Ja Aizkrauklē būtu slavas zāle, kur ievērojami cilvēki atstātu savus roku nospiedumus, tajā vieta noteikti būtu arī mūzikas pedagoģei un kora diriģentei Ingunai Grietiņai. Kultūras cilvēku aprindās viņas vārds ir labi zināms gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām.
Kultūras cilvēku aprindās viņas vārds ir labi zināms gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. Viņas vadītā pašdarbnieku kora, kuru Inguna dažu gadu laikā pacēlusi līdz pusprofesionālam līmenim, vārds izskanējis starptautiskā līmenī. Viņas izveidotais bērnu ansamblis pārtapis pašas vadītā mūzikas studijā vai precīzāk sakot – mūzikas skolā ar piecām klasēm. Inguna izveidojusi arī latviešu skoliņu un jauniešu apvienību, kurā bērni brīvajā laikā pilnveido savas zināšanas, atpūšas un izklaidējas. Tāpat netrūkst arī dažādu sabiedrisko aktivitāšu un virkne projektu, kuru mērķis ir padarīt cilvēku dzīvi labāku, pilnvērtīgāku un interesantāku. Par nozīmīgu ieguldījumu latviskās izglītības veicināšanā un latviskās kultūras popularizēšanā Inguna nupat saņēmusi Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības rakstu. Tikai žēl, ka tas viss nav noticis Latvijā, bet gan Īrijā, kur Inguna mīt jau septiņus gadus.
Gribu dzīvokli Rīgā!
Patiesībā Inguna ir Sēlijas puses meitene no Neretas. Uzaugusi mediķu, ģimene savu dzīves piepildījumu radusi mūzikā. Ingunas mamma ir aptiekas īpašniece un vadītāja Neretā, tētis – ārsts. Taču tā kā Neretā nebija un joprojām nav mūzikas skolas, bet meitene ļoti vēlējās tajā mācīties, viņa pārcēlās uz Aizkraukli pie vecāsmātes, kur pabeidza gan mūzikas skolu, gan pamatskolu. Skolas laikā bija grūti iedomāties, ka simpātiskā apaļvaidzīte ar piemīlīgajām bedrītēm vaigos kļūs par tik uzņēmīgu sievieti, kas ar savu talantu, patriotismu un Latvijas mīlestību caur kultūru – mūziku un dziesmu - dedzīgi iestāsies par latviešiem ārzemēs un aizstāvēs viņu intereses arī valsts līmenī.
Pusaudzes gados Inguna nebija no tiem, kura citus „pavelk” uz lieliem darbiem vai pirmā iesaistītos pasākumu rīkošanā, viņa nebija notikumu epicentrā. Taču kā pati atzīst, dzīve visu noliek savās vietās, tā visu iemāca. „Kad tu trīcošām rokām un kājām stāvi auditorijas priekšā un saproti – kaut kas jādara, lai publika tevi uzklausītu, nav variantu, jāsaņemas un jāparāda sevi no labākās puses,” saka Inguna.
Pēc Aizkraukles 2. vidusskolas beigšanas sekoja mācības Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, un tad darbs apvienojumā ar studijām Daugavpils universitātē, kur iegūta mūzikas pedagoga profesija.
Ingunas aizrautība ir kori. Neraugoties uz lielo slodzi darbā Rīgā, kur viņa mēģināja sadalīt laiku starp nodarbībām privātā bērnudārzā, Andreja Pumpura Rīgas 11. pamatskolā un privātā vidusskolā „Klasika”, Inguna brauca uz Aizkraukles novada ģimnāziju, savu bijušo skolu, vadīt jauniešu kori „De Cantare”.
Dzīve kā vāverei ritenī – visu laiku skrien, bet uz priekšu netiec. Strādājot pat četrās vietās savam mājoklim sapelnīt tā arī neizdevās. „Draudzene teica - atbrauc pie mums uz Īriju, atvilksi elpu un sapelnīsi arī naudu! Un man gribējās savu dzīvokli Rīgā. Jau biju sarunājusi, ka viena attālāka radiniece to par lētu naudu pārdos,” stāsta Inguna, piebilstot, ka viņas stāsts ir tāds pats kā daudziem citiem aizbraucējiem.
