Ju­tī­ga āda - ko iesākt?

Kāds sa­ka: man ir ju­tī­ga āda. Ko viņš ar to do­mā? «Ju­tī­gas ādas jē­dzie­nu var sa­prast da­žā­di. Viens cil­vēks teiks, ka ju­tī­ga āda ir tā, kam ne­pa­tīk, ja pie­ska­ras – tas var būt sais­tīts ar ap­asi­ņo­ša­nas un iner­vā­ci­jas īpat­nī­bām vai nei­ro­tis­ku stā­vok­li. Bet ju­tī­ga āda var būt arī tā, ku­rai ne­var ie­teikt tos pa­šus kop­ša­nas lī­dzek­ļus, kas der ci­tiem, jo pēc lie­to­ša­nas var pēk­šņi pa­rā­dī­ties aler­ģis­ka re­ak­ci­ja – iz­si­tu­mi, nie­ze vai dis­kom­for­ta sa­jū­ta. Tas var pie­pe­ši at­ga­dī­ties, arī da­rot kā­du ie­ras­tu ik­die­nas dar­bu, pie­mē­ram, maz­gā­jot trau­kus,» sa­ka der­ma­to­lo­ģe Sa­ni­ta Žī­gu­re.

- Par ko lie­ci­na šā­das re­ak­ci­jas pa­rā­dī­ša­nās?

- Ka­mēr ne­kā­du pro­blē­mu nav, tik­mēr cil­vē­kiem lie­kas, ka āda ir ti­kai tā­da se­dzi­ņa, kas iz­ska­tās la­bāk vai slik­tāk, ir sau­sā­ka vai tau­kai­nā­ka. Bet iz­rā­dās, ka ādai ir arī ci­ti, sva­rī­gā­ki, uz­de­vu­mi, tā fak­tis­ki ir ve­se­la imū­no or­gā­nu sis­tē­ma. Kāds ne­pa­tī­kams no­ti­kums - sa­ska­re ar ne­vē­la­mu vie­lu, kaut vai skrā­pē­jums - var iz­rai­sīt no­piet­nas re­ak­ci­jas, kad imū­nās šū­nas ak­ti­vē­jas, ci­ta caur ci­tu no­dod in­for­mā­ci­ju un sā­kas re­ak­ci­ja.

- Vai ju­tī­ga āda ir jau no dzim­ša­nas?

- Šis pro­cess ne­sā­kas no pirm­ās dzī­ves die­nas. Ja bēr­nam jau pēc pie­dzim­ša­nas ir ādas pro­blē­mas, tad drī­zāk jā­do­mā par kā­du ādas in­fek­ci­ju. Ādas ju­tī­gu­ma iz­paus­mes var sāk­ties ap­tu­ve­ni no di­vu mē­ne­šu ve­cu­ma, bet var būt arī daudz vē­lāk. Pie­mē­ram, cil­vē­kam ir 30 ga­du, pirms tam ne­kā­du pro­blē­mu nav bi­jis, un nu pēk­šņi kaut kā­du ie­mes­lu dēļ sā­kas nie­ze un ci­tas pa­rā­dī­bas. Vai arī va­sa­rā, uz­tu­ro­ties sau­lē, ro­das sa­jū­ta, ka āda bur­tis­ki deg, lai gan ag­rāk ne­kas tam­lī­dzīgs nav no­vē­rots. Tas tā­pēc, ka ādai ir sav­da­bī­ga, ļo­ti la­ba at­mi­ņa, kas gla­bā in­for­mā­ci­ju par kā­du ne­pa­tī­ka­mu fak­to­ru un iz­pauž to pēc īsā­ka vai il­gā­ka lai­ka. Pa­ras­ti re­ak­ci­ja se­ko ne­vis pēc pirm­ās sa­stap­ša­nās, bet jau pēc at­kār­to­tas sa­ska­res ar šo fak­to­ru - tad āda da­ra zi­nā­mas sa­vas pre­ten­zi­jas: es at­ce­ros, ka šī vie­la man jau to­reiz ne­pa­ti­ka, bet ta­gad es re­aģē­ju ar re­dza­mām iz­paus­mēm, kņu­dē­ša­nu vai de­dzi­nā­ša­nu.

- Ko da­rīt, ja sā­kas ne­vē­la­mā ādas re­ak­ci­ja?

- Ja, pie­mē­ram, ir uz­ziests krēms un ro­das de­dzi­no­ša sa­jū­ta, tas ne­ka­vē­jo­ties jā­no­maz­gā ar vē­su ūde­ni un jā­uz­liek kāds vēss ap­lie­ka­mais. Rei­zēm ir iz­teikts ap­sār­tums un tā­da tūs­ka, ka cil­vēks tik tik­ko spēj el­pot - tā­dā ga­dī­ju­mā jā­iz­sauc ātr­ā pa­lī­dzī­ba.

