Kā noskaidrots aptaujā, būtiska daļa Latvijas sabiedrības (32%) savu bērnu audzināšanā izmanto fizisku sodu, turklāt vairāk nekā puse aptaujāto nezina, ka bērna fiziska sodīšana Latvijā ir aizliegta ar likumu, šodien preses konferencē pavēstīja organizācijas “Centrs Dardedze” konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode.
Lai gan 49% respondentu uzskata, ka bērna sišana kā audzināšanas metode nav pieļaujama, gandrīz tikpat liels aptaujas dalībnieku skaits (47%) tomēr pieļauj, ka dažās situācijās bērns var tikt disciplinēts ar sišanu. Atbildot uz jautājumu, vai sava bērna fizisku sodīšanu būtu jāaizliedz ar likumu, 39% norādīja, ka aizliegt nevajadzētu.
Vienlaikus pret bērna fizisku sodīšanu pirmsskolas izglītības iestādēs cilvēki ir daudz neiecietīgāki nekā pret fizisku sodu ģimenē - 89% aptaujāto norādīja, ka šajās iestādēs fizisks sods ir aizliedzams ar likumu. Zīmīgi, ka vairāk nekā puse (54%) aptaujāto nezina, ka bērna fiziska sodīšana Latvijā jau ir aizliegta ar likumu.
„Likumdošanas aktos skaidri un nepārprotami ir noteikts, ka nevienā situācijā bērna fiziska sodīšana nav attaisnojama, bet vēl aizvien ir augsta sabiedrības tolerance pret varmācību pret bērnu. Lai reāli izmainītu audzināšanas metodes, centienos lauzt dziļi iesakņojošos stereotipus, kas saistīti ar fizisku sodu kā normālu un ikdienišķu bērna disciplinēšanas metodi, ir pastāvīgi jāaktualizē vardarbības problēma sabiedrībā, jāizglīto sabiedrība un jāsniedz atbalsts vecākiem un profesionāļiem mainīt savas līdzšinējās pieejas. Ir ļoti būtiski, lai mēs spētu ikvienam bērnam garantēt harmonisku, viņa augšanai un attīstībai labvēlīgu vidi mīlestības un sapratnes gaisotnē,” uzsvēra labklājības ministrs Jānis Reirs.
Par augstu vardarbības toleranci Latvijas sabiedrībā liecina arī tas, ka 39% respondentu savā ikdienā redz bērnu fizisku sodīšanu vismaz dažas reizes gadā. Vairums respondentu (76%) neiejaucas un necenšas pieaugušo apturēt, jo nezina, kā iejaukties (42%) vai uzskata, ka tā ir privāta ģimenes problēma (34%).
Sociālantropoloģe Aivita Putniņa norādīja, ka Latvija ir sasniegusi slieksni, kur vardarbības upuriem ir pieejams atbalsts, taču tagad būtu jāiet soli tālāk un jārunā par iespējami agrīnāku vardarbības atpazīšanu un līdzekļiem tās novēršanai. Pēc profesores teiktā, te liels potenciāls ir veselības aprūpes speciālistiem, kuri konsultē vecākus ar maziem bērniem, pirmsskolu pedagogiem, kas lieliski zina situācijas ģimenēs. Viņi ir ļoti būtisks posms ne tikai vardarbības atpazīšanā, bet bērnu un ģimeņu atbalstīšanā.
No disciplinēšanas metodēm vecāki visbiežāk izvēlas ierobežojumus vai aizliegumus (70%), kā arī mutisku sodu - kliegšanu vai kritizēšanu (67%), tomēr arī fizisku sodu bērna audzināšanā mūsdienās pielieto būtiska daļa vecāku - 32% aptaujāto. Visbiežāk vecāki kā fiziska soda lietošanas iemeslus min savaldības zaudēšanu, nogurumu un bezpalīdzības sajūtu.
L. Balode skaidroja, ka bērnu fiziska sodīšana var vecākiem šķist efektīva, jo bērns tiek iebiedēts un ir spiests pieaugušajam pakļauties, taču vienlaikus šāds disciplinēšanas veids bērnu pazemo, laupa uzticēšanos cilvēkiem un nepalīdz bērnam saprast vēlamo uzvedības veidu. “Bērni, kurus fiziski soda, ir agresīvāki nekā citi bērni. Viņos veidojas priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma, savukārt pieaugušie pēc tam mēdz brīnīties par to, ka bērni ir nežēlīgi. Daudzi pieaugot pat īsti nezina, par ko bija saņēmuši fizisku sodu, taču ļoti spilgti atceras pašu pērienu, netaisnības un pazemojuma izjūtu. Tāpat paliekošas negatīvas sekas atstāj arī emocionāla vardarbība - kā draudēšana, lamāšana, ignorēšana,” stāstīja L. Balode.
Kā preses konferencē sacīja tēvs un tēvu grupu vadītājs Nauris Grīnbergs, galvenā vecāku problēma ir nezināšana un pārāk maz darba ar sevi, lai jau iepriekš kopā ar partneri izplānotu, kā risināt ar bērnu saistītās krīzes situācijas, kā atbalstīt vienam otru ikdienas pienākumos un neizgāzt savas nepārstrādātās emocijas uz bērniem. Līdz ar to ir svarīgi sistemātiski strādāt ar jaunajiem vecākiem un viņus izglītot - gan bērnam piedzimstot, gan pieaugot.
“Mūsu mērķis ir skaidrot vecākiem, ka bērnu disciplinēšana nav tikai fiziska sodīšana. Jebkuram bērnam ir nepieciešami vecumam atbilstoši noteikumi jeb robežas, taču vieglākais ceļš - rokas pacelšana - vienlaikus ir arī bērnam kaitīgākais. Daudz vairāk bērns un attiecības ģimenē iegūst tad, ja audzināšanā izvēlamies pozitīvas disciplinēšanas pieeju - audzinām ar savu piemēru, ar uzmanību un sarunām, ar konsekventiem un saprotamiem noteikumiem, samērīgām sekām. Vardarbība pret bērnu nedrīkst būt norma. Tieši šī vienaldzība pret šķietami ikdienišķiem pāridarījumiem pret bērnu kalpo kā augsne tiem traģiskajiem gadījumiem, kas regulāri satricina mūsu sabiedrību,” piebilda L. Balode.