Sešu mēnešu vietā septiņi gadi
Tā pirms septiņiem gadiem Inguna pamatdarbā A.Pumpura pamatskolā paņēma bezalgas atvaļinājumu, sakārtoja lietas pārējās darba vietās un devās uz Īriju pelnīt naudu dzīvoklim. Bija plānots, ka viņa būs projām tikai kādus sešus mēnešus. Taču viss izvērtās pavisam citādāk nekā bija domāts. Interesanti, ka pēc šiem sešiem mēnešiem, sapratusi, ka tik drīz mājās nebrauks, Inguna uzrakstījusi skolā atlūgumu, kuru direktore nekādi nav gribējusi pieņemt. Viņa to beidzot pieņēma tikai pēc diviem gadiem, kad Inguna ar savu Īrijas kori ieradās Latvijā un tajā pašā A. Pumpura pamatskolā ar koristiem nakšņoja. Tad arī beidzot skolas vadītāja saprata– Ingunu atpakaļ tik ātri nesagaidīsim.
Savukārt, zinot Ingunas aizraušanos ar mūziku, paziņas, sagaidot viņu svešajā zemē, jau smējās – nu tā, ja Inguna atbraukusi, būs koris. Un tieši tajā laikā vietējā latviešu avīzītē Inguna arī izlasījusi sludinājumu, ka latviešu koris aicina pieteikties dziedātājus. „Es uzreiz pieteicos un devos uz pirmo mēģinājumu. Taču tā nu sanāca, ka jau pēc dažiem mēģinājumiem man nācās uzņemties arī kora vadību. Nezinu, laikam iepriekšējā kora vadītāja nobijās no manas pieredzes un zināšanām, bet vienā jaukā brīdī koris palika bez vadītājas un arī arvien mazāk cilvēku sāka apmeklēt mēģinājumus. Tāpēc, lai saglabātu kolektīvu, bija kaut kas jādara,” atceras Inguna. Viņa atklāj, ka sākums bijis ļoti grūts, jo korī pieteikušies cilvēki, kuru vēlme dziedāt bijusi lielāka par prasmi. Taču raidīt kādu projām vadītāja negrasījās, strādāja ar visiem, jo korim diasporā ir ne tikai muzikāla rakstura nozīme, bet arī citi uzdevumi - kopā sanākšana sev vēlamā sabiedrībā, tas ir kā otra ģimene. „Sākām ar desmit cilvēkiem,” par savas karjeras sākumu Latviešu biedrības Īrijā jauktā kora „eLVē” diriģentes amatā stāsta Inguna. Un tikai tagad, kad pēc septiņus gadus ilga, neatlaidīga darba pašdarbības kolektīvs jau var teikt sasniedzis pusprofesionāla kora līmenis, tā vadītāja var atļauties izvēlēties dziedātājus un sievu balsīs uzņemt koristes, kuras beigušas vismaz mūzikas skolu.
Parāda īriem, kas ir latviešu kultūra
„Koris bija pirmais, kas šajā zemē parādīja, ka latvieši nav tikai strādnieki, bet arī kultūras cilvēki. Un tas ir pirmais latviešu koris trimdas vēsturē Īrijā, jo pirmajā emigrācijā šāda kolektīva nebija,” stāsta Inguna. Latviešu biedrības Īrijā jauktais koris „eLVē” iekarojis Dublinas ievērojamākās koncertzāles un skatuves, tam izveidojusies lieliska sadarbība ar vietējo mēriju, koris dziedājis Īrijas prezidentei Mērijai Makalīzei, priecējis dažādu valstu diplomātus oficiālos pasākumos Latvijas vēstniecībā Īrijā, piedalījies starptautiskos festivālos savās mājās un ārzemēs. Visu jau nemaz uzskaitīt nevar. Nupat tas atgriezies no saviem piektajiem latviešu dziesmu svētkiem. Divi no tiem bijuši Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki Rīgā, trīs – pasaules latviešu dziesmu svētki Amerikā un Kanādā. „Īrijas prezidentei dziedājuši abi mani kolektīvi. Pagājušais gads bija Eiropas brīvprātīgo gads un tā kā mūsu koris darbojas uz brīvprātības principiem, mēs tikām aicināti ar savu uzstāšanos atklāt šo brīvprātīgo gadu Īrijā. Savukārt bērnu kopa „Mazais letiņš” tika aicināti dziedāt prezidentei starptautiskā bērnu un jauniešu multikulturālā konkursa noslēgumā, kur saņēma balvu par unikālu ieguldījumu integrācijas un kultūras izpratnes veicināšanā multikulturālā jauniešu forumā,” palepojas Inguna.
