Kā ģi­me­ne va­rē­tu pa­lī­dzēt pirm­klas­nie­kam, lai vi­ņam sko­lā veik­tos la­bi?

Kā ģi­me­ne va­rē­tu pa­lī­dzēt pirm­klas­nie­kam, lai vi­ņam sko­lā veik­tos la­bi? To Mā­ja jau­tā­ja psi­ho­lo­ģei Ai­jai Luk­sti­ņai.

- Sko­las gai­tu sā­ku­mu pie­au­gu­šie bie­ži iz­tē­lo kā vien­rei­zī­gu, gan­drīz vai brī­nu­mai­nu no­ti­ku­mu, ko bērns gai­da ar lie­lu ne­pa­cie­tī­bu. Kā­pēc sa­jūs­mas vil­nis no­plok

- Tas ir lī­dzī­gi kā ar pie­au­gu­ša­jiem ar jau­no ga­du, ko sa­gai­da pa­ci­lā­tā no­ska­ņo­ju­mā, bet pēc tam iz­rā­dās, ka ap­kārt viss ir tā­pat, brī­nums nav no­ti­cis un pro­blē­mas nav iz­gai­su­šas. To­ties sko­lē­nam ir jā­ie­kļau­jas jau­na­jā re­žī­mā, jā­vei­do jauns ik­die­nas ritms un jā­pil­da mā­jas­dar­bi, jā­prot pa­šam aiz­sai­tēt spor­ta apa­vus un jā­ap­gūst da­žā­das lie­tas, kas ne­būt nav tik aiz­rau­jo­šas. Bēr­nam tas var ra­dīt vil­ša­nos. Un pirm­klas­nie­ki sa­ka cits ci­tam: at­ce­ries, cik la­bi bi­ja bēr­nu­dār­zā, kur va­rē­ja pa­gu­lēt pus­dien­lai­ku.

- Ve­cā­ki par tā­du bēr­na no­ska­ņo­ju­mu ir sa­rūg­ti­nā­ti...

- Svēt­ki bei­gu­šies. Ve­cā­kiem de­rē­tu zi­nāt: šā­dā si­tu­ā­ci­jā ir glu­ži nor­mā­li, ka bērns uz kā­du brī­di var pat re­gre­sēt - at­kāp­ties ie­priek­šē­jā at­tīs­tī­bas pos­mā, kur viņš vi­su pra­ta un zi­nā­ja, maz­liet ta­jā pa­dzī­vot, sa­ņemt spē­kus, un tad bie­ži vien se­ko straujš at­tīs­tī­bas lē­ciens. Ja šķiet, ka bērns pēk­šņi kļu­vis it kā ma­zāks, tas no­zī­mē, ka vi­ņa dzī­vē ir ļo­ti daudz jau­nā un ta­jā brī­dī vi­ņam va­ja­dzīgs maz­liet lie­lāks at­balsts un ap­rū­pe, lai pa­lī­dzē­tu tikt ar vi­su ga­lā.

- Pub­li­cēts daudz pa­do­mu par to, kā pa­lī­dzēt bēr­nam sko­las gai­tās. Rei­zēm tie no­nāk pret­ru­nā, pie­mē­ram, tiek ie­teikts, ka ne­va­jag at­kāp­ties no pra­sī­bas iz­pil­dīt mā­jas­dar­bus, kaut vai tā­pēc bū­tu jā­sēž līdz vē­lai nak­tij, ta­ču arī uz­svērts, ka bēr­nam ir kār­tī­gi jā­iz­gu­ļas.

- Sa­va tais­nī­ba abiem. Te ir ru­na par bēr­na pat­stā­vī­bas lī­me­ni. Sko­lā darbs kļūst mērķ­tie­cī­gāks, vai­rāk jā­strā­dā in­di­vi­du­ā­li, ma­zāk gru­pās. Kļūst skaid­ri re­dzams, cik bēr­nam līdz šim bi­jis ļauts uz­ņem­ties at­bil­dī­bu un rī­ko­ties pa­šam. Tas iz­pau­žas gan spē­jā iz­pil­dīt mā­jas­dar­bus, gan da­žā­dās ik­die­nas ie­ma­ņās. Vie­na ot­ra mam­ma par sep­ti­ņus ga­dus ve­cu bēr­nu jo­pro­jām sa­ka: «mēs ejam sko­lā, ta­gad mēs ēdī­sim zu­pi­ņu, ta­gad mēs mā­cī­si­mies...» Nu vi­ņa redz, ka ci­ti bēr­ni prot vai­rāk - lai­kus pil­dīt sko­las uz­de­vu­mus, at­slēgt dzī­vok­ļa dur­vis vai šķēr­sot ie­lu, ie­priekš pa­ska­to­ties uz abām pu­sēm. Bēr­nam, ku­ram vien­mēr bi­jis lī­dzās kāds, kurš vi­su iz­lemj vi­ņa vie­tā, šo ie­ma­ņu nav, jo tā­das nav bi­ju­šas va­ja­dzī­gas.

