VESELĪBA: Tik ļoti vajadzīgā paliatīvā aprūpe

UZDEVUMS – ATVIEGLOT CIEŠANAS. «Visdramatiskākās ir sāpes,» atzīst Dr. Vilnis Sosārs, onkologs ķīmijterapeits, algologs, RAKUS stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs. Nonākot palātā, reizēm pacientam nevar pat piedurties un tikai tad, kad veikta atsāpināšana, iespējams rīkoties tālāk © Kaspars Krafts, F64 Photo Agency

4.lapa

Paskatoties atpakaļ

Kaut arī sūrošanās par trūkumiem ir pamatota, nevar noliegt, ka paliatīvā medicīna arī Latvijā attīstās. «Es vienmēr paskatos atpakaļ, un tad gandrīz vai kauns pateikt, kas nekas nav mainījies vai ir maz mainījies,» saka ārsts. «Uzlabojumi ir milzīgi, apritē ienākuši mūsdienīgi slimnieku kopšanas līdzekļi, kas pamazām arī tiek iekļauti valsts kompensēto sarakstā. 1997. gadā iesākām ar izļurkātām zviedru humānās palīdzības gultām, par kurām pacienti sūdzējās, tagad ir funkcionālās gultas. Diagnostika ir mainījusies - tas, par ko senāk varēja tikai sapņot, tagad ir normāla mūsu darba sastāvdaļa. Arī sabiedrība pamazām kļūst zinošāka. Lai gan joprojām onkoloģiska diagnoze raisa bailes un aizspriedumus un trūkst atsaucības valsts apmaksātajiem skrīninga izmeklējumiem, cilvēkiem tomēr attīstās izpratne, ka vēzis ir hroniska slimība, kuru, laikus atklājot, var arvien sekmīgāk ārstēt. Mēs reizēm aizmirstam pagātni, bet, ja salīdzina, kas bija un kas ir tagad, - cepuri nost un paldies Dievam.».

Svarīgākais