Inguna, rīkojot koncertus un dažādus pasākumus, strādā roku rokā ar Latvijas vēstnieku Īrijā Pēteri Kārli Elfertu un viņa komandu. „Kopā ar vēstniecību var kalnus gāzt,” gandarīta ir kora diriģente. Jaunākais, kas kopā paveikts, ir Latvijas kultūras dienas Īrijā. „Tā kā mūsu koris kopā ar citiem pašdarbības kolektīviem regulāri koncertē Dublinas mēra rezidencē, skan tautas mūzika, tiek rīkota sadziedāšanās, mums radās doma šo pasākumu pārvērst Latvijas kultūras dienās. Pirmās šaurākā lokā tika rīkotas 2011.gadā. „Tajā piedalījās Latviešu biedrības koris, vokālā grupa „Mazais letiņš”, Īrijas latviešu deju kolektīvs „Karbunkuls”. Biju uzaicinājusi A. Pumpura pamatskolas deju kolektīvu „Dzīpars”, viņi toreiz bija vienīgie viesi,” stāsta Inguna. Nolemts, ka Latvijas kultūras dienas notiks reizi divos gados un šogad otrās jau bijušas krietni plašākas. Bija ieradušies kolektīvi un to pārstāvji no Vācijas, Anglijas, Latvijas, Šveices, uzstājās arī vietējie kolektīvi. Nākamās Latvijas kultūras dienas plānotas 2015.gadā, kas būs īpaši nozīmīgas, jo notiks laikā, kad Latvija būs ES prezidējošā valsts. „Esam gandarīti, ka arī mēs ar savu devumu varēsim spodrināt Latvijas tēlu Eiropā,” priecājas Inguna un ir gandarīta par vēl kādas savas ieceres realizēšanos Latvijas koru virsdiriģentu viesošanos diasporas koros. „Šādu projektu Latvijas valdībai pagājušā gada izstrādājām diasporas kongresā „Latvieši pasaulē - piederīgi Latvijai”, strādājot kultūras darba grupā, ko vadīju kopā ar Latvijas nacionālā kultūras centra direktori Daci Melbārdi. Latvijas diriģenti pirms Dziesmu svētkiem atbrauca pie diasporas koriem Briselē, Zviedrijā, Austrālijā, Amerikā, Kanādā, arī pie manis, lai izstrādātu un izstāstītu jaunumus Dziesmu svētku repertuārā. Uz otrajām Latvijas kultūras dienām pie mums bija atbraukusi virsdiriģente Agita Ikauniece.”
Izglīto arī jauno paaudzi
Paralēli korim pirms pieciem gadiem Inguna izveidoja arī ansambli mazajiem dziedātājiem, kas pazīstams ar nosaukumu „Mazais letiņš”. Ansambļa tapšanai ir vairāki iemesli. „2008.gadā leģendārais ansamblis „Čikāgas piecīši” bija Īrijā un viņiem vajadzēja ansamblīti, kas dzied kopā ar viņiem. Strādājot sestdienas skoliņā un vadot mūzikas nodarbības arī veidojām bērnu ansamblīti. Un ar Alberta Legzdiņa svētību „Mazais letiņš” kļuva par „Čikāgas piecīšu” krustbērniem. Tā visu šo gadu garumā mums izveidojusies ļoti laba sadarbība. Viņi aicina mūs kopā koncertēt. Uzstājāmies ansambļa 50 gadu jubilejā Latvijas Nacionālajā teātrī, bijām pie viņiem koncertā Kanādā,” stāsta Inguna, atklājot, ka kolektīva nosaukums arī aizgūts no Alberta Legzdiņa dziesmas „Mazais letiņš”.
