Atgriežas pie dabīgā

© F64

Medzenieks Rolands Ekšteins daudz ko izmēģinājis savā dzīvē – zivju dīķus apsaimniekojis, darbnīcās strādājis par tehniķi mehāniķi, sniedzot pakalpojumus zemniekiem, tūristiem, audzējis austersēnes, iesācis nodarboties ar zosīm, bet uzbrukuši putnu gripas varbūtējas sērgas ierobežojumi.

Tagad jau astoņus gadus R. Ekšteins audzē kazas, ražojot produkciju no piena.

«Bioloģiskā lauksaimniecība nav iedomājama un arī ES neatbalsta saimniekošanu virs 40 hektāriem zemes bez mājdzīvniekiem, tāpēc zosu vietā vajadzēja domāt ko citu, turklāt netradicionālu vai to, kas nav laukos tik populārs. Lai arī līdz izvēles brīdim nebiju kazu tuvāk redzējis par 50 metriem,» atzīst Rolands, «izvēlējos kazas, tāpēc ka tuvākā apkaimē ar kazkopību nodarbojās pavisam maz un šai nozarei bija paredzēts diezgan labs ES atbalsts. Un tā sāku interesēties par dzīvnieku iegādes iespējām un to audzēšanas specifiku.»

Gribot redzēt, kāds ir piedāvājums, Rolands ielicis sludinājumu internetā. Piedāvātā kazas cena tolaik bija no 25 līdz 70 latiem. «Apbraukāju saimniecības Kurzemes pusē un domāju – ko es varu zaudēt? Ja nekas neiznāks, uztaisīšu vienu šašliku balli,» nosmej kazkopis. «Biju atvedis mājās 20 slaucamās kazas, pielāgojis aizgaldus, kad uzzināju, ka ES subsīdijas samazinātas gandrīz uz pusi. Bet man jau kazas mājās, tāpēc jāturpina. Saprotu, ka bagāts nekļūšu, bet kaut kas jādara! Sākumā interesējos, kur pienu likt. Kazdangas piena pārstrādes uzņēmuma Elpa valdes priekšsēdētājs Gundars Sisenis ir mans radinieks, arī zaļi domājošs. Teicu, ka gribu gatavot produkciju bez konservantiem, un viņš piekrita. Devu kādu laiku pienu, un tapa siers Kazdangers, tas bija jaunums Liepājas pusē,» palepojas medzenieks un apliecina biznesa pamatpatiesības. «Nāca ekonomiskā krīze, un Elpai kazas piens bija kā sestais ritenis. Viņiem sāka rasties kazas siera uzkrājumi, nācās pārtraukt kazas siera ražošanu. Nekas jau cits neatlika ko darīt, kā mēģināt pašam pienu pārstrādāt sierā. Šķirstīju grāmatas, meklēju internetā, bet praktiski neko neatradu. Biju iesaistījies Kazkopju biedrībā. Vajadzēja mācīties, jo biju nulle. Saietos kazkopji atveda nodegustēt savus gatavotos sierus, savdabīgus, gardus, bet recepti neviens neizpauda. Var būt, ka tas arī bija labi. Jo nācās pašam domāt, meklēt un eksperimentēt. Un sanāca kaut kas pavisam jauns.»

Jādomā un jākustas pašam

«Esmu mājražotājs un sieru gatavoju pārbūvētās mehāniskās darbnīcas telpās,» stāsta zemnieks. «Gatavoju sieru bez fermentiem, konservantiem, jo tā ir veselīgāk un garšīgāk. Man bērnībā negaršoja sieri – Krievijas, Holandes, domāju, ka tā nav siera garša, bet fermenta garša. Pamēģinot gatavot kazas sieru ar fermentiem, trāpīju uz to pašu Krievijas siera specifisko garšu.»

Preces dažādošanai Rolands mēģinājis sieru variēt ar piedevām – ar ķiplokiem, dillēm, ķimenēm, maurlociņiem, pat saldos sierus mēģināts pagatavot. Visi likās labi. Sācis tirgot. Izkristalizējās, ka visvairāk pircēji pieprasa diētisku vai, kā Rolands sauc, klasisko sieru bez piedevām, tad kūpinātu ar alkšņa malku un pikantāko ar dažādām garšvielām. «Sākumā pamēģināju ar vegetu. Pašlaik paši audzējam dažādus garšaugus, kaltējam, smalcinām un pievienojam sieram. Tagad ražojam pienu, biezpienu, vairāku veidu sieru un jogurtu,» klāsta medzenieks. Pakāpeniski pieprasījums pēc produkcijas palielinās. «Priecē, ka cilvēki arvien vairāk apzinās bioloģisko produktu vērtību un ka kazas piena produkti tomēr ir viens no labākajiem un gadsimtiem pārbaudītiem, bet modernajā laikmetā mazliet aizmirstiem produktiem.»

Ārstē dažādas vainas

«Kazas piena tauklodītes ir vistuvākās mātes pienam. Tas palīdz attīrīt organismu no holesterīna. Ir daudzas gudrības tautā, ka kazas piens slimības ārstē, izmantojams arī kosmētikā.»

Ekšteina ganāmpulkā ir līdz 100 kazām, no tām 60–70 slaucamas. «Vienreiz dienā slaucu. Tā pašam ērtāk un neizpumpē dzīvniekus. Nav arī jādod tik daudz spēkbarības. Toties no agra pavasara līdz vēlam rudenim kazas ganās dabīgās pļavās, kur spēj uzņemt visu dabas doto un nepieciešamo pārtikas buķeti. Pašas atrod, kādu zālīti viņām vajag. Brien pat ūdenī un ēd ūdenszāles, koka atvases, mizas. Pašas zina, ko un cik vajag, lai būtu veselas,» stāsta saimnieks. «Laba pirmpienīte dienā dod 1,5 litrus piena, bet man labākā kaza ir devusi piecus litrus dienā. Kazas ir tuvāk dabai, un dabīgs paliek dabīgs.» Kaza ir viegli kopjama. Zinātnieki liek kazas vienā līmenī ar suni. Kaza pakļaujas dresūrai, saprot, ko no viņas grib, nav problēmu. Ir mīlīgas un lojālas pret cilvēkiem, kurus pazīst. Arī uz slaukšanu tās sastājas rindiņā, pašas nāk. Kazas arī nebaidās no suņa, iet pat pretī. Aitas esot daudz haotiskākas.

Tuvākajā laikā plānota uzlabot ganāmpulka kvalitāti dabīgā ceļā – izlases kārtā izlasot labākos eksemplārus. «Tas jau notiek pakāpeniski, bet process nav tik ātrs. Uz ārzemju šķirnēm pāriet negribu, mūsējās ir labākas, izturīgākas un piemērotākas klimatam.»

Lauž mītus un aizspriedumus

Daudziem cilvēkiem esot pretenzijas pret kazas pienu un tā produkciju. Ir bijuši kuriozi, kad tirdzniecības vietā degustē un priecājas par labo siera garšu, bet, kad uzzina, ka tas ir gatavots no kazas piena, tad cenšas izspļaut. Tas pierāda, ka viss ir tikai iedomas.

Par dzīvi laukos Rolands saka: «Es esmu dzimis Liepājā, audzis mazpilsētā Grobiņā, strādājis dažādos amatos un arodos. Un nu saku Mārtiņa Rītiņa vārdiem – kas var būt labāks par šo? Dzīvošanu un darbošanos laukos, būt tuvāk un saskaņā ar dabu un dzīvniekiem un vēl ražot ko labu citiem – garšīgu un veselīgu. Turklāt vari pats plānot un realizēt savas ieceres, darba laiku un atpūtu. Man patīk šis darbs. Ja tagad būtu jāatgriežas algotā darbā pilsētā, tas varētu notikt tikai piespiedu kārtā. Laukos var izdzīvot. Protams, ne tik labi kā ārzemēs. Es arī esmu bijis Itālijā, Spānijā, Kiprā, Francijā un Dānijā mācījos. Priekšstats ir.» «Mums subsīdijas ir 2–3 reizes mazākas nekā viņiem, bet arī prasības no Pārtikas un veterinārā dienesta divreiz lielākas, kaut esam vienā Eiropas Savienībā. Piemēram, Kiprā, krodziņš pie krodziņa, mēs tur prezentējām arī savu sieru, un mūs izvadāja pa kazu saimniecībām. Bija labi, bet bija arī tā, ka mums malkas šķūnīši ir labāki par viņu sierotavām. Neviens tur nav nomiris, neviens neprotestē. Nevienu ierēdņi nesoda un neklapē ražotni ciet, kā tas ir pie mums. Tur pret jebkuru ražotāju izturas ar cieņu un nespiež viņu kapitulēt kādu likumu izpildes priekšā. Citur tik strikti neprasa, lai grīdas un sienas būtu flīzētas, galdi un trauki no nerūsoša tērauda, kas mums sadārdzina ražošanu. Galvenais – lai ir tīrs piens un siers. Kā es to dabūju gatavu, tā ir mana problēma,» strikts ir zemnieks. «Es teiktu tā: ja Latvijai nevar dot tikpat subsīdiju, cik dod citām valstīm, lai visā Eiropā tās noņem, un esmu pārliecināts, ka latvieši būtu daudz darbotiesspējīgāki nekā ārzemnieki. Mēs noteikti izvirzītos Eiropā, ja ne pasaulē, līderpozīcijā, kā tas bija Latvijā līdz PSRS okupācijai. Ir atzīts, ka Latvija ir viena no zaļākajām zemēm pasaulē. Ja cilvēce gribētu atgriezties pie bioloģiskās ražošanas, tad Latvija ir vieta, kur vistīrāko pārtiku var saražot un eksportēt uz tām valstīm, kuras jau ir pārķīmiķotas un nederīgas ekoproduktu ražošanai. Mēs šobrīd nevaram, bet vajadzētu aizliegt, lai ārzemnieki nenāk iekšā, bet ja nāk, tad lai ražo bioloģiski, nelieto tik daudz ķīmiju.»

Pretstatā negatīvajam Rolandu tomēr priecē, ka cilvēki Latvijā aizvien vairāk zina par kazām un sāk arvien zaļāk un ekoloģiskāk domāt un lietot uzturā dabīgus produktus.

Svarīgākais