Ru­dens de­pre­si­ja nav sli­mī­ba

© Foto: Andrius UFArtAs, FB/F64 Photo Agency

Kad la­pas gan­drīz jau no­bi­ru­šas, pulk­ste­ņa rā­dī­tā­ji pa­griez­ti par stun­du at­pa­kaļ un va­ka­ros ag­ri kļūst tumšs, ar­vien bie­žāk sa­ru­nās tiek pie­mi­nē­ta ru­dens de­pre­si­ja. «Palīgā, man ru­dens de­pre­su­ha, ko da­rīt?» kāds jau­tā in­ter­ne­tā. Pā­rē­jie ne­sko­po­jas ar pa­do­miem: ej uz SPA, ie­de­dzi­ni sve­ces, no­dar­bo­jies ar sek­su trīs­reiz die­nā, no­pērc kā­du jau­nu lu­pa­tu, drus­ciņ ie­dzer... Ci­ti rak­sta: ru­dens de­pre­si­ja ir iz­lais­tu dā­mī­šu un mār­ke­tin­ga spe­ci­ā­lis­tu iz­gud­ro­ta, pa­tie­sī­bās tā­das ne­maz nav.

«Klīnis­kā ter­mi­no­lo­ģi­jā nav tā­da ter­mi­na «rudens de­pre­si­ja». Tā nav dia­gno­ze, bet drī­zāk tau­tas iz­do­māts fe­no­mens, kurš ie­tver se­vī no­teik­tu iz­prat­ni par to, kas at­tie­cī­ga­jā kul­tū­rā ir ru­dens de­pre­si­ja, un arī kat­ram at­se­viš­ķam cil­vē­kam šī iz­prat­ne var būt at­šķi­rī­ga. Te nav ko­rek­ti ru­nāt par de­pre­si­ju, jo tā ir sli­mī­ba, ku­ru kon­sta­tē psi­hi­atrs, nei­ro­logs vai ģi­me­nes ārsts. Bet mēs va­ram ru­nāt par zi­nā­mu dis­kom­for­tu, aiz­sā­ko­ties un tur­pi­no­ties ru­de­nim, par zi­nā­mu no­māk­tī­bu, emo­ci­o­nā­lu iz­sī­ku­mu, spē­ka trū­ku­mu,» stās­ta Ai­ga Abo­žina, psi­ho­te­ra­pei­te.

- Vai ru­dens at­nāk­ša­na un zie­mas tu­vo­ša­nās cil­vē­kus pa­ras­ti ie­tek­mē no­mā­co­ši?

- Es­mu ie­vē­ro­ju­si, ka par no­māk­tī­bu, tu­vo­jo­ties zie­mai, ru­nā ta­jos re­ģi­o­nos, kur zie­ma re­ā­li arī ek­sis­tē. Sil­ta­jās ze­mēs, kur nav tā­da drū­ma, tum­ša ru­dens ar lap­kri­ti, drēg­nu­mu un lie­tu, nav arī ru­dens de­pre­si­jas. Tur­klāt ir cil­vē­ki, ku­ri īpa­ši ne­re­a­ģē uz ga­da­lai­ku mai­ņu, un ir tā­di, ku­ri uz­tver pa­sau­li jū­tī­gāk, emo­ci­o­nā­lāk, un vi­ņus vai­rāk ie­tek­mē tas, kāds ir laiks, cik ir gaišs vai silts. Mums kat­ram ir at­šķi­rī­gas pra­sī­bas pēc sil­tu­ma - vie­nam pat zie­mā gri­bas bie­ži vē­di­nāt tel­pas, bet cits ir tik sa­līgs, ka jū­tas pa­vi­sam la­bi ti­kai 30 grā­du kar­stu­mā, un viņš no­teik­ti vai­rāk skumst pēc sil­tā lai­ka. Ik­vie­nam ir se­vi jā­pa­vēr­tē: kā es jū­tos kat­rā ga­da­lai­kā, kā­das ir ma­nas ti­pis­kā­kās sa­jū­tas un pār­dzī­vo­ju­mi, var­būt ir kā­di īpa­ši grū­ti mē­ne­ši? Dau­dzi at­zīst, ka grūts mē­ne­sis Lat­vi­jā ir no­vem­bris: snie­ga vēl nav, ir tumšs un drūms, nav arī vēl sā­ku­sies ga­ta­vo­ša­nās Zie­mas­svēt­kiem, ir tā­da kā ap­stā­ša­nās un tuk­šums. Un otrs grū­tais mē­ne­sis ir jan­vā­ris, kad vi­si lie­lie svēt­ki ir pār­skrē­ju­ši, un ja vēl snie­ga pa­ma­zāk...

