Dziesminieks Kārlis Kazāks rudeni sagaidījis ar gaišām emocijām, jo tas viņam ir īpaši mīļš. Viņš uzskata, ka saule ir jāvāc, kamēr tā vēl ir, lai sasmeltu enerģiju garajiem un drēgnajiem ziemas mēnešiem.
Bet, kamēr vēl sniegs nav klājis zemi, Kārlis, kas ir arī aktīvs velobraucējs, apsver iespēju doties vēl vienā pārbraucienā, līdzīgi kā to darīja vasarā, kad ar domubiedriem atteicās no laicīgās dzīves un tās komponentiem, lai muzicētu tikai un vienīgi sev.
Kad Kārlis runā par rudeni, viņā nav manāms nekas no tā drūmā noskaņojuma, kas cilvēkiem mēdz uzgult, atnākot tumšajiem gada mēnešiem, un viņš noliedz, ka izjustu to, ko citi līdzcilvēki sauc par rudens depresiju. Kārlim tādas nav. «Iespējams, mums pārāk viegli patīk padoties vārdiem. Depresija – tas izklausās tā, ka tur var noslēpties. Noslēpties no tā, ka nav spēka, nav ticības. Varbūt ir jādomā, kā depresijai neļaut sevi ietīt, bet kā to turēt pa gabalu, kā ļaut sev justies dzīvam un ticēt savam darbam, savam ceļam. Visi mēs kādreiz nogurstam, bet nevajag vainu uzvelt rudenim. Gaismas paliek mazāk? Tikko bija tik daudz, ka varējām smelt aumaļām. Vēl rezerves ir pilna bāka. Rudens ir īsts radīšanas laiks, kad enerģijas mūsos ir papilnam, un skaistums, kā pasaule gatavojas miegam, ir aiz loga.»
Pasaules ceļotājs
Ik sestdienu kanālā LTV7 ir skatāms ekspedīcijas raidījums 1000 jūdzes, kurā piedalās arī Kārlis – un ne pirmo reizi. Viņš jau vairakkārt ir piekritis raidījuma producenta Ata Baloža aicinājumam iesaistīties piedzīvojumā, kas ik reizi aizved uz civilizācijas neskartām vai maz skartām vietām, iepazīstot tos pasaules plašumus, kurus daudzi vēl nepazīst vai nav līdz galam iepazinuši. Šoreiz ekspedīcijas komanda ceļo pa Latviju un vietām, kam, kā saka pats Kārlis, ikdienā neatlicinātu laiku. «Mēs mēģinājām sajust to, kā ir ceļot pa Latviju, nevis izskriet caur to. Ja velobraucienus organizēju es pats, tad šo – Atis, tāpēc interesanti doties pārbraucienā, kurā mērķi nosaka kāds cits,» viņš secina un piebilst, ka arī filmēšana liek mobilizēties. «Ikdienā ir – ai!, bet šādā formātā tu piebrauc un paprasi, kāpēc tā un kas tas par akmeni. Ja pats būtu braucis, nohalturētu un neizkāptu no mašīnas, un nebūtu iepazinis cilvēkus, kurus satikām,» viņš ir godīgs. «Latvija, tā tiešām ir skaistākā valsts pasaulē.»
Būdams raidījuma veterāns, Kārlis smej, ka viņam jāvaicā nevis par iemesliem, kuri liek atkal un atkal piekrist jaunām ceļojuma avantūrām, bet – kam būtu jānotiek, lai viņš noraidītu šādu iespēju. «Ikreiz, kad zvana Atis, zinu, tā būs saruna, kuras laikā izskanēs piedāvājums, no kura negribēšu atteikties,» viņš smaida. «Tā ir iespēja izzināt, jo pats nekad nesadūšotos nopirkt biļetes uz Ganu. Tas neienāktu prātā! Un, kad aizbrauc, saproti, ka vienreiz mūžā ko tādu piedzīvot ir forši.»
Daudzie pārbraucieni Kārlim radījuši apjausmu, ka nekas nav vienlīdzīgs un pasaule nesastāv no vieniem un tiem pašiem lielumiem. «Cilvēki visbiežāk brauc uz ārzemēm, lai pamainītu savu skatu punktu, jo, esot citviet, viss izskatās atšķirīgāk, tāpēc uz pašu dzīvi var apskatīties gluži citādi. Mums, Latvijā, kosmoss ir viens lielums, viņiem – pavisam cits. Tas iemāca vairs nebūt muļķīgi kategoriskam daudzos jautājumos, jo zini, ka var paskatīties arī citādi. Tas ir forši.» Un, lai gan būts ir daudzviet, ir vēl kāda vieta, uz kurieni mūziķis labprāt aizbrauktu, ja ceļotu viens – uz Skotijas ziemeļiem. «Gribu izjust tās skarbo realitāti, jo arī tur cilvēki dzīvo un strādā, un tas, manuprāt, ir skaisti. Interesanti, cik ilgi es tur varētu izturēt,» viņš nosmaida un piebilst, ka tā būtu estētikas pārbaude – cik ilgi nemainīgi zaļā sūna, sniegi un kalni šķistu pievilcīgi. Viņš arī teic, ka patīk doties pārbraucienos, kuros spontāni galamērķi mijas ar jau iepriekš izstrādāta plāna vadlīnijām. «Nedomāju, ka gribētu triekties piedzīvojumos, pēc kuriem nezinu, vai pārbraukšu atpakaļ; tas nav mans pašmērķis. Bet izbaudīt to, ka vari pēkšņi aizbraukt, kur vēlies, ir forši. Ar riteni tas ir daudz vieglāk, jo, braucot ar mašīnu, ir jārēķinās ar blakusapstākļiem – benzīntanku, ceļu. Ar velosipēdu ej mežā un skaties – draugi nāk līdzi vai nē.»