Otrs iemesls bija Ingunas dēls Kristiāns. „Kāpēc es pati sāku iet latviešu sabiedrībā? Jo manam bērnam nebija aktivitāšu. Es vēlējos, lai mans bērns turpina attīstīties arī mūzikas jomā, jo bija iesāktas mācības Rīgas 3. mūzikas skolā un dēls izrādīja interesi turpināt apgūt saksofona spēli, bet Navanā, kur dzīvojam, tādas iespējas tolaik nebija. Īrijā mūzikas joma ir ļoti maz attīstīta profesionālā līmenī, taču ģimenēs tā ir ļoti elitāra lieta. Īrijā ir tikai divi profesionāli kori. Viens pusprofesionālais – Īrijas nacionālās radio un televīzijas koris, kurā arī es divus gadus dziedāju. Tas bija mans maizes darbs, taču tā kā biju nodarbināta maz stundu, neko lielu arī nevarēju nopelnīt.”
Un kad Kristiāns bija izaudzis no bērnu vokālās grupas vecuma, viņu ieinteresēja ģitārspēles, kas savukārt pamudināja Ingunu domāt par jau nopietnākas mūzikas studijas izveidi. Un tā vokālais ansamblis pārtapa mūzikas skolā „Mazais letiņš”, kurā šobrīd ir piecas klasītes. Tajā mācās 32 bērni, var apgūt dziedāšanu, spēlēt ģitāru, blokflautu, kokli, kuru spēlēt nesen iemācījās arī pati Inguna, un sitamos instrumentus.
Vispār Kristiāna interesēm un vajadzībām bijusi liela nozīme Inguna radošajā un sabiedriskajā darbībā. Tas bijis dzinulis arvien jaunām idejām, kas vēlāk arī īstenojušās dzīvē. „Dēls, kurš šogad beidza vidusskolu un gatavojas stāties augstskolā, bijis viens no iemesliem, kāpēc tapa arī Navanas latviešu skola, kā arī jauniešu apvienība, kas ir vienīgā Īrijā un pavisam jauns projekts pusaudžu un jauniešu vecuma grupā. Viens ir tas, ka jauniešiem nebija, kur sanākt kopā. Otrs tas, ka mūsu bērni Īrijas skolās, kārtojot eksāmenus drīkst izvēlēties latviešu valodu kā svešvalodu. Šī ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur ir tāda iespēja, un to nodrošina valsts izglītības programma. Tas ir jauki, taču mūsu bērni diemžēl ļoti ātri aizmirst latviešu valodu. Īpaši tie, kuri Latvijā nav gājuši skolā vai jau dzimuši Īrijā. Ar sarunvalodu vēl viss ir kārtībā, bet eseju ar 360 vārdiem uzrakstīt jau ir grūti. Paust savu domu literārā latviešu valodā...” atklāj Inguna, kura piebilst, ka par vienu no skoliņas uzdevumiem tika izvirzīts tieši palīdzība jauniešiem sagatavoties šim eksāmenam. Un izrādās, ka latviešu valodas eksāmens, ko latviešu jaunieši kārto Īrijā, ir pielīdzināms tam eksāmenam, ko krievu tautības jaunieši kārto Latvijā. Tas Īrijas skolas beigušajiem dod iespēju iestāties arī Latvijas augstskolās. „Mūsu jaunieši, kas te beiguši vidusskolu un nokārtojuši šo eksāmenu, var mierīgi studēt Latvijā, ja vien vēlas,” piebilst Inguna.