- Var­būt pa­ti da­ba lē­mu­si, ka šā­dā lai­kā mums va­ja­dzē­tu pie­brem­zēt vēt­rai­nas ak­ti­vi­tā­tes, ap­stā­ties un pa­do­māt?

- Tas ir ļo­ti sva­rīgs as­pekts: cik­lis­kums vie­na ga­da pos­mā ne ti­kai da­bā, bet arī cil­vē­ka dzī­vē. Pa­va­sa­rī ar ce­rī­bām ie­ņe­mam ze­mo star­tu, va­sa­ra ir vis­ak­tī­vā­kais pe­ri­ods, arī zie­mā ir sa­vi prie­ki, bet tie­ši ru­de­nī, kad nāk sal­nas, krīt tem­pe­ra­tū­ra, bet vēl nav ap­ku­res, cil­vē­ki ne­re­ti sāk sū­dzē­ties par no­māk­tī­bu un sa­ka: man ir ru­dens de­pre­si­ja. Zi­nā­mā mē­rā tas var sais­tī­ties ar tā­du me­lī­gu priekš­sta­tu, ka cil­vē­kam vien­mēr jā­jū­tas la­bi. Kaut kā­dā zi­ņā to kul­ti­vē arī da­žā­du pre­ču un pa­kal­po­ju­mu pie­dā­vā­tā­ji, lai pār­do­tu mums lie­tas, kas īs­te­nī­bā nav va­ja­dzī­gas. Mums cen­šas ie­stās­tīt, ka nav la­bi just pat vis­ma­zā­ko dis­kom­for­tu un ar to kaut kas ir jā­da­ra, tā­tad ir kaut kas jā­pērk, par kaut ko jā­mak­sā. Pē­dē­jos ga­dos arī ma­nā prak­sē ir ļo­ti jū­tams: cil­vē­kiem grū­ti pie­ņemt, ka var būt vie­na die­na no sep­ti­ņām, kad viņš ne­jū­tas la­bi sa­vā ādā, un tas ir nor­mā­li. Ne­tie­ši arī me­di­ji nes šo vēs­tī­ju­mu - te­le­vī­zi­jas šo­vos ļau­dis de­jo, dzied, re­dzams daudz prie­cī­gu, smai­dī­gu se­ju. Tas, kurš ne­jū­tas prie­cīgs, sāk do­māt: ar vi­ņiem viss ir kār­tī­bā, bet ar ma­ni - nav. Un tad viņš ir kļu­vis par to po­ten­ci­ā­lo pa­tē­rē­tā­ju uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jiem, skais­tum­kop­ša­nas lī­dzek­ļiem utt. No­stip­ri­nās at­zi­ņa: ja es jū­tu dis­kom­for­tu, tad man ir kaut kā­da vai­na, kaut kā­da īpa­ša pro­blē­ma. Īs­te­nī­bā mēs ne­esam ie­kār­to­ti tā, ka vi­su lai­ku va­ram jus­ties har­mo­ni­jā un lai­mē. Ir brī­ži, kad mēs esam kaut ko no se­vis iz­tē­rē­ju­ši tī­ri emo­ci­o­nā­li, mums ir va­ja­dzīgs uz­krā­ša­nas un iek­šē­jas re­vī­zi­jas pe­ri­ods, kas ne­var būt prie­cīgs. Ru­dens šai zi­ņā ir ļo­ti iz­de­vīgs, jo va­sa­ras ak­ti­vi­tā­te ir bei­gu­sies un mēs pār­e­jam pie jau­na re­žī­ma, ku­rā ir darbs, mā­cī­bas, pa­sā­ku­mi, jau­ni pie­nā­ku­mi un uz­de­vu­mi. Šis laiks var ro­si­nāt ie­ša­nu se­vī, jau­tā­ju­mu uz­do­ša­nu, at­bil­žu mek­lē­ša­nu. Var­būt ārē­ji tas iz­ska­tās pēc ap­stā­ša­nās, to­mēr iek­šē­ji tā ir ap­ce­rē­ša­na, se­ci­nā­ša­na, un bie­ži vien no tās sāk dzimt ide­jas par to, ko gri­bam sa­vā dzī­vē ci­tā­dāk.