- Un to­mēr - kā dis­cip­li­nēt bēr­nu, kurš vien­mēr kaut ko pa­zau­dē, no­ka­vē, aiz­mirst? Vai pa­lī­dzēt var stingrs die­nas re­žīms un kār­tī­ba?

- Ide­ā­lā ga­dī­ju­mā bēr­nam ir jā­pa­līdz iz­kopt se­vis dis­cip­li­nē­ša­nas pa­ra­du­mi. Mam­ma var pa­stās­tīt sko­lo­tā­jai, ka bērns ļo­ti ne­grib kār­tot so­mu, to­mēr ir no­ru­nāts, ka viņš to da­rīs pats, un, ja kā­da grā­ma­ta vai burt­nī­ca kār­tē­jo rei­zi ne­būs pa­ņem­ta lī­dzi, tad lai viņš arī pie­dzī­vo, kā­das tam se­kas. Ja ve­cā­kiem pa­šiem ir grū­tī­bas ar plā­no­ša­nu un paš­dis­cip­lī­nu, tad ne­var gai­dīt, lai bēr­nam veik­tos la­bāk. Jā­at­ce­ras, ka vi­ņam ir sa­va per­so­nī­ba, sa­vas īpat­nī­bas, sa­va pa­ti­ka un ne­pa­ti­ka, viņš ir «es», ne­vis kā­da «mēs» sa­stāv­da­ļa. Ja mēs no bēr­na pra­sām lie­lā­ku pat­stā­vī­bu un at­bil­dī­bu, tad mums vi­ņam arī vai­rāk jā­uz­ti­cas un jā­dod lie­lā­ka rī­cī­bas brī­vī­ba. Nav jā­cen­šas ie­di­bi­nāt māk­slī­gu kār­tī­bu un re­žī­mu, rei­zēm tas vi­su var pa­da­rīt ti­kai slik­tā­ku. Sko­las gai­tas ta­ču ne­sā­kas pēk­šņi, tā­pēc ģi­me­nei ir laiks sa­ga­ta­vo­ties un iz­do­māt, kurš un kā bēr­nu no­gā­dās sko­lā un mā­jās, ra­dīt ap­stāk­ļus, lai bērns mā­jās va­rē­tu mā­cī­ties, at­ri­si­nāt ci­tus prak­tis­kus jau­tā­ju­mus.

- Vēl viens pla­ši iz­tir­zāts jau­tā­jums: cik un kā pa­lī­dzēt bēr­nam mā­cī­bās?

- Sā­ku­mā bēr­nam var pa­lī­dzēt iz­kopt mā­cī­ša­nās, so­mas kār­to­ša­nas, ģērb­ša­nās un ci­tus va­ja­dzī­gus pa­ra­du­mus. Bet pa­lī­dzēt ne­no­zī­mē da­rīt vi­ņa vie­tā. Ve­cā­kiem vai vec­ve­cā­kiem ša­jā pro­ce­sā drī­zāk ir kon­sul­tan­tu lo­ma. Pie­mē­ram, sā­ku­mā so­mu kār­to ko­pā. Mam­ma sa­ka: «Tagad tu va­rē­tu pa­ska­tī­ties die­nas­grā­ma­tā, kā­das rīt ir stun­das. Pēc kār­tas ņem to, ko kat­rai stun­dai va­jag, un liec so­mā. Kā tu do­mā, vai tā būs la­bi? Vai tev ta­gad ne­trūks tās vai ci­tas lie­tas?» Kad bērns to ir ap­gu­vis, so­mas kār­to­ša­nu no­dod vi­ņa pār­zi­ņā. Ja bērns arī kād­reiz ne­iz­mā­cās, tad viņš par to sa­ņem pirm­klas­nie­kam adek­vā­tu so­du un sa­prot, kā­das ir se­kas tam, ka viņš nav iz­mā­cī­jies.