Spēlē mežam
Kopš šā gada Kārlis Latvijā ir zināms ne tikai kā talantīgs dziesminieks, bet arī aktīvs velobraucējs, jo pāris mēnešu laikā viņš un viņa idejas atbalstītāji divas reizes devās «krustu šķērsu cauri Latvijai», mērodami apmēram 500 kilometru. Viens laidiens riteņbraucēju aizveda uz Likteņdārzu, bet otrs veda ceļojumā pa Latviju, «muzicējot tur, kur sagribēsies».
Par savdabīgo un Latvijā vēl nebijušo projektu Velomūzika, ko Kārlis un viņa draugi Kaspars Tobis, Juris Kroičs un Māris Bīmanis realizēja šīs vasaras vidū, dziesminieks savā mājas lapā rakstīja: «Tas ir sapnis par vietu, par laiku, par sīku mirkli, kurā mūzika ir mājās. Tur, no kurienes tā ir ieradusies. Kokos, ūdenī, lietū, nejaušos un jaušos cilvēkos. Tas ir meklējums. Un, ja kaut vismazākais mirklis atklās mums, kādēļ to piedzīvojam, tad mēs nebūsim apmaldījušies. Nebūsim nejauši.» Un pie atklāsmes viņš patiesi nonāca – nedēļu ceļojot un muzicējot mežmalās, radot skaņdarbus laikā un telpā, viņš saprata, ka spēlēt tikai sev – arī tas sniedz labsajūtu. «Brauciens pierādīja, ka jaunos gabalus var gatavot, spēlējot mežam un cilvēkiem, un mācījos baudīt to, kā tas ir – spēlēt nevis publikai, bet savai labsajūtai. Man tas bija jaunums.»
Cita veida mūzika
«Es nevaru teikt, ka mūziku rakstu. Drīzāk pierakstu. Sagaidu. Ļauju tai atnākt. Mūzikas atnākšanas brīdī es meditēju un ļaujos – tad jau esmu ar dziesmu. Vēl jāpieslīpē vārdi, lai nav kauns. No sevis. Tikai tad, kad jādomā par ierakstu, par dziesmas padarīšanu fiksētu, es ieraugu klausītāju, kurš varbūt grib dzirdēt pilnīgi citu skaņu pasauli. Bet es gribu radīt savu skaņu bildi, to, kā es mīlu pasauli. Un tas ir aizraujošs process – meklēt sava stāsta ietvaru. Populārajā mūzikā mēs sevi ļoti ierobežojam ar pierastā atdarināšanu. Ar sekošanu ierastajām takām, pat zinot, ka tās ir tikai pārdošanas
ērtību iemītas,» ir pārliecināts dziesminieks. Viņš vēlas izdarīt ko nebijušu – atrast citu formātu, kādā klausītājiem sniegt savu daiļradi, jo albumu ierakstīšanai viņš vairs neredz jēgu. «Kāpēc tas jādara? Neviens tā vairs neklausās mūziku,» viņš neignorē skaudro patiesību un teic, ka visu laiku galvā skrūvē, kā tagad vajadzētu parādīt savu daiļradi. «Man ieraksti vienmēr ir bijuši zobu sāpes, nekad nav paticis studijā ierakstīt dziesmas. Man patīk, kā tās rodas, un patīk spēlēt cilvēkiem, bet studijas darbs ir atsvešināts.»
Sniedzot mūziku citiem, Kārlis pats to gandrīz nemaz neklausās. «Es ļauju tai dzīvot manī. Protams, ir reizes, kad ar pētniecisku interesi klausos tādu vai citādu mūziku – kā tā ierakstīta, kā skan, un ir reizes, kad klausos pēkšņi ievajadzējušos mūziku. Reizēm radio arī manai dzīvei skan fonā, lai sajustu pasaules skaņu celiņu. Kā filmām,» viņš saka.
Bez centieniem izdomāt, kā nākotnē noformēt audioierakstus, Kārlis ar riteni vēlas šogad vēl «izmest kādu riņķīti un padauzīties» pa vietām, kas viņam pašam tīk, un spēlēt, kamēr «uzrodas dziesma», lai vēlāk tās apkopotu «vietu dziesmās».