Prom no unificētā

«Jūgendstils lielā mērā bija pretreakcija uz 19. gadsimtā valdošo tendenci visu industrializēt, kad uzskatīja, ka gleznojumus, kokgriezumus var mehāniski ražot fabrikā. Jūgendstils atgriezās pie gadsimtos pārbaudītām vērtībām, kas saistās ar lietišķo mākslu, ar dažādām interjera sīklietām. Tās veidoja individuāli, atbilstošas katram cilvēkam, katrai mājai, pievēršot lielu uzmanību tam, lai katra detaļa, katrs elements būtu mākslinieciski veidots un amatnieku roku darināts,» uzsver Rīgas Jūgendstila centra direktore Dr. arch. Agrita Tipāne.

1903. gadā celtais īres nams bija arhitekta Konstantīna Pēkšēna personīgais īpašums. Tā projektu izstrādāja viņš pats sadarbībā ar Eiženu Laubi, kas tolaik vēl bija arhitektūras students. Ceļvedī Rīgas jūgendstila pērles norādīts, ka «ēka izceļas ar ārkārtīgi spēcīgu apjomu plastiku un izteiksmīgu siluetu. Tai ir vairāki tālu izvirzīti rizalīti, erkeri, balkoni, lodžijas, zelmiņi, stūra tornis un masīvi ieejas portāli. Izmantoti atsevišķi renesanses vai viduslaiku arhitektonisko formu motīvi, taču celtnes koptēls tuvs nacionālajam romantismam. Arhitektoniskajā pamatformā meistarīgi iekļautajos ciļņos stilizēti vietējās augu un dzīvnieku valsts motīvi – skujas, čiekuri un vāverītes. Vairāku dzīvojamo telpu logos ir vitrāžas ar eksotisko augu atveidojumiem».

Kad pirms pāris gadiem stāstījām par Konstantīna Pēkšēna ģimenes dzīvoklī iekārtoto Rīgas Jūgendstila muzeju, tā greznākajā telpā – ēdamistabā – ritēja restaurācijas darbi, arī vannas istaba un aukstā istaba bija tapšanas stadijā. Tagad restaurācija pabeigta un visas dzīvokļa telpas ir nodotas interesentu apskatei. «Konstantīns Pēkšēns šajā 208 kvadrātmetrus plašajā dzīvoklī dzīvoja ar sievu Annu, kā arī viņiem bija kalpotāja. Vēl šeit viņam bija iekārtota darbnīca,» skaidro Rīgas Jūgendstila centra direktore Dr. arch. Agrita Tipāne.

Jūgendstila dzīvokļa interjera projekta autore – arhitekte Liesma Markova. Ekspozīcija ir veidojusies, pateicoties daudziem dāvinājumiem.

VIRTUVE. Šeit dzīves ritms parasti nekad neapstājās, ja nu vienīgi nakts stundās. Namamāte un kalpone ikdienu veltīja dzīvokļa iemītnieku labsajūtas radīšanai. 20. gadsimta sākuma modernajā virtuvē bija ledusskapis, plīts, čuguna izlietne ar ūdenskrānu. K. Pēkšēna ģimenes dzīvokļa virtuvē ir atjaunots 1903. gada interjers. Sienas klāj dekoratīvais krāsojums – flīžu imitācija.

TRADĪCIJA. Laikā, kad Rīgā uzplauka jūgendstils, telpas bija pieņemts rotāt ar sīkām, jaukām lietiņām – vāzēm, augļu traukiem, dekoratīvām figūriņām.

AR VITRĀŽU. Gan jūgendstila ēku fasādes, gan telpu interjers izceļas ar neparasti piesātinātu un bagātu stilizētu augu motīvu, masku, figurālu veidojumu, sfinksu, lauvu, čūsku, pūķu un citu nezvēru liektu un taisnu profilu, apļu un citu ģeometrisku figūru sablīvējumiem. Šie elementi tiek izmantoti arī jūgendstila mēbelēs. 20. gadsimta sākumā tapusī bufete ar vitrāžām savulaik piederējusi kardinālam Juliānam Vaivodam.

AUKSTĀ ISTABA. Blakus kalpones istabai atradās tā sauktā aukstā istaba jeb pieliekamais, kur glabājās burkas ar ievārījumu, tauku podi, ābolu kastes. Stikla burkas – Iļģuciema stikla fabrikas ražojums. «Tajā laikā neveidoja tādus pārtikas uzkrājumus, kā mēs to darām šodien, kad aizbraucam uz lielveikalu un iepērkamies visai nedēļai. Kalpone katru dienu gāja uz tirgu un veikaliem un pirka to, kas vajadzīgs kārtējām ģimenes maltītēm,» stāsta Rīgas Jūgendstila centra direktore Agrita Tipāne.

AR ZĪMĒJUMIEM. Pagājušā gadsimta sākumā modē bija tapetes, bet Pēkšēna kungs izvēlējās sienas krāsojumus. Katrā istabā ir cits motīvs – margrietiņas, čiekuri, Rīgas simbols – kastaņas. Spogulis ar gleznojumiem uz stikla ietvara.

