PERSONĪBA: Sava īstā es meklējumos

Ģirts jau ir smēlies labu un lielu pieredzi aktiera darbā Jaunajā Rīgas teātrī un tagad domā, kā to nodot tālāk jaunajiem kolēģiem © F64

«Savus 50 gadus es neatzīmēju, es pat lūdzu, lai tajā dienā neplāno nevienu izrādi, jo neatzīstu, ka man 50 gadi bija jāatzīmē ar kādu izrādi. Man vienmēr gribas, lai dzimšanas diena paietu, un viss,» atzīst aktieris un spriež, ka «50 gadi – tā ir tomēr robeža. Nezinu, cik man ilgi būs atvēlēts nodzīvot. Jādomā, kā es dzīves pieredzi, kuru esmu uzkrājis, varēšu nodot citiem. Un, cik tas iespējams, nonākt pie sava īstā es.» Jaunā Rīgas teātra aktieris Ģirts Krūmiņš nav tas, kurš grib izrādīties.

Jaunākā Ģirta Krūmiņa loma ir Rainis izrādē Aspazija. Personīgi. «Tur izejam cauri visai Aspazijas dzīvei, un tas ir Notikums. Man ļoti patīk tas laikmets, es esmu iemīlējies Aspazijas dzejā, gandrīz vairāk nekā Raiņa. Man ārkārtīgi svarīgi, kāda tā dzīve bijusi. Vislielākie cieņas apliecinājumi šiem ģeniālajiem cilvēkiem,» atzīst Ģirts.

Izrāde īsā laikā

Aspaziju. Personīgi Jaunais Rīgas teātris spēlē pilnās zālēs, jo skatītāji ir izslāpuši pēc garīgām vērtībām. Izrādi sagatavoja divos mēnešos, un tas, pēc Ģirta domām, nav mazs laiks. «Izrādē izmantotas Raiņa un Aspazijas dienasgrāmatas un vēstules. Vajadzēja izveidot dzīvus dialogus, pārveidot tekstus, lai būtu spriedze. Ja uz skatuves lasītu visu, kā ir lugā, tad būtu grūti uztvert. Pusotrs mēnesis pagāja, kamēr mēs lasījām visu, kas vien bija iespējams, – dzeju, dienasgrāmatas, vēstules. No Raiņa muzeja mums nāca lasīt lekcijas. Ar mums strādāja arī Raiņa pētniece Gundega Grīnuma. Par ģeniālajiem dzejniekiem izveidotas arī kinohronikas, ir fotogrāfijas. Citreiz lugu var mēģināt lasīt uzreiz, bet mums tā nebija. Tas viss zemapziņā notiek, nosēžas un tā arī paliek. Un tad mēs izsijājam to, ko var un ko nevar izmantot. Man palīdzēja pētnieces stāstītais,» turpina Ģirts. «Rainim un Aspazijai bija savas prasības pret sadzīvi, un tas arī jāuzsver iestudējumā. Viss personāls, kas strādāja lugas veidošanā, bija saliedēts. Man par to ir prieks.» Pirmizrāde esot pats nepatīkamākais, kas vien var būt, saka aktieris. Ģenerālmēģinājums un pirmizrāde – tā ir pirmā iziešana pie publikas un liels stress. «Vēlos, lai pirmizrādes aizrit ātrāk,» saka Jaunā Rīgas teātra aktieris, kurš protot no smagām lomām momentā atslēgties. Kad izrāde beidzas, tā atlaižot vaļā.

Mājas strikti nodala

Viņš ir viens no nodarbinātākajiem aktieriem Jaunajā Rīgas teātrī. Šobrīd ir saspringts periods – tiklīdz beidzas viens darbs, sākas nākamais. Un ir vēl ejošas izrādes. Bet tagad esot tāds brīdis, kad var paņemt pauzi. «Ģirts ir īsts darbarūķis,» stāsta bijusī Jaunatnes teātra aktrise Anta Krūmiņa. «Es nejūtos iztukšojies, man vienkārši vajag piebremzēt. Nav citu variantu – jābūt darbarūķim. Teātris ir mana maizīte. Tagad es ņemu tādu pauzi, jo viss ir tādā pārsātinājumā, ka es neko citu vairs apkārt neredzu, kā tikai teātri. Tas nav labi. Šī sezona sākās ar Tumsas varu, septembrī bija pirmizrāde, un tā viss tālāk strauji turpinājās,» turpina Ģirts Krūmiņš. Teātri viņš nesauc par otrajām mājām, kā to dara citi aktieri. «Mājas ir vide, kura pieder man un kur es dažus cilvēkus ielaižu savā dzīves telpā. Tas man ir absolūti strikti nodalīts. Mana dzīvesvieta ir ļoti būtiska. Tā ir robeža, kuru es novelku un kura man ir vajadzīga.»