- Ko da­rīt, ja bērns ne­mā­cās, ne­maz ne­cen­šas?

- Tas var būt ļo­ti da­žā­du ie­mes­lu dēļ, un daž­kārt ir va­ja­dzīgs liels darbs, lai šos ie­mes­lus at­klā­tu. Te jā­ie­sais­tās vi­sai pie­au­gu­šo ko­man­dai - ve­cā­kiem, sko­lo­tā­jiem, ja va­ja­dzīgs, arī psi­ho­lo­gam, so­ci­ā­la­jam dar­bi­nie­kam vai me­di­ķim. Gal­ve­nais jau­tā­jums ir tāds: ko mēs, pie­au­gu­šie, va­ram da­rīt, lai šis bērns spē­tu ie­kļau­ties sko­lā un sek­mī­gi mā­cī­ties? Ne­vis - viņš ir slikts, viņš ne­mā­cās un skai­ta vār­nas.

- Vai var likt bēr­nam mā­cī­ties vēl pa­pil­dus un pil­dīt dar­bu at­kār­to­ti, lai tas bū­tu per­fekts, la­bāks ne­kā ci­tiem?

- Arī pā­rāk lie­la kon­tro­le ne­ļauj bēr­nam iz­strā­dāt sa­vus pa­ra­du­mus. Ļo­ti bie­ži la­bie mā­cī­bu re­zul­tā­ti jau­nā­ka­jās kla­sēs ir mā­mi­ņu un vec­mā­mi­ņu no­pelns, jo vi­ņas vi­su lai­ku stāv aiz mu­gu­ras un bēr­nam nav ie­spē­ju kļū­dī­ties. Ro­das jau­tā­jums: kā­pēc mēs sū­tām bēr­nu sko­lā? Vai tā­pēc, lai iz­ska­tī­tos la­bi ra­di­nie­ku, kai­mi­ņu un sko­lo­tā­ju acīs, lai mums bū­tu ko iz­rā­dī­ties, vai arī tā­pēc, lai mū­su bērns ie­mā­cī­tos mā­cī­ties, pats tikt ga­lā ar sa­viem uz­de­vu­miem? 4. vai 5. kla­sē, kad vairs ne­va­rēs aiz mu­gu­ras iz­stā­vēt, var pie­nākt brī­dis, kad sek­mes strau­ji pa­slik­ti­nās, jo bērns vien­kār­ši ne­prot mā­cī­ties. Tik­mēr kāds cits, ku­ram nav bi­ju­šas tik la­bas at­zī­mes, gūst pa­nā­ku­mus. Viņš ir pie­ļā­vis sa­vas kļū­das, zi­na, kā­das ir to se­kas, kā var tās no­vērst, kad var at­slābt un kad ir jā­sa­springst.

- Kā re­a­ģēt, ja bērns dar­bu iz­pil­dī­jis ne­glī­ti? Vai kri­ti­ka, arī pel­nī­ta, ne­no­kaus vēl­mi strā­dāt?

- Es do­mā­ju, ka ik­vie­na mā­te in­stink­tī­vi jūt, vai bērns ir pa­vei­cis dar­bu sa­vu spē­ju ro­be­žās la­bi vai bi­jis pa­viršs. Pro­tams, ir jā­at­bild uz jau­tā­ju­mu: vai es no vi­ņa ne­gri­bu pā­rāk daudz? Īpa­ši tas at­tie­cas uz bēr­niem, ku­riem, pie­mē­ram, nav do­tī­bu spor­tā, mū­zi­kā, zī­mē­ša­nā. Ja vi­ņi iz­pil­da uz­de­vu­mu sa­vu ie­spē­ju ro­be­žās, tad par to var uz­sla­vēt, pat ja vi­siem ci­tiem so­kas la­bāk. Bet, ja mam­ma jūt, ka bērns ir strā­dā­jis pa­vir­ši, tad var go­dī­gi at­zīt: tu va­rē­ji daudz la­bāk.