Latvieši grib savu biedrības namu
Īrijā ir vairākas šādas skoliņas un Navanas skoliņa ir viena no jaunākajām. Šādās skoliņās bērni mācās integrēto latviešu valodu, pieskaroties folklorai, vēsturei, ģeogrāfijai. Lai šādu skoliņu atvērtu, jābūt noteiktam bērnu un nodarbību skaitam, izstrādātai izglītības programmai un vismaz vienam cilvēkam jābūt ar pedagoģisko izglītību. „Tad kad es sāku šajā sfērā darboties pirms septiņiem, nebija nekādas informācijas par to, kā šādas skoliņa darbojas. Kad braucu ar kori uz koncertiem ārpus Īrijas, tikos ar ārzemju latviešiem, pa kripatiņai vien vācu kopā informāciju, kā tas notiek citur, un tagad jau esam tikuši tik tālu, ka nesen izveidotajā Īrijas latviešu nacionālajā padomē, kur es vadu Izglītības un kultūras nodaļu, strādājam pie vienotas sistēmas izveides šādu diasporas skoliņu izveidei un darbībai. Šis projekts top sadarbībā ar Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju un Latviešu valodas aģentūru,” stāsta Inguna, piebilstot, ka nu jau pati ir izaugusi un izglītojusies tik tālu, ka vada seminārus un lasa lekcijas diasporas skoliņu pedagogiem un vadītājiem.
Inguna piebilst, ka tiekoties ar ārzemju latviešiem dažādās valstīs runas allaž ievirzās par to, kā viņi dzīvojuši tolaik un kā latviešiem ārzemēs klājās šodien. Ar ko nodarbojušies, kā atpūtušies, mācījušies un izklaidējušies, kā ritējusi sabiedriskā dzīve. Un no katras šādas tikšanās kaut kas vērtīgs tiek aizgūts. Protams, ne viss, kas bija labs pirmajā emigrācijā, der šodien, taču daudz ir vērtīgu pārņemamu lietu, „Piemēram, mums šodien Īrijā ļoti vajag savu biedrības namu. Kara laikā aizbraukušie latvieši savās mītnes zemēs katru nedēļu no algas atlikuši desmito daļu, sakrājuši naudu un paši savām rokām šādus biedrības namus arī uzcēluši. Baidos, ka šodien tāda veida pieredze tautiešiem nebūs saprotama. Esmu iesākusi sarunas par to un saņēmusi atbildi - ja man vajag Latvijas kultūru, es iesēžos lidmašīnā un pēc trīs stundām to baudu Latvijā. Protams, tā nedomā visi. Latviešu sabiedrības aktīvisti atbalsta šo ideju, bet ar to ir par maz,” kārtējo ieceri atklāj Inguna.
Ja ir svarīga latviskā identitāte, vajag arī kultūru
Runājot par aktīvo latviešu sabiedrības daļu,Inguna atklāj, ka to tautiešu, kuri piedalās pašdarbībā, ved bērnus uz sestdienas vai svētdienas skoliņām, apmeklē pasākumus, patiesībā nav daudz. Lai gan iespējas ir – var iet dziedāt ansamblī, iet uz skoliņu, apgūt kādu mūzikas instrumentu. Ja negrib mācīties latviešu valodu, dziedāt vai spēlēt, var pieteikties nesen izveidotajā deju kolektīvā vai darboties Latviešu biedrības paspārnē esošajā teātra studijā. „Ja nu negrib nekā no tā, tad mēs nevaram palīdzēt. Bet viss jau atkarīgs no vecākiem. Ja viņi gribēs savos bērnos saglabāt šo latviskumu, tad iespēju atradīs, ja nē – tad nekā. Tad omes Latvijā raudās gaužas asaras, jo ar mazbērniem, kuri drīz runās vairs tikai angļu valodā, varēs sazināties ar zīmēm. Un gadījumi ir ļoti dažādi. Piemēram, latviešu vecākiem bērns, kurš dzimis Īrijā, runā angļu valodā. Kad aicinu vest bērnu pie mums, mamma atrauc – kam mums tā latviešu valoda! Bet paiet daži gadi un es skatos – mamma savā pilsētā nodibinājuši latviešu skoliņu,” nosaka Inguna un min vēl kādu piemēru. Nesen Limerikā viena latviešu meitene, kura iepriekš latviešu sabiedrībā nebija manīta, atvēra sestdienas skoliņu. Izrādās, viņa Īrijā ir jau 12 gadus, precējusies ar īru, aizvilinājusi uz turieni visu savu ģimeni, kurā ar laiku savā starpā sākuši runāt tikai angļu valodā. „Un lūdzu, pēc deviņiem gadiem īru sabiedrībā viņa tomēr ir atgriezusies pie tā, ka viņai radusies vajadzība arī pēc latviešu sabiedrības. Nu jā, tiem, kuriem ir svarīga šī latviskā identitāte, noteikti to latviešu kultūru vajag. Ja grib skaitļus, tad Īrijā ir apmēram 30 tūkstoši latviešu, no kuriem sabiedriski aktīvi ir divi, divi ar pusi tūkstoši latviešu. Pārējie dalās divās daļās – vieni tiešām ir tie, kuri redz tikai darbu un mājas, pelna naudu. Un viņiem nekāda latviešu sabiedrība nav vajadzīga. Un otra daļa ir tādi, kas tik ļoti integrējušies šajā īriskajā vidē, ka jau jūtas vairāk piederīgi īriem, ne latviešiem,” saka Inguna. Jūtams esot arī latviešu aizvainojums uz Latviju. Tāpat daudzi latviešu sabiedrībā negrib iet tāpēc, ka joprojām spēkā ir vecais labais teiciens – kur divi latvieši, tur trīs biedrības un latvietis latvietim saldais ēdiens. Arī Īrijā netrūkst dažādu intrigu tautiešu starpā.