Ģirts nav dzimis rīdzinieks, bet nāk no Pļaviņām. Aspazija savā runā izrādes sākumā saka: kā sākusi dzejot, tā savu radošo dzīvi izvēlējusies. «Es arī tāpat, vienkārši gribēju kļūt par aktieri un to arī izdarīju. Rīdzinieks esmu, kopš Alvis Hermanis mani uzaicināja 1994. gadā spēlēt viņa pirmajā iestudējumā Doriana Greja ģīmetne. Biju autors Oskars Vailds, un tā bija mana pirmā izrāde. Kopš tā laika 21 gads rit teātrī. Kaut kādā fantastiskā jomā kolēģi, aktieri un režisori – tā komanda ir izaugusi, tai ir liela vērtība. Visi ir izaugusi šo gadu gaitā, attīstījušies, un tas ir bijis liels attīstības ceļš. Jūtos piederīgs Jaunajam Rīgas teātrim ar visu sirdi un dvēseli,» secina Ģirts. Aktieris saka, ka Uldis Tīrons jaunajā sezonā iestudēs Platona darbu Dzīres. Par pārējiem darbiem neesot interesējies, jo pagaidām pietiekot ar to, kas ir.

Sāra mudina rosīties

Arī brīvajā laikā, kura nemaz neatliekot, jādomā par teātri. Bieži gan arī nedarot neko. Un viņš nevar neatgriezties pie izrādes Aspazija. Personīgi, kas viņam ļoti patīkot. Daudzas lietas no literātu dzīves uzzinājis, ko viņi rakstījuši savā dienasgrāmatā koncentrētā formā. Par visu, kas ar viņiem noticis, tur varot uzzināt. Aspaziju izrādē tēlo Baiba Broka – brīnišķīga aktrise, kas visu sevi izliek darbā, sajūsminās Ģirts.

Aktieris ir saimnieks 11 gadus vecajai suņu meitenei Sārai. «Tas ir vienīgais, kas mani spiež uz pilnīgi pretēju darbošanos. Relaksē un nomierina, palīdz atslēgties no teātra,» aktieris lepojas, ka Sāra piedalījusies teātra izrādēs un ir paklausīga, filmējusies krievu seriālā Dēls. Pēc dabas ir harmoniska. «Dzīvnieki man ir mīļi, un tieši suņi visvairāk patīk.» Aktieris dzīvo Rīgas centrā un, ja laiks atļauj, izstaigājot visus Rīgas parkus. «Man patīk arī pilsēta un daba. Patīk vienatne, projām no sabiedrības, taču pilsētas burzma arī ir vajadzīga. Lauki man savi ir, ja Pļaviņas var nosaukt par mazpilsētu. Tur dzīvo tuvinieki – mamma. Tur ir mežs, kur var pastaigāties. Nedomāju, ka pa zemi rušināties ir tikai latvieša privilēģija, tas piemīt jebkuram cilvēkam.»

Slinkuma varā

Ar savu privāto dzīvi aktieris nevēlas dalīties. «Man ir daži draugi, un šī draudzība ir ļoti dārga, jo abpusēja. Atbildība pret draugu ir svarīga. Draugi nav aktieri, un tas ir cits stāsts – par to, cik tālu viens otru ielaižam savā dzīvē. Man ir paveicies ar visiem sastaptajiem cilvēkiem, viņi bijuši kā Dieva dāvanas. Šajā ziņā esmu laimīgs, cik laimīgs vien var būt. Ir bijuši dzīvē brīži, kad esmu juties laimīgs un otrādi – nelaimīgs. Neesmu bijis visus 50 gadus laimīgs, tas jau būtu nenormāli. Ja dzīvē gadās kaut kas slikts, tad tas ir jāpārdzīvo.»

«Kad iejūdzos darbos un kaut ko daru, tad cenšos to izdarīt maksimāli labi. Ģimenē esmu vienīgais cilvēks, kas ar mākslu nodarbojas profesionālā līmenī. Esmu pētījis pa mammas līniju dzimtas vēsturi līdz pat vecvecākiem. Tas bija pirms diviem gadiem, man bija interesanti uzzināt, kādi bija senči. Tad var laist cauri savai dzīvei visus notikumus,» stāsta Ģirts.