- Vai mam­ma drīkst bēr­na klāt­būt­nē kri­ti­zēt mā­cī­bu grā­ma­tas, mā­cī­ša­nas me­to­di­ku un sko­lo­tā­ju?

- Tas ra­da bēr­nam ne­iz­prat­ni. Pir­ma­jā kla­sē mam­ma vi­ņam ir au­to­ri­tā­te, lai gan sko­lo­tā­ja jau sāk kļūt pat par lie­lā­ku au­to­ri­tā­ti ne­kā ve­cā­ki. Der at­ce­rē­ties: jūs abas ar sko­lo­tā­ju strā­dā­jat sa­va bēr­na la­bā, lai vi­ņam veik­tos.

- Bērns stās­ta par at­tie­cī­bām ar kla­ses­bied­riem, un ve­cā­ki uz to re­a­ģē da­žā­di. Vie­ni sa­ka - tie­ciet ga­lā pa­ši ar sa­vām pro­blē­mām, ci­ti uz­ska­ta, ka par to jā­rū­pē­jas pe­da­go­giem, vēl ci­ti stei­dzas uz sko­lu skaid­ro­ties. Kā bū­tu la­bāk?

- Tas ir pa­vi­sam nor­mā­li, ka bēr­nam, sā­kot sko­las gai­tas, ir trauk­sme. Bet trauk­sme par sko­las gai­tu sā­ku­mu ir arī ve­cā­kiem. Nor­mas va­ri­an­tā mam­mai bū­tu bēr­na trauk­sme jā­ma­zi­na, bet, ja vi­ņa ne­tiek ga­lā pa­ti ar sa­vu trauk­smi, tad arī bēr­na trauk­sme vēl vai­rāk aug.

Nav uni­ver­sā­las re­cep­tes, kā re­a­ģēt kat­rā si­tu­ā­ci­jā. Bet, pirms sākt rī­ko­ties, ir sev jā­pa­jau­tā: vai tie­šām kaut kas no­tiek ar bēr­nu vai tā ir ma­na trauk­sme, kas ne­dod mie­ru? Var­būt tie­ši man ir bail, ka bērns kaut ko ne­mā­cēs un ci­ti do­mās, ka es­mu slik­ta mam­ma, ka vi­ņam da­rīs pā­ri - jo tik daudz ta­ču dzir­dēts par var­dar­bī­bu sko­lās? Ga­dās, ka mam­ma ved bēr­nu pie psi­ho­lo­ga - sa­ga­ta­vo­ties sko­lai. Bēr­nu­dār­zā sa­cīts, ka bērns ir sko­lai ga­tavs. Iz­jau­tā­jot, kā­dēļ mā­te do­mā, ka vi­ņam vēl ir jā­ga­ta­vo­jas, iz­rā­dās, ka tie­ši mam­mai jā­strā­dā ar sa­vām bai­lēm par to, ka bērns sāk iet sko­lā. Ja trauk­sme sa­gla­bā­jas, tā tiek pār­lik­ta uz bēr­nu, bet vi­ņam ir va­ja­dzī­ga mie­rī­ga, sa­prā­tī­ga mam­ma, ar ku­ru vi­su var dro­ši ap­spriest. Ja pirm­klas­nieks redz, ka mam­ma skrien uz sko­lu un ceļ tra­ci par kat­ru ga­dī­ju­mu, kad vi­ņu kāds pa­grū­dis, mek­lē un kau­ni­na vai­nī­gos un līdz ar to iz­rai­sa kla­ses­bied­ru an­ti­pā­ti­jas, tad viņš vairs par šā­diem ga­dī­ju­miem mam­mai ne­stās­ta, un pa­stāv risks, ka reiz viņš no­klu­sēs arī kā­du sma­gu pā­ri­da­rī­ju­mu, ko ne­drīk­stē­tu at­stāt bez ie­vē­rī­bas. Tie­ši pie­au­gu­ša­jiem ir jā­iz­vēr­tē si­tu­ā­ci­ja: vai bēr­nam ar to ir pa­šam jā­tiek ga­lā vai nē. Ne­va­ja­dzē­tu ie­jauk­ties lie­tās, ku­ras bērns var at­ri­si­nāt, un ne­va­ja­dzē­tu pa­laist ga­rām si­tu­ā­ci­jas, kur va­jag ie­jauk­ties.