Mārtiņiem par godu galdā ceļam vai nu no vāciešiem aizlienēto zoss cepeti, vai vismaz nezin kur un nezin kā audzētu vistu... Taču, ja turēties pie tradīcijām, tad turēties: senie latvieši Mārtiņdienas galdā esot cēluši tieši gaili!
Tautas tradīcijās teikts: senie latvieši uzskatīja - līdz Mārtiņiem jābūt pabeigtiem visiem rudens darbiem: jānokuļ labība, jāapar zeme. Beidzas ganu un pieguļas laiks. Ja pēc šīs dienas kāds, zemīti arot, to vēl traucē, droša zīme, ka nākamajā gadā nekādas ražas nebūs.
Mārtiņš bieži pieminēts sakarā ar Ūsiņu jeb Jurģi: pirmais izvada rudeni un ievada ziemu, bet otrais izvada ziemu un ievada pavasari. Parasti Jurģi uzskatīti par pirmo un Mārtiņi par pēdējo pieguļas dienu, tāpēc Mārtiņš tāpat kā Jurģis ir zirgu aizgādnis. Kā Ūsiņam, tā Mārtiņam par godu senie latvieši kāvuši gaili - saules piesaucēju un gaismas simbolu. Gadskārtu ieražās gaiļa kaušanas ceremonija līdzinās rituālam: mājas saimniekam jāņem gailis, jāiet uz zirgu stalli, kur putns virzienā pret sauli jāapnēsā apkārt katram zirgam. Kad tas izdarīts, saimnieks gaili turpat stallī nokauj un gaiļa asinis iztecina auzu silē. Šīs auzas tūliņ pat atdod apēst zirgiem, lai tie veseli, brangi aug un vairojas. Tad gatavo gaiļa cepeti, ņem plāceņus, alus krūzi un iet uz stalli, kur saimnieks ar mājas puišiem mielojas. Tieši to pašu dara arī saimniece, tikai viņas rituāla izdarību objekts ir vista un darbība norisinās govju kūtī, kur beigās tā kopā ar meitām notiesā vistas cepeti...
Un vēl - gatavojoties gaidāmajai ziemai, ļaudis jau no seniem laikiem centušies sasmelties spēku un enerģiju, kas palīdzētu sagaidīt gan saulgriežus, gan jaunu pavasari, tāpēc reizē ar Mārtiņiem sākas budēļu jeb ķekatu laiks. No mājas uz māju iedami, ar draiskām dziesmām un jautriem dančiem, asprātībām un jokiem ķekatnieki sauc gaismu un iekur prieka dzirksti tumsā!