- Ko da­rīt, ja šis stā­vok­lis trau­cē veikt pie­nā­ku­mus dar­bā un ģi­me­nē?

- Tā ne­va­ja­dzē­tu būt. Ru­dens de­pre­si­ja ir iek­šējs pār­dzī­vo­jums, tam maz ārē­ju iz­paus­mju. Ja pa­rā­dās ārē­jas pro­blē­mas, tad var­būt ir ru­na par kaut ko no­piet­nā­ku, lai gan ne vien­mēr - var­būt cil­vē­kam ir vien­kār­ši sa­krā­ju­sies kau­dze ar ne­ri­si­nā­tām pro­blē­mām, tas ra­da stre­su, bet vi­ņa pa­ras­tā re­ak­ci­ja uz stre­su ir apā­ti­ja. Tas ir jā­vēr­tē in­di­vi­du­ā­li un at­tie­cī­gi arī jā­rī­ko­jas. Ja esam sa­auk­stē­ju­šies, tad iz­mē­rām tem­pe­ra­tū­ru un zi­nām, ka jā­pa­liek mā­jās, ja tā ir pa­aug­sti­nā­ta. Ja kāds ne­spēj dar­bā pil­dīt sa­vus uz­de­vu­mus, vi­ņam trīc ro­kas, un viņš jeb­ku­rā brī­dī ir ga­tavs ap­rau­dā­ties - tas ir tāds pats rā­dī­tājs kā tem­pe­ra­tū­ra. Ja esi uz emo­ci­o­nā­lā sa­bru­ku­ma ro­be­žas, tad do­mā, kā rī­ko­ties: var­būt va­ri tikt ga­lā pats, var­būt der iz­ru­nā­ties ar drau­giem, ne­dē­ļu pa­sli­mot mā­jās, iz­man­tot spe­ci­ā­lis­tu pa­lī­dzī­bu?

- Vai ne­var ga­dī­ties, ka par ru­dens no­māk­tī­bu cil­vē­ki no­tur īs­tu de­pre­si­ju?