Bie­ži vien cil­vēks sa­prot, ka vai­nīgs ir ne­sen ie­gā­dā­tais se­jas krēms, ve­ļas pul­ve­ris, trau­ku maz­gā­ša­nas lī­dzek­lis vai kas cits. Bet žēl mest to pro­jām, tā­pēc viņš uz lai­ku at­liek to ma­lā un vē­lāk mē­ģi­na lie­tot at­kal. Pie­mē­ram, sie­vie­tes ne­vē­las tik vien­kār­ši at­teik­ties no krē­ma vai skrop­stu tu­šas, par ko sa­mak­sā­ta prā­va nau­da. Tā ir lie­lā­kā kļū­da, jo, vēl­reiz ķe­ro­ties pie šā pa­ša lī­dzek­ļa, re­ak­ci­ja būs vēl spē­cī­gā­ka. Ja cil­vēks redz, ka vi­ņam lī­dzek­lis ne­der, tad tas ir jā­at­dod kā­dam ci­tam, ku­ram nav šā­das re­ak­ci­jas, vai vien­kār­ši jā­iz­met. Va­ja­dzē­tu iz­pē­tīt arī šā kos­mē­ti­kas vai sa­dzī­ves ķī­mi­jas lī­dzek­ļa sa­stā­vu, lai nā­kam­reiz ne­no­pir­ktu lī­dzī­gu. Rei­zēm ne­maz nav tik vieg­li sa­prast, kas šīs pa­rā­dī­bas iz­rai­sa. Pie­au­gu­šam cil­vē­kam šā­das re­ak­ci­jas ļo­ti re­ti ir no pār­ti­kas pro­duk­tiem, pār­sva­rā ir kon­tak­ta aler­ģi­ja no ār­īgas sa­ska­res ar kā­du vie­lu. Ja ne­iz­do­das to no­skaid­rot, jā­veic ap­li­kā­ci­ju tes­ti uz ādas, bet tos var veikt ti­kai uz ve­se­las ādas.

- Kā­di pie­sar­dzī­bas pa­sā­ku­mi ik­die­nā jā­ie­vē­ro ju­tī­gas ādas īpaš­nie­kiem?

- Ju­tī­ga āda ir jā­sau­dzē. Iz­vē­lo­ties lī­dzek­ļus tās kop­ša­nai, vis­la­bāk kon­sul­tē­ties ar spe­ci­ālis­tiem. Jā­sa­prot, ka ne­var ba­gā­tī­gi iz­man­tot du­šas že­le­ju, skru­bi un tam­lī­dzī­gus pro­duk­tus, ko bez pro­blē­mām lie­to ci­ti. Arī ja pro­dukts tiek dē­vēts par eko­lo­ģis­ku vai bio­lo­ģis­ku, tas ne­no­zī­mē, ka pro­dukts ir hi­po­aler­ģisks, drī­zāk risks ir vēl lie­lāks. Pēc ie­spē­jas jā­cen­šas iz­re­vi­dēt mā­jas sa­dzī­ves ķī­mi­jas klāsts, lai mak­si­mā­li iz­vai­rī­tos no sa­ska­res ar tiem. Cil­vē­ki ar ju­tī­gu ādu ne­lie­to ve­ļas mīk­sti­nā­tā­jus un, kad vien ie­spē­jams, iz­tiek bez maz­gā­ša­nas un tī­rī­ša­nas lī­dzek­ļiem, pie­mē­ram, trau­kus, ku­ri nav tau­kai­ni, var vien­kār­ši no­maz­gāt ar ūde­ni, daudz ko ie­spē­jams no­tī­rīt ar so­du. Jā­sau­dzē ro­kas, tā­pēc, da­rot vis­da­žā­dā­kos dar­bus, jā­val­kā gu­mi­jas cim­di, vien­al­ga, vai ru­na ir par ma­tu maz­gā­ša­nu, kar­tu­pe­ļu tī­rī­ša­nu vai ga­ļas grie­ša­nu. Cim­di va­ja­dzī­gi ne ti­kai tad, kad āda ir ie­kai­su­si, bet arī pro­fi­lak­ses no­lū­kos. Ju­tī­ba var iz­paus­ties arī at­tie­cī­bā uz da­žā­diem me­tā­la priekš­me­tiem, sa­mē­rā bie­ži ne­vē­la­mu re­ak­ci­ju iz­rai­sa mel­hi­ora un ni­ķe­ļa iz­strā­dā­ju­mi, re­tāk zel­ta un sud­ra­ba lie­tas. Jā­ie­vē­ro pie­sar­dzī­ba, iz­vē­lo­ties gre­dze­nus un ci­tas ro­tas, ap­ģēr­ba po­gas, jos­tas sprā­dzes, pulk­ste­ņus u. c., lai tie ne­ra­dī­tu ādas kai­ri­nā­ju­mu.