rīgā. Kad Artis pamudināja Janu, lai viņa nebaidās un dara, viņa radīja vairākus apģērbus, kas bija nopērkami veikalā Klase Berga bazārā. «Kad nopirka manis šūto mēteli, biju patiešām priecīga. Bet tad šī lieta palika karājoties gaisā. Nebija ne vēlmes, ne laika, bet pēc nesena veikala apmeklējuma sapratu, ka pāris lietas man ir nepieciešamas.» Tāpēc iespējams viņa turpinās un sekos principam, ko attiecina darbam uz skatuves – darīt lietas, kas sagādā prieku, un darīt, lai izdodas. Janai tas ir svarīgi.
JANAS ČIVŽELES PIETURZĪMES: