Olimpiādē bez brīvdienām

23 gadus jaunais Valts Eiduks kopā ar Latvijas biatlonistu izlasi nesen atgriezās no olimpiskajām spēlēm Vankūverā. Tiesa, Valts turp devās nevis kā sportists, bet kā viens no nedaudzajiem profesionālajiem slēpju smērētājiem Latvijā.

Viņš palīdzēja mūsu sieviešu izlasei sagatavot slēpes nozīmīgajiem startiem. „Par slēpju smērētāju Latvijas sieviešu izlasei mani uzaicināja biatlona treneris Māris Čakars. Kādreiz pats nodarbojos ar sportu - distanču slēpošanu. Kā sportists aizbraucu uz Turīnas olimpiskajām spēlēm, taču šoreiz uz olimpiādi devos kā smērētājs. Biju priecīgs par šādu piedāvājumu un jutu gandarījumu, ka mani novērtē,” stāsta Valts.

Sākumā Valts aizrāvās ar biatlonu, taču neveicās ar šaušanu un jaunietis pārgāja uz slēpošanu. Pašlaik viņš studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē 4. kursā, būs būvinženieris, taču sports nav aizmirsts, tas kļuvis puiša vaļasprieku. Viņš nāk no Aizkraukles rajonā pazīstamas skolotāju Eiduku ģimenes, kas izaudzinājusi septiņus bērnus. Šajā ģimenē sporta tradīcijas ir lielā cieņā. Nezinātājiem ir grūti iedomāties, cik slēpju smērētāja darbs ir atbildīgs, ka tehniskas lietas - slēpju kvalitāte un pareiza sagatavošana - lielā mērā ietekmē sportista rezultātus.

„Pašam sev savulaik bija jāsmērē slēpes, biju redzējis arī, kā to dara citi. Šo darbu var iemācīties tikai praktiski darot. Latvijas sieviešu izlasei bija divi smērētāji, jo vienam cilvēkam paveikt šādu darbu nemaz nav iespējams. Otrs slēpju smērētājs Latvijas sieviešu biatlona izlasei bija uzaicināts no Krievijas,” skaidro Valts.

Olimpiādē - bez brīvdienām

Vankūverā Valtam nācās strādāt bez brīvdienām. „Bieži vien sākām no rīta sešos un līdz meiteņu startiem. Arī tad, kad nebija startu, trasē pavadījām visu dienu, testējot slēpes un smēres, jo sportistēm ir vairāki slēpju pāri. No tām jāatlasa divi vai trīs labākie, ar kuriem konkrētajā dienā var vislabāk startēt. Pirms starta sportistes izbrauc trasē un izvēlas labāko variantu,” atklāj smērētājs. Valts skaidro, ka smēru klāsts ir daudzveidīgs - vispirms uz slēpēm klāj parafīnu, pēc tam dažādus pulverus. Tie piemēroti atšķirīgiem laika apstākļiem un tāpat kā slēpes ir jātestē.

„Smēri uzklāj uz slēpēm, ar speciālām birstītēm notīra. Aizejam uz trasi un noņemam atzīmi, kā slēpes slīd no kalna. Tās slēpes, kuras uzrāda labāko laiku, tiek izvēlētas.” Kad sportistes dodas uz startu, slēpju sagatavotājiem smēru būdiņā vairs nav ko darīt, tāpēc viņi tāpat kā ārsti un treneri dodas uz trasi, jo arī tur sportistiem nereti ir nepieciešama palīdzība.

„Iespējams, ka šo darbu varētu izdarīt tikai ar saviem spēkiem, bet pagaidām strādāju kopā ar pieredzējušiem meistariem,” Valts ir pieticīgs, jo sevi neuzskata par profesionālu smērētāju, bet gan tikai par praktikantu. Lai slēpes sagatavotu, darbs jāsāk jau iepriekšējā dienā. Svarīgs faktors - operatīvi jāprot reaģēt uz laika apstākļu maiņu, gaisa temperatūras svārstībām, jāieklausās, kādas prognozes sola sinoptiķi, jāņem vērā, cik ilgi turas sals un kad uzsnidzis sniegs. Ja pēkšņi sāk snigt sniegs vai līt lietus, tad smērētājam ir jāzina, ka būs vajadzīgas pavisam citas slēpes, parafīns un smēres nekā labos laika apstākļos. Viņš par priekšrocību uzskata to, ka pats nodarbojas ar sportu, arī tas palīdz pilnveidoties kā smērētājam. „Laika apstākļu maiņa tur bija diezgan krasa. Spīd saule, bet pēkšņi pēc stundas jau sāk snigt vai līst lietus. Šādu klimatisko apstākļu maiņu līdz šim nebiju pieredzējis. Ja spīdēja saule, tad dienā bija silts - gaisa temperatūra sasniedza pat plus 10 grādus. Ja saules nebija, tad termometra stabiņš sasniedza apmēram plus 5 grādus.”

Nedrīkst kļūdīties

Visu sezonu gan puisis nevēlētos nodarboties tikai ar slēpju smērēšanu, jo tas ir diezgan grūti un nogurdinoši, lai gan darbs perspektīvs un pieprasīts. „Ja tas jādara neregulāri, tad ir citādi,” saka viņš un neslēpj, ka arī slēpju smērētāji mēdz kļūdīties, taču no kļūdām jācenšas izvairīties, lai sportisti no tā neciestu. „Ja saka, ka šodien slēpes neslīdēja, kā vajadzētu, tad smērētājiem ir jādomā, kāda ir viņu kļūda. Galvenais uzdevums - izdarīt tā, lai slēpes pēc iespējas ātrāk un labāk slīdētu.” Ir bijuši gadījumi, kad nav uzklāts atbilstošs paātrinātājs vai cits līdzeklis. Taču Valts nevar sūdzēties par uzkrāto pieredzi. Divus gadus viņš strādāja kopā ar olimpiskās čempiones Kristīnes Šmigunas - Vehi slēpju sagatavotāju no Igaunijas, smērēja slēpes arī Latvijas biatlonistu izlasei pasaules jauniešu un junioru čempionātā. Valts apstiprina, ka bagātu valstu slēpju smērētāji uz sacensību norises vietu dodas jau iepriekš, lai testētu smēres un slēpes. Latvieši, protams, līdzekļu trūkuma dēļ - reizē ar sportistiem.

„Salīdzinot šo olimpiādi ar iepriekšējo Turīnā, emocijas ir diezgan līdzīgas. Uz katru olimpiādi parasti dodas nākamās olimpiādes rīkotāji, tāpēc pēc līdzīga principa tiek organizēta arī nākamā. Protams, mēģina labot kļūdas, kas bijušas iepriekš, lai spēles būtu pēc iespējas augstākā līmenī.” Valts apgalvo, ka, protams, grūti salīdzināt sportista un slēpju sagatavotāja viedokli. „Droši vien svarīgi, ka Turīna bija mana pirmā olimpiāde, tāpēc bija lielāks uztraukums. Uz Vankūveru vairāk braucu, ja tā var teikt, kā savējais, bet varbūt liela satraukuma nebija tāpēc, ka pašam nebija jāstartē. Ja nu vienīgi pirms mūs meiteņu starta parādījās nervozitāte, jo vēlējos, lai mūsu sportistēm slēpes labi slīd un viņas ir apmierinātas ar manu darbu.”

Atšķirība - 10 stundas

„Vankūverai un Rīgai bija desmit stundu liela laika atšķirība. Uz turieni aizbraucot, bija diezgan viegli piemēroties laika maiņai - pēc divām, trijām dienām viss bija kārtībā. Atbraucot mājās uz Latviju, pēc četrām, piecām dienām vēl īsti nebiju iejuties ierastajā ritmā.” Valts stāsta, ka olimpiskajā ciematā Vistlerā mitinājies kopā ar otru Latvijas sieviešu biatlona izlases slēpju smērētāju no Krievijas Sergeju Malkovu, no kura mācījies dažādus knifiņus, kas nepieciešami, sagatavojot slēpes. Tā, pēc viņa domām, bija laba skola. Valts stāsta, ka ar sadzīves apstākļiem olimpiādes laikā bija apmierināts. Paēst varēja jebkurā diennakts laikā, un ēdienkarte bija piemērota visdažādākajām gaumēm, jo olimpiādes dalībnieki ir no visdažādākajām pasaules valstīm. „Olimpiādes norisi redzēju ļoti maz, jo bija daudz darba. Skatījos distanču slēpošanu un, protams, biatlonu. Atpūsties un apskatīties Kanādu praktiski neiznāca, jo biatlonistēm bija bieži jāstartē. Pēc starta viena, divas dienas bija brīvas, pēc tam atkal sekoja nākamais starts. Citos sporta veidos, piemēram, kamaniņu sportā sportistiem bija vairāk brīvā laika.”

Vietējie iedzīvotāji Kanādā bija smaidīgi un atsaucīgi bet, atbraucot uz Latviju, Valts uzreiz ieraudzījis pretējo - drūmas un nomāktas sejas. Fanus no Latvijas Vistlerā

nav saticis, tikai dažus latviešus, kas strādā un dzīvo Kanādā. „Vienā vakarā Vistlerā nejauši tikos ar kādu policistu, kuram teicu, ka esmu atbraucis no Latvijas. Viņš izstāstīja, ka ļoti fano par latviešu hokejistiem. Viņš brīnījās, kā tik maza valsts kā Latvija spēj cīnīties ar lielu valstu spēcīgajām komandām. Cepuri nost!” Valts vērtē, ka Latvijas biatlonistes olimpiādē parādīja sevi, cik spēja, lai gan daudzi gaidīja, ka būs nedaudz labāki rezultāti. Vai Valts plāno doties uz nākamajām olimpiskajām spēlēm, kas notiks Sočos? „Protams. Taču, lai uz tām varētu doties kā sportists nevis slēpju sagatavotājs, ir daudz jātrenējas,” par savu turpmāko statusu prāto Valts.