Ja rūpīgi plāno, paspēt var visu
Inguna Grietiņa maijā ievēlēta arī par Latviešu biedrības Īrijā priekšsēdētāju, darbojas Īrijas latviešu nacionālajā padomē, pārstāv Īrijas latviešus diasporas kongresā "Latvieši pasaulē - piederīgi Latvijai", kas šogad Rīgā notika tieši pirms Dziesmu svētku atklāšanas un kur Inguna jau otro gadu vadīja kultūras darba grupu. Viņa darbojas arī komisijā, kura sadala un raugās, kā tiek izlietots Latvijas valsts valodas aģentūras piešķirtais finansējums diasporas skoliņām Īrijā. Bez tā visa Ingunai ir pilna laika darbs biznesa uzņēmumā "Lir chocolates", kur viņa pilda menedžera pienākumus, jo viss iepriekš minētais jau balstīts tikai uz brīvprātību un entuziasmu. „Brīvdienu man nav, jo darbdienās ir darbs, bet brīvdienās kora un ansambļa mēģinājumi un koncerti, dažādas organizatoriskas lietas,” piebilst Inguna. Tāpēc loģisks liekas jautājums – kā viņa to visu paspēj un vai atliek laiks arī sev un ģimenei – dēlam un draugam Gaidim. Viņa atbild, ka sākumā bijis ļoti sarežģīti un reizēm apdalīta palikusi ģimene. Taču tagad visa pamatā esot rūpīga plānošana un laika gaitā pārbaudīti palīgi. Inguna atklāj, ka agrāk kā jau mūzikas cilvēks, viņa bijusi diezgan haotiska. Taču darbs biznesa uzņēmumā un sadarbība ar vēstniecības ļaudīm, diplomātiem viņai iemācījuši precizitāti, lietu kārtību, plānošanu un organizētību. „Pa šiem gadiem izlauztais ceļš uz panākumiem savedis mani kopā arī ar labiem cilvēkiem, palīgiem, kuriem droši var lūgt kaut ko izdarīt un mierīgu sirdi darīt citas lietas, darboties ar Eiropas un pasaules projektiem,” piebilst Inguna.