Sapņu lomu nav

«Nav tādas lomas, kuru neesmu nospēlējis, bet ļoti gribētu. Pirms gadiem desmit varbūt sapņoju, bet tagad, zinot visu, ko tas prasa, kādus iekšējus spēkus sagatavošanas periodā, neilgojos pēc kādas nespēlētas lomas. Reizēm man ir bijis tā: tas, ko gribu, iespējams, man nav bijis vajadzīgs. Varbūt tas ir kāds piedāvājums, kurš mani no sākuma nepiesaista, bet reizēm atveras kaut kas tāds, ka vienkārši brīnos. Es nekādas ilūzijas neloloju,» rezumē aktieris. Ģirts saka, ka jebkurā lomā, kura viņam bijusi, jāatrod cilvēciskais, ar ko var ar skatītajiem dalīties. Maza vai liela loma, bet katra bijusi nozīmīga. «Ja tā bijusi neveiksme, arī tas man liek daudz ko pārdomāt. Man tas ir vajadzīgs, jo varbūt rezumējas citā darbā un arī pieredze paliek,» saka vitālais aktieris. Ja jaunākie kolēģi lūdz padomu, Ģirts dalās ar pieredzi. «Uzskatu, ka aktieru apmācība ir svarīga, tas ir pamats. Tā pa īstam sajust, ko teātris nozīmē, kā spēlēt – to var iegūt praksē un intuitīvā līmenī. Ja studentam stāsta, viņš varbūt pat nesaprot. To var pats saprast tikai pēc gadiem,» uzskata Ģirts. Izrādē Vigīlija. Sapnis par nomodu viņš spēlē kopā ar Dailes teātra aktrisi Lidiju Pupuri. «Viņa ar savu pieredzi un padomu ir ieteikusi, ko es varu tagad izmantot. To var tikai cilvēks ar lielu pieredzi. Svarīgi to pārņemt no vecāka un gudrāka kolēģa,» sarunu noslēdz Ģirts.

Ģirta Krūmiņa pieturzīmes

Dzimis 1965. gada 17. maijā

Izglītība:

  • Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas Teātra fakultāte, Daugavpils kurss (1987–1992)
  • Tautas Kinoaktieru studija (1983–1985)
  • Jāzepa Mediņa mūzikas koledža, klavieru nodaļa (1981–1983)

Lomas Jaunajā Rīgas teātrī:

2015: Rainis, I. Ābele Aspazija. Personīgi, rež. M. Ķimele.

2014: Loma, I. Ilfs, J. Petrovs Divpadsmit krēsli, rež. A. Hermanis.

Rukosujevs, Ugarovs, A. Vampilovs Provinces anekdotes, rež. B. Frumins.

Akims, Ļ. Tolstojs Tumsas vara, rež. G. Šmits.

Loma izrādē Dzeja, rež. M. Ķimele.

Misters Stoks, M. Kuzmins

Peldošie – ceļojošie, 1. daļa Pēterburga – Rīga, rež. V. Nastavševs.

2013: Ārsts, T. Viljamss Ilgu tramvajs, rež. I. Mičule, JRT

Jānis, A. Rutkēviča Dukši, rež. G. Šmits.

Mortens Hjīls, Tautas ienaidnieks (pēc H. Ibsena), rež. A. Hermanis.

Meģa brālis Vadis / tirgonis Daniels, Pirmie aplausi, rež. G.Šmits.

2012: Jeremejevs, A.Vampilovs Čulimska. Pašu cilvēki,

rež. R.Vaivars.

2011: Kemps, M. Paničs Vigīlija. Sapnis par nomodu, rež. Ģ. Ēcis. 

Oblomovs, I. Gončarovs Oblomovs, rež. A. Hermanis.

Nīls Bors, M. Freins Kopenhāgena, rež. I. Olingere.

2010: Loma izrādē Kapusvētki (Friedhofsfest), JRT sadarbībā ar festivālu Wiener Festwochen, Austrija

Aleksandrs Serebrjakovs, Jāņonkulis (A. Čehovs Tēvocis Vaņa), rež. M. Ķimele.

Lomas kino

2007: Bermonts, Rīgas sargi,

rež. A. Grauba

1999: Līgavainis, Kāzas,

rež. V. Kairišs.

Velns, Saldā indes garša,

rež. I. Gorodecka.

1998: Osvalds, Paslēpes,

rež. J. Putniņš.



Svarīgākais