- Cil­vē­kiem, ku­ri var­būt jau sli­mo ar kaut kā­diem de­pre­sī­viem vai ga­ra­stā­vok­ļa trau­cē­ju­miem, ru­dens ir laiks, kad šie stā­vok­ļi var sa­asi­nā­ties. Ja cil­vē­kam, kurš pē­dē­jā lai­kā nav pār­dzī­vo­jis kā­du sma­gu zau­dē­ju­mu, pie­mē­ram, šķir­ša­nos vai pa­lik­ša­nu bez dar­ba, ru­de­nī il­gāk par mē­ne­si vai pus­ot­ru ir pa­tie­šām no­spiests ga­ra­stā­vok­lis, ne­ti­pisks fi­zis­ka spē­ka trū­kums, mai­nī­jies miegs (ne­spēj gu­lēt vai redz mur­gai­nus sap­ņus), ēst­gri­ba - pa­ras­ti trūkst ēst­gri­bas, bet var būt arī ne­nor­māls ēde­lī­gums; ir arī sek­su­ā­lās vēl­mes trū­kums, ne­vē­lē­ša­nās kon­tak­tē­ties, rau­du­lī­gums, tad vi­ņam va­ja­dzē­tu aiz­iet pie kā­da spe­ci­ā­lis­ta, lai pār­bau­dī­tu, vai nav sā­ku­šies no­piet­ni trau­cē­ju­mi. Bet, ja ne­viens no spe­ci­ā­lis­tiem ne­sa­ska­ta ne­ko no­piet­nu, cil­vē­kam va­ja­dzē­tu vien­kār­ši būt pret se­vi sau­dzī­gam, at­rast kā­du vei­du, kas pa­līdz šo lai­ku pār­dzī­vot.

- Kā­di va­rē­tu būt šie vei­di?

- Ļo­ti da­žā­di. Kā­dam var­būt va­jag rak­stīt die­nas­grā­ma­tu, ap­ko­pot bi­lan­ci - ko es es­mu da­rī­jis šo­gad vai vis­pār dzī­vē, ko gri­bu vēl pa­veikt, ar ko es­mu ap­mie­ri­nāts, ar ko ne­es­mu. Var­būt, glu­ži ot­rā­di, va­jag zva­nīt drau­giem un teikt - vel­ciet ma­ni ārā, ci­tā­di es vi­su die­nu sē­žu pie te­le­vi­zo­ra un ēdu.

- Un kā ar in­ter­ne­tu - vai tur var mek­lēt pa­do­mu?

- Tas var gan pa­lī­dzēt, gan trau­cēt. Ti­pis­ki, ka šā­du vei­du iz­vē­las cil­vē­ki, ku­ri ir iek­šē­ji ne­dro­ši. Dro­šie pa­ši iz­vēr­tē sa­vu si­tu­ā­ci­ju, un vi­ņiem nav va­ja­dzī­gas at­bil­des no ārie­nes. Te ir me­da­ļas di­vas pu­ses: ja es es­mu pa­vi­sam ap­ju­cis par šo stā­vok­li, tad es va­ru in­ter­ne­tā at­rast kaut kā­das at­slē­gas lie­tas un vis­maz kā­du vir­zie­nu, kurp man do­ties, kā­dus spe­ci­ā­lis­tus mek­lēt. Ta­ču, ja cil­vēks ir pa­vi­sam ne­drošs, vi­ņam ir iz­teik­ta ten­den­ce būt at­ka­rī­gam, tā­pēc viņš var ļo­ti bur­tis­ki uz­tvert un sākt da­rīt to, kas sa­cīts in­ter­ne­tā. Bet in­for­mā­ci­ja tur ir ļo­ti da­žā­da - kā at­kri­tu­mu kas­tē, kur var at­rast gan zel­ta ķē­dī­ti, gan ka­ķu mēs­lus... Vis­kai­tī­gā­kā ir «diagnosticēša­na»: kāds uz­rak­sta - man ir tas un tas - kā jums lie­kas, kas tas ir? Un sā­kas ver­si­jas. Viens ļauj va­ļu tra­kām fan­tā­zi­jām, cits kaut kur at­rod no­piet­nus ter­mi­nus, pie­mē­ram, «tev ir re­ku­ren­ti de­pre­sī­vi trau­cē­ju­mi ar psi­ho­tis­kām epi­zo­dēm». Cil­vēks kaut ko tā­du iz­la­sa, vi­ņam sā­kas trauk­sme. No ot­ras pu­ses, in­ter­ne­tā var gūt arī at­bal­stu, sa­prat­ni, at­vieg­lo­ju­mu, ko dod ap­zi­ņa, ka ne­esi vie­nī­gais cil­vēks ar šā­du pro­blē­mu. Jeb­ku­ri pa­do­mi, ko ne­sniedz pro­fe­si­o­nāls spe­ci­ā­lists, jā­vēr­tē kri­tis­ki. Ja pret slik­tu ga­ra­stā­vok­li kāds ie­sa­ka sil­tu tē­ju ar me­du vai ka­kao - kā­pēc ne­iz­mē­ģi­nāt, bet ja al­ko­ho­lu - no tā gan jā­at­tu­ras. Al­ko­hols ir bēg­ša­nas ele­ments: es mai­nu šo sa­vu sa­jū­tu, jo tā man ir sma­ga. Uz brī­di pat lie­kas - o, es es­mu at­kal at­grie­zies ta­jā stā­vok­lī, kad viss ir la­bi. Bet tad at­kal ir slik­ti, cil­vēks at­kal ie­dzer, tā ro­das ie­ra­dums un fi­zis­ka at­ka­rī­ba. Lai iz­rau­tos no ru­dens no­māk­tī­bas, var iz­mē­ģi­nāt pa­ņē­mie­nus, kas ļauj gūt jau­nu pie­re­dzi - tik­ties ar drau­giem, pa­la­sīt kā­du li­te­ra­tū­ru, do­ties in­te­re­san­tās pa­stai­gās da­bā, iet uz spor­ta zā­li vai uz pir­ti.

EKSPERTES AIGAS ABOŽINAS PADOMI

Ik­vie­nam ir se­vi jā­pa­vēr­tē: kā es jū­tos kat­rā ga­da­lai­kā, kā­das ir ma­nas ti­pis­kā­kās sa­jū­tas un pār­dzī­vo­ju­mi, var­būt ir kā­di īpa­ši grū­ti mē­ne­ši?

Ja esi uz emo­ci­o­nā­lā sa­bru­ku­ma ro­be­žas, tad do­mā, kā rī­ko­ties: var­būt va­ri tikt ga­lā pats, var­būt der iz­ru­nā­ties ar drau­giem, ne­dē­ļu pa­sli­mot mā­jās, iz­man­tot spe­ci­ā­lis­tu pa­lī­dzī­bu?

Ja ne­viens no spe­ci­ā­lis­tiem ne­sa­ska­ta ne­ko no­piet­nu, cil­vē­kam va­ja­dzē­tu vien­kār­ši būt pret se­vi sau­dzī­gam, at­rast kā­du vei­du, kas pa­līdz šo lai­ku pār­dzī­vot.

Īs­te­nī­bā ne­esam ie­kār­to­ti tā, ka vi­su lai­ku va­ram jus­ties har­mo­ni­jā un lai­mē. Ir brī­ži, kad mēs esam kaut ko no se­vis iz­tē­rē­ju­ši emo­ci­o­nā­li, tā­pēc ir va­ja­dzīgs uz­krā­ša­nas un iek­šē­jas re­vī­zi­jas pe­ri­ods, kas ne­var būt prie­cīgs.

In­ter­ne­tā var gūt arī at­bal­stu, sa­prat­ni, at­vieg­lo­ju­mu, ko dod ap­zi­ņa, ka ne­esi vie­nī­gais cil­vēks ar šā­du pro­blē­mu. Jeb­ku­ri pa­do­mi, ko ne­sniedz pro­fe­si­o­nāls spe­ci­ā­lists, jā­vēr­tē kri­tis­ki.

DER ZINĀT

Lai iz­rau­tos no ru­dens no­māk­tī­bas, var iz­mē­ģi­nāt pa­ņē­mie­nus, kas ļauj gūt jau­nu pie­re­dzi:

tik­ties ar drau­giem,

pa­la­sīt kā­du li­te­ra­tū­ru,

do­ties in­te­re­san­tās pa­stai­gās da­bā,

iet uz spor­ta zā­li,

ap­mek­lēt pir­ti.

Svarīgākais