Pabalsti nelīdzēs! Galvenais mainīt attieksmi
Pēdējos gados aktuālas kļuvušas diskusijas par tā saukto reemigrācijas plānu, par ko Ingunai ir savs sakāmais. „Īrijas latviešu nacionālā padome bija pirmā, kas sāka runāt par reemigrācijas plānu. Pēc tam pievienojās un jau plašākās diskusijās to realizēja Eiropas latviešu apvienība un citas organizācijas. Labākais, ko varam saskatīt reemigrācijas plāna pilnveidošanas kontekstā ir tas, ka valsts vadošās institūcijas sākušas pievērst uzmanību diasporai un par vienu no tuvāko gadu prioritātēm izvirzījušas sadarbību ar to. Mēs visi esam latviešu tauta, lai kurā mītnes zemē dzīvotu un mēs visi veidojam Latviju. Katrs savā veidā nesam Latvijas vārdu sirdī un pasaulē. Ne jau atgriešanās pabalsti vai kādi citi finansiāli labumi būs to 200 000 tautiešu atgriešanās prioritāte, bet gan valsts un tautiešu attieksme un izpratne par patieso problēmu un iemesliem, kas slēpjas daudz dziļāk. No Amerikas un Austrālijas latviešiem esmu dzirdējusi stāstus par to, ka tautiešiem viņi vajadzīgi tikai tad, kad jābrauc ciemos, bet, kad lūdz palīdzību Latvijā dzīvojošajiem tautiešiem, tad to saņem tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos. Tāpēc ir svarīgi mainīt sabiedrības attieksmi uz pozitīvo pusi, atcerēties, ka arī mēs esam piederīgi Latvijai. Spilgts piemērs šādai sadarbībai un pozitīviem rezultātiem ir diasporas kongress "Latvieši pasaulē - piederīgi Latvijai", kurš notiek jau trešo gadu un kura rezultātā pamazām, bet ļoti pozitīvi uzlabojās šī sadarbība ar latviešiem pasaulē. Par to jāpateicas Kultūras ministrijai un Eiropas latviešu apvienībai sadarbībā ar Ārlietu un Izglītības un zinātnes ministriju. Liels ieguvums ir informācija par vakancēm Latvijas darba tirgū, kas tagad arvien vairāk ienāk mūsu informatīvajā vidē, ko daži jau izmantojuši. Jo latvieši, kas tiešām vēlas atgriezties, vispirms meklē darbu Latvijā un tikai tad krāmē čemodānus.
Taču vienā lietā ārzemēs mītošie latvieši Latvijas valdību ir apsteiguši. Kamēr tiek ģenerēta doma par kopīgu komunikācijas platformu "Globālais latvieti", vai kādu citu, kurā būtu atrodama informācija par visas pasaules latviešiem, paši pasaules latvieši kopīgiem spēkiem jau izveidojuši interneta vietni majaslapa.co, kur ir atrodama informācija par katras pasaules valsts latviešiem. Tā gan ir jauna mājaslapa un pie tās vēl daudz jāstrādā."
Jautāju Ingunai, vai viņa kādreiz tomēr domā atgriezties dzimtenē. "Nezinu, nekad jau nevar teikt "nekad", bet tas ir ļoti grūti, esam jau šeit iedzīvojušies. Dēls savas studijas plāno Īrijā, man šeit ir pavērušās vairākas izaugsmes iespējas, daudz iesāktu projektu. Ir jau arī tā, ka Latvijā tu vairs neesi savējais, bet Īrijā nekad līdz galam nebūsi savējais, tāpēc sirds dziļumos noteikti vēlētos atgriezties. Arī, kad atbraucu uz Latviju, mani pārņem dalītas jūtas par to, ka tā viss iegrozījies? Latvijā - mūsu dziesmas, dejas, grāmatas. Tā ir mūsu zeme! Taču dažādu apsvērumu dēļ es šeit nedzīvoju. Liktenis tā visu iegrozījis. Tomēr tajā pašā laikā es saprotu arī to, ka pēc šiem septiņiem gadiem atkal iedzīvoties Latvijā arī nebūtu tik viegli. Kad esi izbaudījis Eiropas brīvību, pieņēmis citas dzīves vērtības, paraudzījies uz Latviju no cita skatu punkta, sapratis, cik daudz dzīvē svarīgas lietas būdams Latvijā, tu neesi ievērojis, atgriezties atpakaļ šajā vāveres riteni būtu ļoti sarežģīti," atklāj Inguna un piebilst, ka runājot par atgriešanos viņu noteikti varētu "paņemt uz emocijām". Ja pienāktu tāds brīdis, kad viss būtu apnicis un Inguna vairs neko negribētu dzirdēt ne par Īriju, ne īriem, gribētu tikai mājās un viss, tad droši vien viņa būtu gatava pakot čemodānus atpakaļceļam. Protams, arī viņai bijuši brīži, kad gribas apsēsties un birdināt asaras par pamestajām mājām, ne mazums arī ir izraudāts un ģimenē izrunāts, taču kritiskais brīdis vēl laikam nav pienācis.