ĒDAMISTABA. Greznākā telpa dzīvoklī, kurā notika gan svinīgas pusdienas draugu lokā, gan ģimenes ēdienreizes. Te valdījuši tikumi, ieradumi un zināms arhaisms. Telpā atjaunoti sienu dekoratīvie zīmējumi, kā arī koka paneļi un sijas. Šī ir vienīgā vieta dzīvoklī, kuras griestus rotā divu kluso dabu gleznojumi un vitrāžas logos. Grezni izšūtais galdauts ir I. Valdmanes dāvinājums.

DIVAS FABRIKAS. «Mums bija divas fantastiskas fabrikas, kas pagājušā gadsimta sākumā ražoja traukus – M. Kuzņecova porcelāna fabrika un Jesena fabrika, kas piederēja vācu fabrikantam,» norāda A. Tipāne. Attēlā – Kuzņecova fabrikā ražotie fajansa trauki.

ROMANTISKI. Cepure, kas tapusi pēc jūgendstila laika modes žurnālu paraugiem, ir cepurnieces Lailas Brūveles roku darbs. No bambusa izliektie pakaramie ir oriģināli.

AUTENTISKA. Plīts iepriekš atradusies citā šā nama dzīvoklī, toties flīžu siena pie tās ir saglabājusies autentiska – siltummūris, kas veidots no baltām un zilām flīzēm. Tējkanna ražota 1892. gadā Krievijā, bet emaljētā kafijas kanna, panna un pankūku naži – 20. gadsimta sākumā tepat, Rīgā. Savukārt porcelāna griežamie dēlīši nāk no M. Kuzņecova porcelāna fabrikas. Saglabājies arī sākotnējais virtuves koka plauktiņš, durvis un priedeskoka grīda. Virs flīzēm saglabājies krāsojuma fragments – sižetiska josla, kurā attēlotas meitenes, kas gana pīles. Savukārt nišā atsegtais krāsojums ar ornamentālo joslu augšdaļā saglabāts no virtuves remonta, kas noticis ap 1910. gadu.

ESTĒTIKA. Daudzās pagājušā gadsimta pavārgrāmatās bijis ne vien bagātīgs recepšu krājums, bet arī rakstīts par vides kultūru, kā saimniecei jāiekārto māja un kā par to jārūpējas. Tām saimniecēm, kas vēlas kaut ko izcept vecvecmāmiņu gaumē, piedāvājam mandeļu pīrādziņu oriģinālo recepti no Rīgas Jūgendstila muzeja recepšu krājuma. «Jānotīra un smalki jāsagriež ½ mārciņa mandeļu, jāpieber ½ mārciņas cukura un 1 karote smalki sagrūstu kanēļu, jāpieliek trīs sakulti olu baltumi un tad viss labi jāsamaisa; tad jānosmērē papīra lapa ar sviestu, jāizgriež no sagatavotās mandeļu mīklas dažādas figūras un jāliek uz papīra lapas krāsnī apcept.

RIŠELJĒ. Rišeljē tehnikā izšūtais dvielis liecina par saimnieču čaklumu, jo viņām atlika laiks ne vien ikdienas mājas solim, bet arī rokdarbiem. «Plauktiņu rotā litogrāfija. Kad muzeja eksponātus aplūkoja tūristi no Šveices, viņi litogrāfijā redzamajā ainavā pazina kādas Šveices upes veidolu.

VANNAS ISTABA. 20. gadsimta sākumā dzīvokļa plānojumā parādījās vannas istaba. Cilvēki sāka rūpēties par higiēnu, un emaljētā čuguna vanna bija ķermeņa svaiguma un tīrības simbols. Vannas istabā redzams autentisks 20. gadsimta sākuma interjers. Uz sienām atjaunots flīžu imitācijas dekoratīvais krāsojums, ieklātas Villeroy&Boch flīzes.

HOLANDIEŠU MOTĪVI. Plaukts virs galda ir izgatavots 20. gadsimta sākumā Rīgā pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa dizaina. Porcelāna un fajansa trauki ražoti M. Kuzņecova porcelāna fabrikā, bet garšvielu trauku komplekts atceļojis no Carstens porcelāna un fajansa fabrikas Vācijas. «20. gadsimta sākumā Latvijā kultūras aprite ir diezgan liela. Cilvēki ceļo, abonē ārvalstu žurnālus, tādējādi iepazīst to, kas ir moderns. Šajā laikā ne tikai pie mums, bet visā Eiropā popularitāti iekaro holandiešu motīvi – vējdzirnavas, meitenes koka tupelēs, laivas un tulpes, kas parādās uz lampām, traukiem, tiek izšūti uz galdautiem, aizkariem un dvieļiem,» skaidro speciāliste.

NO RIETUMEIROPAS. Mazgājamā bļoda, ūdens trauks un ziepju trauks ražoti 20. gadsimta sākumā Rietumeiropā.